12.3 °C
Jaunās mūzikas festivāls “Arēna” noslēdzās 2023. gada 28. oktobrī, un pienācīgi aptvert visu programmu klāstu būtu izaicinājums ikkatram, īpaši tādēļ, ka 27. oktobrī noritēja arī ļoti saistošs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts.
Tomēr aizvadītajā nedēļā bija vērts pievērst uzmanību ne tikai “Arēnas” programmai “Nakts dziesmas” – par saksofonistu Kārli Auziņu esmu izteicies gan pie radio mikrofona, gan televīzijas kameru priekšā, taču nenāk par sliktu arī rakstiski atgādināt, ka viņam piemītošā profesionalitāte un māksliniecisko metamorfožu spēja ir visdrošākais pamats panākumiem, ko šoreiz apstiprināja Kārļa Auziņa uzstāšanās ar viesiem no Vācijas – Keno Harīhauzenu, Aišu Denīzu Birdalu un Lorencu Heigenhūberu.
Pēc priekšnesuma Reformātu baznīcā šis kvartets devās tālāk uz Ventspili, turpretī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē 25. oktobrī notika koncerts “Nakts dziesmas” (vienlaikus ar diviem citiem pasākumiem, tādēļ vēl jo vairāk jācer, ka Mūzikas akadēmijā pirmatskaņotie Paula Dambja, Anitras Tumševicas, Selgas Mences un Sabīnes Ķezberes opusi nākotnē piedzīvos vēl citas interpretācijas). Var diskutēt par to, vai Rīgas Latviešu biedrības koncertam nebija piemērotāks divdaļīgs formāts, jo klausīties jaunu, laikmetīgu mūziku ar vienlīdz lielu koncentrēšanos vairāk nekā pusotru stundu no vietas ne katram ir pa spēkam. Tomēr galvenais ieguvums no šīs programmas bija patiess gandarījums, jo mūsdienu kompozīcijas un atskaņotājmākslas vērtības tā parādīja vislabākajā gaismā.
No 25. oktobrī pārstāvētajiem Mūzikas akadēmijas studentiem trīs ir gados pavisam jauni – Dāvids Krists Balodis, Ernests Valts Circenis un Henrijs Poikāns, turpretī Renārs Veličko un Ansels Kaugers pieder 80. gados dzimušajai paaudzei. Taču iespaids bija līdzvērtīgs, kur
visi jaundarbi pārliecināja ar nopietnu ideju un emociju klātbūtni, pārdomātu radošās domas izklāstu un tembrāli kolorītām dimensijām.
Vēl viena līdzība, vēl viena kopīga kvalitāte – šajās partitūrās cilvēka iekšējās pasaules pārdzīvojumi sasaucās ar ārpasaules norišu atspoguļojumu, un šai ziņā klausītājs varēja vilkt paralēles un būvēt tematiskās arkas – no Dāvida Krista Baloža opusa “Slēpnis” flautai koncerta sākumā uz Henrija Poikāna vēstījumu “Ar burtu m sākas Miers” balsij, klavierēm un sitaminstrumentiem programmas finālā, no pirmā flautai rakstītā jaundarba uz otru, ar nosaukumu “ķēdēs”, ko radījis Ernests Valts Circenis, no čella spēles Renāra Veličko skatījumā uz Niklāva Strunkes gleznu “Cilvēks, kas ieiet istabā” līdz klavieru skaņurakstam Ansela Kaugera apcerē “Empty Rooms”. Katrreiz šeit bija kāds cits metaforisks skatpunkts, kāda vēl nebijusi izjūtu sfēra, un tikpat kontrastaini izpaudās arī interpreti – čellists Pauls Ēriks Skujiņš, flautiste Terēza Tīrmane kā pirmā no atskaņotājiem, Katrīna Paula Felsberga, Agnese Egliņa un Arnis Stepiņš pašā noslēgumā.
Ja kaut kas īpaši jāizceļ, tas būtu Ernesta Valta Circeņa jaundarbs “ķēdēs” Alises Golovackas lasījumā kā paraugs mūsdienu komponista un interpreta izcilai sadarbībai. Turpretī pieredzējušāku autoru mūzikas iedzīvinājumā (Kristapa Pētersona opusā “Nakts” un vēl citur) spoži uzstājās pianiste Agnese Egliņa, kurai kopā ar vokālisti bija atvēlēta programmas apjomīgākā daļa. Un šeit ar lielu prieku jāteic, ka arī Katrīna Paula Felsberga kļūst aizvien spožāka – Džordža Kramba ciklā “Parādības” un Andra Dzenīša jaunākā veikuma “Trīs Knuta Skujenieka dzejoļi” pirmatskaņojumā viņas dziedājumu raksturoja bagātīgs stilistisko transformāciju klāsts, vokāla precizitāte, daudzi sirsnīgi toņi un dramatiski akcenti. Tā arī bija vislabākā iespēja gūt pilnvērtīgu priekšstatu par Džordža Kramba daiļrades joprojām avangardiskajām dimensijām un Andra Dzenīša mūzikas pavērsienu Pētera Plakida un citu klasiķu virzienā, kur autors joprojām saglabājis sevis paša individualitāti un skaņuraksta izteiksmību.
Pirmais pārsteigums, ieraugot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 27. oktobra koncerta pieteikumu – viņi atcerējušies par Vītezslavu Kaprālovu. Tad jau varbūt viņai un Lilī Bulanžē Latvijas mūziķu repertuārā kādreiz pievienosies arī Dora Pejačeviča? Grūti teikt, vai kāda no šīm komponistēm ir ģēnija, jo viņas nodzīvoja netaisnīgi īsu mūžu, taču atskaņot Kaprālovas “Suita rustica” trijdaļu ciklu patiešām bija vērts, un mūziķi arī prata parādīt šajā partitūrā ietverto izdomu un profesionalitāti. Otrs pārsteigums – iespēja tūlīt pēc tam dzirdēt vēl viena 20. gadsimta čehu meistara partitūru, jo Vestards Šimkus savam priekšnesumam bija izvēlējies Bohuslava Martinū Trešo klavierkoncertu. Opusu, kas saistīja ne tikai ar virtuozitāti un postromantisko lappušu piesātinājumu, kur solista spēle bija tikpat augstā līmenī kā iepriekš, bet arī ar vairāku stilistisko nostādņu negaidītiem sapludinājumiem un viscaur nospriegotu dialogu starp pianistu un orķestri – arī šajā ziņā Vestarda Šimkus un viņa domubiedru īstenotā interpretācijas kopaina intensīvās un kontrastainās krāsās atklāja Martinū vēstījuma oriģinalitāti.
Koncerta otrajā daļā atskaņotajā svītā no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” iepriekš jūtamais sasprindzinājums orķestra muzicēšanā pazuda, klāt nākot atraisītākai brīvībai un spilgtāk izceltām atsevišķu instrumentālo grupu tembrālajām niansēm. Tas lika domāt, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un gados jaunā somu diriģente Emīlija Hovinga tomēr vispārliecinošāk jūtas labi zināmā mūzikā, ko arī var saprast, jo pie tik blīvas instrumentācijas kā Vītezslavai Kaprālovai, tik komplicētiem raksturlielumiem kā Bohuslavam Martinū nāktos padomāt pat visizcilākajiem orķestriem un diriģēšanas mākslas meistariem. Lai nu kā, Emīlija Hovinga sadarbībā ar Latvijas mūziķiem panāca ļoti daudz, šeit dzirdētajā repertuārā viņas talants izpaudās plašā amplitūdā, tādēļ no šajā koncertā iesaistītajiem interpretiem ir visas cerības sagaidīt jaunas un pārsteidzošas programmas arī nākotnē.
