Atrast patiesību krāsās: Helēnas Heinrihsones "Klejotāji" — ceļojums cilvēces prātā un instinktos

Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja telpās līdz 9. novembrim apskatāma Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Klejotāji". Izstādes kuratore ir Auguste Petre un scenogrāfe – Anna Heinrihsone.

Rīgā, Mārstaļu ielā 6, pirms nepilna pusgadsimta notika daudzas interesantas un pat šokējošas lietas, sarunas un ekspozīcijas, kas apliecināja mākslinieku brīvo garu. 20. gs. 80. gadu beigās, kad padomju okupācijas laiki jau bija tikpat kā laimīgi norietējuši, šīs ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā sāka kurbulēties avangardiskas un rietumnieciskas idejas. Ēkā atradās leģendārā kafejnīca un deviņdesmito gadu sākumā – arī mākslas galerija "M6", ko pamatoti var uzskatīt par pirmo laikmetīgo mākslas galeriju Latvijā, jo tā pulcēja moderni domājošus māksliniekus un izstādīja viņu darbus.

Kafejnīcā un galerijā "M6" iemājoja arī Helēnas Heinrihsones brīvais un radošais gars, kā arī viņas vēlēšanās satikt līdzīgi un atšķirīgi domājošos. Tagad ar personālizstādi "Klejotāji" Rakstniecības un mūzikas muzejā ir sajūta, ka māksliniece atgriezusies mājās. 1995. gadā Helēna Heinrihsone "M6" ēkas iekšpagalmā uz sienas uzgleznoja četras rozes. Šie sienas gleznojumi ir viens no pirmajiem mākslinieces apliecinājumiem rožu glezniecībā, izvēloties ļoti abstraktu un krāsā balstītu atveidu.

Klejotāja alegoriskais tēls

Helēnas Heinrihsones izstādes "Klejotāji" apmeklējums sniedz iespēju apmeklēt jaunās Rakstniecības un mūzikas muzeja telpas, kur 2025. gadā atklās pastāvīgo ekspozīciju "Prokrastinācija & Radīšana".

Bet pašlaik Mārstaļu ielas nama divos stāvos uz dzīvi ir apmetušies Helēnas Heinrihsones gleznotie primāti. Tie ir spēcīgi, atmiņā paliekoši un fascinējoši tēli, kas mākslinieces darbos saprotamā un mērķtiecīgā valodā uzrunā jebkuru 21. gadsimta cilvēku, kuru satrauc un kurš domā par šodien pasaulē notiekošo.

"Vienviet", 147 x 198 cm, audekls, eļļa, 2024.

Foto: Publicitātes

Izstāde "Klejotāji" ir iespaidīgs un emocionāls ceļojums mūsdienu globālo norišu kartē, kas izteikts ar primāta tēlu tā plašākā nozīmē, akcentējot, cik primitīvi un dzīvnieciski cilvēks var domāt visos cilvēces attīstības etapos un cik nekaitīgs var būt pats primāts, ja viņš dzīvo savām spējām piemērotu dzīvi.

Intervijā LTV raidījumam "Kultūrdeva" Helēna Heinrihsone, runājot par globālajiem procesiem un konfliktiem pasaulē, sacīja: "Kaut kāda bīstamības sajūta ir radusies," un šos vārdus varētu attiecināt arī uz izstādē "Klejotāji" attēloto.

Helēnas Heinrihsones gleznotie primāti nav ne ļauni, ne neglīti, ne agresīvi. Viņi ir tādi, kādi ir – simpātiski savā pievilcībā un patiesumā. Viņi var izdarīt tikai to, ko var, viņi ir vadāmi un viņi ir lieliski, dzīvojot savai kopienai atbilstošu bara dzīvi.

Pārtapuši mākslinieciskos tēlos, primāti no Helēnas Heinrihsones gleznām pauž ziņu par cilvēka intelekta, gudrības un mīlestības sasniedzamības slieksni. Viņi pauž arī vēsti par bara instinktu. Ieskatoties primātu acīs, tiek meklētas atbildes par dzīves tumšo un gaišo pusi. Viņi ir klejotāji, kurus no mājām izdzinis cilvēks, un arī viņš kaut kādā ziņā pats ir primāts. Izstāde rosina aizdomāties, ka primāts patiesībā ir cilvēks.

Rozes klātbūtne

Ja pieņemam, ka jebkurā cilvēkā ir atrodams primāts, tad pasaulē viņu ir laidusi sieviete. Gleznā "Divi" ir redzama sievietes seja, vairāk raudoša nekā laimīga, un līdzās esošais darbs "Violetā" rosina ideju par dzīvības rašanos rozē.

Rožu gleznas izstādē ievij stāstu par piedzimšanu, cilvēka dzīvību un nekonfliktē ar primāta tēlu, bet gan drīzāk nostājas viņam līdzās – klusi, spēcīgi un saudzējoši kā sieviete un māte. Baltās rozes tēls ir asprātīgs – ar dzelteno viduci tas atgādina olu, kas izsenis pasaules kultūrā simbolizē jaunā sākumu.

Kuratore Auguste Petre, komentējot rozes tēlu mākslinieces daiļradē, saka: "Helēna vienmēr ir uzsvērusi, ka viņa rozes glezno no dabas, un būtiski, ka šajā izstādē tās vairāk ir atsvara un mierinājuma punkti – balanss starp piesātinātajiem portretiem."

Caurspīdīgā meistarība

Tēli Helēnas Heinrihsones gleznās darbojas, iekļaujoties intensīvu krāsu fonos – violetā, sarkanā, dzeltenā –, reizēm ar tiem saplūstot un reizēm izceļot kādu no savām ķermeņa aprisēm, ekstremitātēm vai galvaskausiem. Klājot jaunu un jaunu krāsas slāni un pēc tam lazējot, gleznās ir panākts dziļš mirdzums. Vietām krāsa kļūst caurspīdīga, atsedzot iepriekšējos slāņus. Caurspīdīgums ir zīmīga "Klejotāju" īpašība ne tikai gleznieciskajā meistarībā, bet arī izstādes idejiskā satura atklāšanā. Šodien nevienam nav jāskaidro, ko nozīmē klejotāji un cik reāli viņi ietekmē ne tikai mūsu dzīvi, bet dzīvi katrā pasaules kontinentā.

Izstādes darbi ir gleznoti ar eļļas krāsām uz audekla. Tīrie un pilnasinīgie laukumi gleznās runā paši par sevi. Krāsa ir Helēnas Heinrihsones galvenais izteiksmes līdzeklis un tas, uz kā balstās viņas māksla.

Tapa četrus gadus

Ideja par lielformāta gleznu izstādi Helēnai Heinrihsonei radās kovida pandēmijas laikā. Kopā ar radošo komandu māksliniece interesējās par atbilstošām un piemērotām telpām.

"Bija vēlēšanās iziet ārpus galerijas formāta – vienā telpā izvietot, piemēram, tikai vienu darbu un veidot ekspozīciju, kur parādīts tēmas pētnieciskais process un idejas risinājums lielformātā. Helēna Heinrihsone vēlējās, lai izstādes koncepts stāsta par saskarsmes mākslu, konfliktu starp prātu un jūtām, fiziskas būtnes attiecībām ar garīgo. Viņa vēlējās parādīt, kā mainās domāšanas paradigma," stāsta kuratore Auguste Petre, "visi ekspozīcijā apskatāmie darbi ir tapuši Helēnas Heinrihsones darbnīcā pēdējo divu gadu laikā. Tās ir 15 jaunas lielformāta gleznas. Ārpus apskatei ir palicis pats pirmais šīs sērijas darbs, kas vairāk līdzinās skicei un neiederas izstādes kompozīcijā. Ekspozīcija ir izvietota divos stāvos, pirmajā akcentējot ķermenisko tēmas daļu un otrajā galveno vietu atvēlot portretiem."

Pati māksliniece 2022. gadā par izstādes "Klejotāji" konceptu rakstīja: "Tautu staigāšana, masu pārvietošanās, nekontrolētu attiecību izvirdums. Cilvēki, primāti, dzīvnieki kustībā uz vietas, uz priekšu un atpakaļ. Starp figūrām ir lielizmēra portreti – sejas, galvas. Šis kompozīcijas princips ļauj atklāt noskaņu, atsevišķu stāstu izgaismošanu."

Izstādē ietverta arī 80. gadu avangarda filma "Disko ēnā" Ligitas Vidulejas režijā ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni, un arī šis darbs papildina primātu tēmu "Klejotāju" kontekstā.

"Izspūrušais", 80 x 60 cm, audekls, eļļa, 2024.

Foto: Publicitātes

Roze un galvaskauss līdz šim ir bijušas Helēnas Heinrihsones mākslas identitātes zīmes. Primāta tēma Helēnas Heinrihsones daiļradē ir jauna, tai nav tiešas saistības ar galvaskausu, kas viņas glezniecībā simbolizē mūžību, nāvi un bibliskus motīvus. Primāta un galvaskausa tēli drīzāk darbojas kā Heinrihsones mākslas vizualitātes krustpunkti – gan savstarpēji līdzīgi, gan atšķirīgi.

"Helēnas Heinrihsones gleznotie tēli, skatieni, sajūtas un pulsējošās tīrās krāsas konteksts ir šodienas laika un domāšanas atspoguļojums – tik maksimāli un vienlaikus atbruņojoši to visu parādīt spēj tikai īsta māksla," saka Auguste Petre.