“Cik skābs!” izsaucas bērns, pirmoreiz pagaršojot no krūma izrautu rabarbera kātu, un par to liecina arī viņa saviebtā sejiņa. Bet, kad ierāda to pirms katra kumosa iespraust cukurtraukā, sukā iekšā smaidīdams. Un tad jau zina gaidīt nākamo pavasari. Tomēr pirmie par rabarberu laika sākšanos noteikti priecājas rabarbermaizes un rabarberu ķīseļa mīļotāji, jo nu tos varēs ēst kaut katru dienu – mierinot sevi ar domu, ka vismaz to zaļā daļa veselībai vērtīga.

Pazīstams jau sen

Ārstnieciskā nolūkā rabarberu (Rheum) lieto jau aptuveni trīs tūkstošus gadu. Tā dzimtene ir Austrumtibetas un Rietumķīnas kalniene, no Ķīnas augs ievests Persijā un Senajā Grieķijā. Par tā lietojumu dažādu kaišu ārstēšanai rakstījis jau Avicenna, un drīz pēc tam rabarberu iepazina viduslaiku Eiropa. Interesanti, ka sākumā tas daudzviet audzēts krāšņumam. Kur tas aug tagad, lieki stāstīt – reti kurš piemājas zemes pleķītis ir bez sava rabarberu krūma. Un labi zināt, kas tieši auga kātos, arī saknēs tas vērtīgais, jo tas uz ņipro rabarberu ļauj paraudzīties citādi.

Kas rabarberos vērtīgs

Rabarberos ir daudz C vitamīna, arī A, E, PP, K1 un B grupas vitamīni, rutīns, nātrijs, kālijs, kalcijs, magnijs, dzelzs, jods, selēns, varš, pektīni, ābolskābe, dzintarskābe, skābeņskābe, cukuri, miecvielas, flavonoīdi un citas vērtīgas vielas.