11 °C
Sunākstes mācītājmuižas vietā sestdien, 9. septembrī, tika atklāts tēlnieka Ojāra Arvīda Feldberga un arhitekta Mikus Lejnieka tēlnieciskais vides objekts "Gaismas vārti", kas veltīts akadēmiķim Jānim Stradiņam (1933–2019).
J. Stradiņam Sēlija ir bijusi viņa dzimtas izredzētā zeme, kuras atdzimšanā ir ieguldīts pamatīgs darbs un pūles. Ar "Gaismas vārtiem" vienlaikus tiek godināts arī apgaismības laikmeta Baltijas vācu izcelsmes teologs, rakstnieks un valodnieks Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders), kurš Sunākstē un Sēlpilī strādājis par mācītāju.
Svinīgajā ceremonijā piedalījās arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā sacīja, ka "tieši šeit vairāku gadsimtu garumā mijušās vācu mācītāju Stenderu un īstenas sēļu dzimtas – Stradiņu – pēcnācēju gaitas. No šejienes akadēmiķis Jānis Stradiņš nepārtraukti cauri savam spožajam intelektuāļa mūžam simboliski nesis Vecā Stendera iedibināto Apgaismības misiju".
Piemērs, kā veidojas personība
Skulpturālais ansamblis tapis par ziedojumiem, kas tika vākti uzreiz pēc Stradiņa aiziešanas mūžībā, kā arī akadēmiķa dēla, sirds ķirurga Pētera Stradiņa un Stendera biedrības svētību.
"Mans tēvs bija piemērs, kā veidojas personība. Viņš visu mūžu mācījās, mēģināja dzīvi skatīt plašās dimensijās, ne tikai no šīsdienas skatpunkta, bet arī vērtēt vēstures kontekstā un īpaši pētot vēsturiskas personības.
Un personības ir tas, kas mums visvairāk sabiedrībā trūkst. Personības, kas var ar savu piemēru aizraut mūs, kurām mēs varam sekot un kas ir šie lielie pilieni, kas drupina akmeni.
Mums ir jāskatās uz to, ko mēs varam dot, un mazāk varbūt – ko mēs paņemam. Mums jākļūst par devējiem, nevis tikai patērētājiem," svinīgajā "Gaismas vārtu" atklāšanas ceremonijā aicināja Pēteris Stradiņš.
Viens no viņa tēva dzīves moto un arī devīze bijis romiešu dzejnieka Ovīdija teiciens, ka piliens sašķeļ akmeni. Nevis vienā mirklī, bet lēni, nerimstoši pilot. Stradiņš kā vadmotīvu šo teicienu bija izvēlējies savai runai 1988. gada 10. oktobra leģendārajā Trešās atmodas manifestācijā Mežaparkā.
"Toreiz viņš teica, ka mūsu tautas vēsture sastāv no maziem pilieniem, arī mūsu tautasdziesmas ir kā šādi mazi sudraba pilieni un mēs esam pilinājuši cauri gadu simtiem un sašķēluši šo nebrīves akmeni," sacīja P. Stradiņš.
Klīstot gar drupām
"Izglītība un gara gaisma ir tā, kas mums ir devusi nacionālo pašapziņu un spēju nodibināt savu valsti," tā "Gaismas vārtu" filozofisko būtību raksturoja akadēmiķa dēls un aicināja atnākt šurp tad, kad te nav daudz cilvēku, lai vienatnē sajustu šīs viedvietas spēku un smeltos enerģiju nākotnei.
Lai varētu tapt vieta skulpturālajam ansamblim, "Stendera biedrība" ir organizējusi daudzas talkas.
Tēlnieks Ojārs Feldbergs atceras – kad pirmo reizi ieradies Sunākstes muižas parkā, teritorija bijusi aizaugusi ar krūmiem, tur atradušās vecu māju drupas un iebrukuši pagrabi. "Bet, klīstot šeit apkārt gar drupām, kādreizējo parku un bijušā dārza terasēm, man nācās domāt par cilvēka personību, par tautu, par laiku, par ļoti daudz ko. Un tā palēnām izveidojās doma, izkristalizējās tam, kas tagad ir tapis no akmens, kas ilgi ir ceļojis pirms daudziem gadu tūkstošiem no tālās Skandināvijas un apmeties dzīvot šeit Latvijā, beidzot nokļuva līdz Sēlijai, līdz Sunākstei. Bija jādomā par to, kas ir akmens, jo akmens ir vissenākā būtne, kas dzīvo uz pasaules. Tā ir pieredzējusi gan laika pārmaiņas, gan vēsturi, gan kultūru, gan tautu rašanos un tautu staigāšanu. Šis piemineklis ir veltīts tautai," sacīja tēlnieks un pateicās saviem palīgiem – gan šoferiem, gan akmeņkaļiem, gan betonētājiem, gan citiem palīgiem, kuri palīdzēja finansiāli un ar savu darbu.
Optimistiska nots pie sāpīgām pārdomām
Par Sēlijas kā vēsturiskā reģiona atdzimšanu ir daudz runāts. Līgas Blauas sarakstītajā grāmatā "Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem" minēts – J. Stradiņš ir secinājis, ka adata un diegs noderētu arī no valdības puses, lai Sēlija justos Latvijai vajadzīga, nevis kā tās pameita, kuru atceras tikai pa reizei. "Būtībā tā nav tikai Sēlijas problēma, bet visas Latvijas nākotnes būtisks jautājums.
Vai nākotnē attīstība paredzēta tikai deviņām Latvijas lielākajām pilsētām un tuvākai apkārtnei ap tām, bet pārējā teritorijā vairāk vai mazāk veidosies tukšums, "zemākās kārtas Latvija", vai tomēr mēģinās kaut kā stutēt visus? (..)
Tas, ko šodien redzu Sēlijā, Vārnavā, pārāk bieži izraisa sāpīgas pārdomas par Latvijas nākotni," secināja Jānis Stradiņš 2014. gadā.
Kopš tā laika būs aizritējuši gandrīz desmit gadi, un tagad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā uzrunā centās ieviest nelielu optimisma noti: "Pēdējos gados visā Sēlijā sevišķi rosīgi darbojušās vietējās kopienas. Gan sabiedriskajos medijos, gan citos saziņas līdzekļos aktīvi tiek popularizēts sēļu kultūrvēsturiskais mantojums. Pirmo reizi Latvijas vēsturē tiek realizēta valsts finansēta programma, kuras projekti ģeogrāfiski aptver visu Sēlijas zemi."
