13 °C
Lasot un klausoties Artūra Dīča nedaudz patētiskās manifestācijas pirms lugas pirmizrādes, parādījās sajūta, ka autors būs atklājis kādu sludinātāja cienīgu spraugu "Dieva plānā", kas beidzot pamudinās cilvēkus laboties, lai glābtu šo samuļļāto pasauli no ļaunuma.
Labi, ka tā izrādījās tikai šodienas drūmajai realitātei pielāgota retorika un viņa dramaturģiskais materiāls ir veiksmīgi iegūlis tajos pašos cilvēka dižo cīņu – labais pret ļauno – mākslinieciskajos rāmjos. Neviens cits to mūsu vietā izcīnīt nevar, mums pašiem savā dvēselē tā ir jāizcīna, katru dienu, katru stundu, katru minūti, savukārt mākslai ir dāvāta tāda brīnumaina iespēja – laiku pa laikam tajā ielūkoties, lai redzētu, kā cilvēks dzīvē ar to tiek galā.
Izvēloties par savas vēsturiskos faktos balstītās lugas ""Skatuve" Ugunī" galveno varoni padarīt Mariju Leiko, kura ar savu talantu spoži iekļāvās 20. gs. pirmās puses Eiropas teātra un kino modernajās tendencēs, Artūrs Dīcis pamanās iegriezt veselu grūti atbildamu jautājumu karuseli, kas rotē ap viena traģiska likteņa centrālo asi. Lai arī kuru figūru šajā Maskavas latviešu emigrantu teātrī iemontētajā karuselī mēs izvēlētos papētīt tuvāk vai izrādes laikā iedziļināties kāda personāža rīcības iekšējos mehānismos, nekur tālāk par jautājumiem mēs netiekam.
Un tieši tas arī ir lugas lielākais nopelns, jo katrs dramaturģiski uzdotais jautājums ietver sevī milzumdaudz iespējamo atbilžu variāciju, par kurām šajā dzīvē būtu jādomā, ja gribam pasauli padarīt kaut nedaudz labāku.
Īstais iemesls, kāpēc Marija Leiko 1935. gadā devās uz Krieviju, bija mazmeitas meklējumi, jo viņas meita Nora iepriekšējā gadā mira dzemdībās. Kāpēc aktrise neatgriezās Latvijā, bet palika Maskavā un iekļāvās "Skatuves" trupā ar vienu vienīgu lomu – Kristīni Blaumaņa lugas uzvedumā, kuru režisēja tolaik jau pazīstamā aģitteātra adepte Anna Lācis –, ir pirmais jautājums, kas nedos mieru domātgribošam skatītājam. Varam, protams, mēģināt spekulēt ar Marijas Leiko "kreisumu", taču ir jāsaprot, ka tas nav tas pats, kas padomju ideoloģiskās prakses atbalsts, turklāt kreisās idejas starpkaru periodā bija populāras visā Eiropā un arī šodien tās nekur nav pazudušas. Tad jau tuvāk ticamu iemeslu meklējumos varam nonākt, izlasot aktrises raksturojumu 1926. gada "Jaunākajās Ziņās", kur rakstīts: "Leiko ir modernā cilvēka dziļākās būtības spēcīgākā izteiksme mākslā." Viņa ir viena no tām retajām ārzemniecēm, kas tika uzņemta Maksa Reinharta studijā, perfekti apguva ekspresionistisko spēles manieri un savu dzīvi faktiski pavadīja tā laika mēmā kino, teātra un radošo intelektuāļu sabiedrībā, kas noteica un formēja viņas pasaules redzējumu, kurā pāri visam dominēja mākslas fenomens.
Iestudējums sākas ar Marijas atvadīšanos no mazmeitas un aktieru gatavošanos priekšāstāvošai izrādei. Laika palicis maz, bet daudzi aktieri vēl nav ieradušies, un visi mazliet nervozē. "Skatuves" mākslinieciskais vadītājs Osvalds ne visai pārliecinošā veidā iesaka izrādi atcelt, kamēr noskaidrosies, kur palikuši vairāku lomu izpildītāji, bet teātra direktors Roberts tam nepiekrīt. Osvalda tēls ir nākamais jautājumu kamols zinātkāram skatītājam, jo lugas autors tajā neuzbāzīgi ievijis vienu no smagākajām morāles kodeksa grēka kategorijām, un proti – nodevību. Vai viņa rīcība bija apzināta vai neapzināta, tīša vai netīša? Vai Osvalds jau zināja par gaidāmajiem arestiem? Mārtiņa Vilsona tēlojums nelielajās Osvaldam atvēlētajās epizodēs visai precīzi iezīmē to personāža iekšējo nenoteiktību, šaubas un neizlēmību, kas liek mums pašķetināt šo jautājumu kamolu, vienīgi aktiera spēlei pietrūka tās niansētības, kas ļautu vēsturiskā prototipa – Osvalda Glazunova-Glāznieka – karjeras nepārzinātājam izvērst plašāk atbilžu meklējumus.
Kamēr proletāriskās diktatūras indīgais tvans turpina iespiesties teātrī un sagraut kreiso ideju novājinātā prāta imunitāti, aktieri mēģina rast izeju no neskaidrās situācijas, un tas dod iespēju skatuves darbībā aktīvi iesaistīties vairākiem otrā plāna personāžiem un iezīmēt savstarpējo attiecību gaisotni trupas iekšienē. Jekaterinas Frolovas attieksmē strikti izceltās uzvedības izpausmēs atveidotā režisore Anna, piemēram, izrādē konspektīvi atklāj daudzas attiecību peripetijas, ko raisa piederība atšķirīgām teātra skolām. Interesantu vienkāršā krievu cilvēka tēlu, kas kopējā gaisotnē ienes dažas negaidītas vēsmas, skatuves strādnieka aizvietotāja lomā piedāvā Jakovs Rafalsons, apvienojot savā spēlē zināmu infantilismu un apjukumu ar pietāti pret mākslas cilvēkiem. Aiz katra tēla iestudējumā stāv pa kādai jautājuma zīmei, bet visas atainotās rosības centrā kā eksotisks zieds no citas pasaules organiski atplaukst Marijas Leiko tēls, kuru izrādē ar divu abstraktu tēlu papildinājumu (Sirreāliste – Veronika Plotņikova un Dadaiste – Jana Herbsta) atveido Inese Kučinska. Iejusties reinhartiskās spēles manierē šodien nav viegls uzdevums, jo "kinētiskā skola" ar saviem ilgstošajiem žestiem ir aizgājusi pagātnē, taču aktrisei ir izdevies satvert tās būtību – nervozitāti un apvaldītību savienojumā ar gaišu iekšējo strāvojumu, kuru viņa nevainojami ievij savas lomas scēniskajā zīmējumā.
Saistošākais un urdošiem jautājumiem piesātinātākais, pateicoties Šamila Hamatova atraktīvi psiholoģizētai spēlei X prokurora (toreiz nebija KGB, bet gan NKVD) lomā, nenoliedzami ir iestudējuma otrais cēliens. Laura Groza ir atradusi teicamu skatuvisko ekvivalentu laikam, kurā kreisās idejas jau ir pārtapušas politiskās vīzijās ar daudziem scenārijiem pastāvošās varas nostiprināšanai. Viens no tiem ir aresti, etniskās tīrīšanas un nevēlamo likvidēšana. Pārvēršot nopratināšanu spēlē, kuru uz skatuves virtuozi režisē prokurors X, iestudējuma veidotāji uzskatāmi atklāj ne vien pratināšanas procesuālo darbību shēmas, bet arī to specifiski funkcionālo loģiku, kas nedod iespēju upurim sevi aizstāvēt. Hamatova tēlojums ir uzteicams visās aktierspēles komponentēs. Parakstu vākšana viņa atveidotajam prokuroram galvassāpes nesagādā, vienīgi nepatīkamāku darvas pilienu reibinošajā varas kokteiļa izbaudīšanā pamanās iepilināt Marija Leiko ar savu tēlaino atklāsmi par nāves un mīlestības cilpu, kas neļauj cilvēkam pazaudēt orientāciju patieso vērtību skalā. Skaidri apzinoties sekas, Marija paraksta protokolu, lai glābtu savu mazmeitu, bet nāvi viņa iekšēji jau ir piedzīvojusi pirms nošaušanas.
Ja skatoties izrādi nepielīpam aktuālpolitiskajam lugas slānim, bet ļaujam uztverei redzēto savilkt vienā kodolā, iestudējuma vēstījums var aizvest skatītāju arī līdz mēģinājumiem rast atbildes uz vienu no dzīves lielajiem jautājumiem, kuru savulaik noformulēja Salmans Rušdi: "Vai nāve ir vairāk par mīlestību. Vai māksla ir vairāk par mīlestību. Vai mīlestība ir vairāk par nāvi un mākslu vai nav. Lūk, kur jautājums."
Uzziņa
""SKATUVE". Ugunī", iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
- Režisore Laura Groza, dramaturgs Artūrs Dīcis, scenogrāfs, kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars, tulkotājs Lina Ovčiņņikova, videomākslinieks -8, oriģinālmūzika: Rūdolfs Dankfelds, Miķelis Putniņš, izrādes vadītāja Tatjana Vauļina.
- Lomās: Inese Kučinska, Jekaterina Frolova, Mārtiņš Vilsons, Šamils Hamatovs, Jakovs Rafalsons, Veronika Plotņikova, Jana Herbsta, Konstantīns Ņikuļins, Ivars Kalniņš, Anatolijs Fečins, Mihails Širjajevs, Dmitrijs Jegorovs, Anna Gerbutova.
- Nākamās izrādes: 21. martā, 26. aprīlī.
