Kultūrzīmju diskusija: Kāda ir jauniešu motivāciju piedalīties Dziesmu un deju svētkos

Kopābūšana, tautas kultūras vērtību saglabāšana, vienkārši prieks dziedāt – teic jaunieši, jautāti par viņu motivāciju piedalīties Dziesmu un deju svētkos.

Tuvojoties XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, novembra beigās Mežaparka estrādē ierīkotajā Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu svētku telpā notika iedvesmas forums "Ceļš uz Dziesmu svētkiem kā vērtība", kurā piedalījās gan svētku organizatori, gan svētku procesā iesaistītie – kolektīvu vadītāji un dalībnieki.

Foruma noslēgumā norisinājās paneļdiskusija, kas bija veltīta Dziesmu un deju svētku tagadnei un nākotnei, uzklausot jauniešu viedokļus un idejas svētku attīstībai. Kāpēc jaunieši dzied? Kādi būtu jauniešu argumenti, lai draugus iesaistītu Dziesmu un deju svētku procesā? Kam Dziesmu un deju svētkos būtu jāmainās?

Par šiem un citiem jautājumiem viedokļus krustoja paneļdiskusijas dalībnieki – Madonas Valsts ģimnāzijas skolēns MATĪSS ELKSNĪTIS, Limbažu Valsts ģimnāzijas skolniece KATE UPMALE, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente KETRĪNA GRĪGA un Mežciema pamatskolas tautas deju kolektīva "Irbe" un Pārdaugavas kultūras apvienības jauniešu deju kolektīva "Imanta" vadītāja AIJA KONSTANTE.

Diskusiju vadīja SABĪNE OZOLA, kultūrizglītības programmas "Latvijas skolas soma" eksperte.

Ar kopābūšanas prieku

Sabīne Ozola: – Gatavojoties šai diskusijai, man pašai nācās daudz pārdomāt, ko man nozīmē būt daļai no Dziesmu un deju svētku procesa. Skolas laikā esmu dziedājusi koros, mācījusies mūzikas skolā, bet šodien, esot šeit un vienā no videoklipiem redzot kori, kurā arī pati esmu dziedājusi, varu teikt, ka man tas viss ir nozīmējis būt kopā. Būt kopā gan pašā Dziesmu un deju svētku procesā, gan arī svētkos. Bet kā ir ar jums? Ko jums katram ir nozīmējis būt daļai no Dziesmu un deju svētku procesa? Ko jūsu dzīvē ir nozīmējusi dziesma un deja?

K. Upmale: – Man ir līdzīgi, arī man viens no galvenajiem faktoriem ir bijusi kopābūšanas sajūta. Ir apziņa, ka tu esi kāda maza daļiņa no visa lielā pulka, kas veido Dziesmu un deju svētkus; ka tie nav tikai lēmumu pieņēmēji, bet arī mēs, parasti skolēni, kas vienkārši dara to, kas mums patīk.

M. Elksnītis: – Man Dziesmu un deju svētki ir sava veida pienākums, jo es savā ģimenē esmu kora dziedātājs jau trešajā paaudzē. Man ir būtiski, lai Latvijā šī skaistā tradīcija turpinātos. Bet vispār es kori sāku apmeklēt tikai pirms trim gadiem, mani pirmie, bet ne pēdējie Dziesmu svētki bija iepriekšējie – XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Tas man bija pagrieziena punkts, jo pirms tam es par sevi biju diezgan šaubījies – par savām dziedāšanas spējām, jo man faktiski nebija balss. Es atnācu uz kori un pirmajos mēnešos gandrīz salūzu, bet mana iekšējā balss teica – ja tagad izstāšos, es sev nekad to nepiedošu. Turpināju apmeklēt kori, strādāju, mani ļoti atbalstīja kora diriģents Oskars Jeske. Pēdējos Dziesmu svētkos sapratu, ka ar kora dziedāšanu nodarbošos visu savu mūžu.

K. Grīga: – Man vispirms ir bijusi pieredze ar dejošanu – mūsdienu deju uzvedumā 2015. gada Dziesmu un deju svētkos. Jau toreiz sajūtas bija tādas, kuras grūti izstāstīt – kopābūšana, uziešana uz skatuves, gods, kas tev ir dots, kad uz tevi skatās visa Latvija. Un tu aizbrauc mājās un pēc tam skaties uz sevi televizorā: es tur esmu, es biju daļa no šiem svētkiem! Otra mana pieredze ir pēdējos XXVII Vispārējos dziesmu un deju svētkos uzstāties kopkorī kā daļai no (Mūzikas) akadēmijas kora, būt arī daļai no diriģentu koncerta šeit, Kokara zālē, un stāvēt lielajā estrādē. Arī tā ir līdzīga sajūta, bet tomēr kaut kas nedaudz citāds. Estrādē tu vari vienoties vienā dziesmā, kas mūs visus saista, un izjust visu kori. Nedaudz līdzīgas sajūtas pārņem, muzicējot ģimenes lokā – Ziemassvētkos, valsts svētkos.

A. Konstante: – Es laikam esmu izgājusi visgarāko ceļu – sākot jau no pašas mazotnes kā dejotāja, deviņus gadus arī kora dalībniece, tomēr dejas ņēma virsroku. Tālāk turpināju kā pedagoģe un tagad jau esmu kļuvusi par vienu no svētku rīkotājiem. Apziņa, ko nozīmē piedalīties Dziesmu un deju svētkos, kāpēc un kā to dari, vairāk veidojas jaunībā. Pagājušie XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki man iedeva sajūtu, cik tomēr ir svarīgi būt tam elementiņam, ko visi uzsver šajā forumā. Kad Daugavas stadionā savienojas dziesma ar deju, tu māj, tev māj pretī, un viss notiek. Visi kā skudriņas ir kopā, tas skudru pūznītis aug aizvien lielāks un lielāks. Tas ir ne tikai darbs, ne tikai hobijs, bet sirdslieta.

Visu laiku labākā nedēļa

– Ja jums katram būtu jāizstāsta viens stāsts, kas palicis atmiņā no dalības kādā kolektīvā, kurš tas būtu?

K. Upmale: – Mani pirmie deju svētki bija 2015. gadā, man tajā laikā bija kādi astoņi gadi, bet biju dejotāja. Vienai dejai, kas man bija jādejo, fonogrammā biju arī kā dziedātāja, jo kādreiz dziedāju vokālajā ansamblī "Pogas", mēs ierakstījām dziesmu, kas pēc tam bija kā dejas fonogramma. Un tad tu gan dejo, gan klausies sevi fonogrammā. Atceros arī, ka 2015. gada svētkos nebija ļoti labvēlīgi laika apstākļi un bija viena deja, kuru dejojot katrā mēģinājumā vienmēr lija lietus. Katru reizi uz Daugavas stadiona zaļā pārklājuma, kas ir slidīgs, vienkārši sāka līt lietus!

+14 foto

Skaistākie Dziesmu un deju svētku mirkļi

Svētku dalībnieki īsā sarunā.

1 / 14

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

M. Elksnītis: – Divi notikumi, kas man ir iespiedušies atmiņā no iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem, ir tramvaja braucieni no Mežaparka estrādes uz centru pēc caurlaides mēģinājumiem, ģenerālmēģinājumiem un pašiem koncertiem. Lai gan mēs tur bijām saspiedušies kā siļķes mucā, nekad nebija klusuma, bet skanēja dziesmas. Bija pacilāta sajūta, ka pēc tā koncerta vai mēģinājuma nekas nav beidzies un apstājies, viss turpinās. Otrs notikums bija tieši pēc koru koncerta "Kopā augšup", kad nodziedājām "Pūt, vējiņi!" un mēs, kora basi, vēl stāvējām uz vietas, jo notika cilvēku plūsma un gribējām pagaidīt. Pie mums pienāca klāt kora diriģents un jautāja – kā jūtamies? Tas brīdis man ir ļoti iespiedies atmiņā, es toreiz atbildēju: "Dzīvāks vairs nevar būt." To es domāju nopietni, jo tas bija ļoti svēts un sirdī paliekošs pasākums. Es pat teiktu – tā bija mana visu laiku labākā nedēļa mūžā.

K. Grīga: – Es turpināšu tramvaja stāstu. Jā, arī man teica – kad brauksi ar tramvaju mājās, tad redzēsi, dzirdēsi, sapratīsi. Vispirms jau sajūtas, dodoties uz Mežaparku tautastērpā, vainagu galvā un tramvajā kāpj vēl tev līdzīgi… Pienāk koncerta beigas, iekāpju tramvajā un nedaudz jūties kā siļķe mucā un domā – kas nu būs? Un tad visi vienojas kopīgā dziesmā, kas turpinās un turpinās. Tad sajūti, ka arī skatītāji ir daļa no svētkiem. Tā tiešām bija tāda vārdos neizsakāma sajūta – visi dzied, pat tie, kas nebija tautastērpos un nestāvēja līdzās svētku estrādē.

A. Konstante: – Mani spilgtākie momenti ir divus gadus pirms svētkiem, jo vienalga, vai tie ir skolu jaunatnes vai vispārējie, vienalga esmu nokļuvusi tuvāk šiem svētkiem kā bērnu vai jauniešu deju kolektīva vadītāja. Vēl spilgtas atmiņas saistās ar tā saucamajām otrajām programmām, kad pamēģina ne tikai tautastērpu un tautas deju, bet arī kādu citu dejas veidu. Ļoti spilgti atmiņā man ir "Burvju ota" 2000. gada Skolu jaunatnes deju svētkos, kur piedalījos tautas deju ansambļa "Dzirkstelīte" sastāvā, un arī "Spēlēju, dancoju", lielais uzvedums Ķīpsalā 2005. gadā, kas arī pavēra mazliet citu skatu uz deju.

Vienkārši mīlestība pret deju, dziesmu un mūziku

– Jums stāstot, arī es pārdomāju savu pieredzi Dziesmu un deju svētkos. Un, ja te izskanēja, ka Dziesmu svētkos nevarēja justies vēl dzīvāk, atceros, kā 2015. gada Skolu jaunatnes svētkos man bija jādodas mājās ar autobusu, jo visa skola brauca kopā. Es nekad dzīvē nebiju gulējusi labāk kā pēc tā koncerta. Es neatceros neko. Pēc Noslēguma koncerta man bija jānonāk Ventspilī, tas ir diezgan garš ceļš, bet es nezinu, kas autobusā notika. Man stāstīja, ka tajā cepts popkorns, dziedātas dziesmas, es neatceros neko. Esmu domājusi, kas varēja būt iemesls, kāpēc es vairs dzīvē neesmu tik labi gulējusi kā tajā autobusā, man šķiet, tās bija emocijas, ko arī es izjutu tajā procesā. Man tas ļoti palicis atmiņā, tāpat kā stāsti par to, cik desas no pusdienās dotā vakuuma iepakojuma var apēst viens skolēns starp mēģinājumiem. 2015. gada svētku žurnāliņā, kas bija iedots visiem koristiem, bija plakāts ar Dona bildi – mēs izgriezām no katra skolas kora dziedātāja žurnāla šo plakātu un salīmējām tajā skolā uz sienas, kur gulējām. Izveidojām Dona sienu. Tāpēc arī jums jautāju par šiem stāstiem. Var redzēt, ka ne visi ir par dziedāšanu un dejošanu, bet visi ir par kopābūšanu.

Kāda ir bijusi jūsu motivācija dziedāt un dejot?

K. Upmale: – Es dziedu un dejoju no trīs gadu vecuma. Vecāki ir stāstījuši, ka tad, kad man vēl bija divi gadi, mums mājās vēl bija televizors ar kasti, un es, tāds mazs bērns, esmu tur stāvējusi un teikusi: jā, es kādreiz dziedāšu uz tās lielās skatuves. Tad mani aizveda uz pirmajiem – gan dziedāšanas, gan dejošanas – mēģinājumiem. Jāsaka liels paldies manai pirmajai deju skolotājai Taisai Arumai, pārējiem kolektīvu vadītājiem, kas mani, tādu mazu ķiparu, pieņēma.

Matīss Elksnītis.

Foto: No personiskā arhīva

M. Elksnītis: – Es sāku dejot jau bērnudārzā, bet tas bija vairāk brīvprātīgi piespiedu kārtā, jo mamma gribēja, lai man ir taisna mugura. Arī tāpēc man dejošanai sāka zust motivācija, es arī slimības dēļ izlaidu vienus Dziesmu un deju svētkus, par ko pārdzīvoju. Kad iestājos Madonas Valsts ģimnāzijā, nebiju pārliecināts, ka gribu sākt dejot, tāpēc dejās neiestājos, gribēju pamēģināt korī, bet dziedāšanas skolotāja pateica: kamēr nav bijis balss briedums, mēs zēnus nepieņemam. Tad sākās kovida gadi, bet man visu laiku vienalga bija sapnis nokļūt Dziesmu un deju svētkos. Tas man kopš mazotnes bija sapnis, ko vēlējos piepildīt. Tad, 10. klasē, iestājos Madonas Valsts ģimnāzijas jauktajā korī. Pēc 2023. gada Dziesmu svētkiem man atkal ir jauna motivācija – nenormāls prieks vienkārši dziedāt, jo ar dziesmu tu vari pateikt daudz vairāk – emocijas, vēstures gājumu, daudz ko citu, nekā vienkārši izstāstīt, tā vienkārši ir ļoti skaista mūsu tautas tradīcija.

Ketrīna Grīga 2023. gada XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

Foto: No personiskā arhīva

K. Grīga: – Man tā nav motivācija, bet vienkārši mīlestība pret deju, dziesmu un mūziku. Kā mazu meiteni mamma mani aizveda uz tautas dejām. Tad es vēl nezināju, kas ir Dziesmu svētki, bet, dejojot tautas dejas, izdomāju, ka gribētu spēlēt vijoli, nemaz nezinādama, ka iemīlēšu mūziku. Paldies maniem vecākiem, kas mani aizveda uz mūzikas skolu, pēc tam – paldies gan sākumskolas, gan pamatskolas mūzikas skolotājai. Pamatskolas korī es pirmo reizi sajutu to kopības sajūtu, kas ļāva vēl vairāk iemīlēt dziesmu. Papildus gāju mūsdienu deju kolektīvā, kur iemīlēju deju.

Aija Konstante.

Foto: No personiskā arhīva

A. Konstante: – Dziesmu un deju svētki laikam nebūs mana motivācija, jo man tā ir vienkārša – piedalīties un būt tajā rītdienas procesā. Arī saviem audzēkņiem mācu, ka ne jau Dziesmu svētki ir galvenais, kāpēc tu to dari. Domāju, ka tas ir pats pareizākais, kā jau šeit forumā teica Edgars Vītols. Lielā motivācija ir kopā būšana, kopā sanākšana. Tikai ar laiku saproti, kas tas īsti ir, kādas ir šīs tradīcijas. Sākotnēji uz dejām aizgāju, vecāku vesta, bet pēc vidusskolas devos mācīties ekonomiku, tomēr atgriezos dejā un sāku mācīties par pedagogu. Tātad dejā ir arī kaut kas neizsakāms, katram ir jāspēj saredzēt tajā visā kaut ko savu.

Aizej, pamēģini un tikai tad spried!

– Ja jums priekšā būtu kāds jauns cilvēks, kuram nebūtu bijuši vecāki, kas viņu aizveduši uz dejām vai kori, vai arī kādu citu kolektīvu, kas būtu argumenti, ko jūs viņam teiktu, lai iesaistītu Dziesmu un deju svētku procesā?

K. Upmale: – Ja cilvēks kaut ko nepamēģina, tad viņš nekad nezinās, kā tas ir. Tā būtu svarīgākā lieta, ko es teiktu. Aizej, pamēģini un tikai tad vari spriest, vai tev tas patīk vai nepatīk.

M. Elksnītis: – Es jau to esmu darījis – šogad ģimnāzijas korī esmu piesaistījis piecus vidusskolniekus. Es viņiem teicu – pirmkārt, tas ir mūsu Latvijas mantojums, kas ir jāturpina, un, otrkārt, ka korī ir jautri, lai gan mēģinājumi notiek pēc stundām un, iespējams, kādam tas ir nogurdinoši, it sevišķi, ja viņš nedzīvo Madonā, bet brauc no Lubānas, Ērgļiem. Viņiem tas ir pamatīgs gaisa gabals – sēdēt pēc stundām un gaidīt kori, bet viņi to dara. Bija viens puisis, kurš sākumā negribēja dziedāt – viņam ir līdzīgi ar balsi kā kādreiz man –, bet es viņam teicu: "Drīz būs Dziesmu svētki, vajag, nāc!" Viņš atnāca, jā, iet grūti, bet mēs viņu atbalstām.

Matīss Elksnītis ar kori pie Brīvības pieminekļa 2023. gada XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

Foto: No personiskā arhīva

K. Grīga: – Arī es teiktu, ja nepamēģināsi, nezināsi, vai tas tev patīk. Es gāju uz kori, jo tur bija man līdzīgie, kam arī patīk radoši izpausties. Ir bērni, kas teic, ka man jau tā par daudz pulciņu, kur nu vēl es dziedāšu vai iešu uz tautas dejām. Bet es teiktu: pamēģini, varbūt iepatiksies.

A. Konstante: – Jaunieši ļoti precīzi teica: tas ir jāpamēģina. Vēl piebilstot: tā nav vienkārši deja vai tā nav vienkārši dziesma. Tas ar laiku paliek ne tikai kā brīvā laika pavadīšana, tā veidojas arī ģimenes, draugi, tās ir otrās mājas, kur vari piepildīt to, ko kādreiz ir gribējies, un atrast sev domubiedrus.

Aijas Konstantes vadītais tautas deju kolektīvs "Imanta" XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

Foto: Publicitātes

– Kas ir tas, ko tieši jūs darāt ikdienā, lai ieinteresētu jauniešus dejot?

– Man jau liekas, ka daru savu darbu, kas laikam izdodas, jo pie manis atgriežas un pēc koncertiem nāk gan bērni, gan vecāki, sakot paldies. Vai arī pēc nodarbības pie tevis pieskrien bērns un saka: "Forši, skolotāj, paldies!" Tāpat ir ikdienas mēģinājumi, koncerti, stingrība no manas puses, spēles, ballītes, izbraukumi.

Novados – savus mazos dziesmu svētkus

– Ja jums katram būtu burvju nūjiņa, kas piepildītu jebkuru vēlēšanos, ar kādu lietu vai procesa daļu jūs papildinātu Dziesmu un deju svētkus, lai tie nākotnē augtu, attīstītos un iesaistītu vēl lielāku sabiedrības daļu?

A. Konstante: – Kad dejo un dzied pilnīgi visi, ne tikai koncerta dalībnieki.

K. Grīga: – Jā, un vairāk novados veidot savstarpējus koncertus – savus mazos dziesmu un deju svētkus, lai bērni tos izjūt sākumā tur.

M. Elksnītis: – Pilnīgi piekrītu kolēģu viedokļiem. Vēl es pavicinātu nūjiņu, lai visos nākamajos svētkos būtu atsevišķs koru koncerts.

K. Upmale: – Es piekritīšu pirmajiem diviem viedokļiem. No dejotājas skatpunkta mēs mūsu grupā bijām tiešām daudz, jo mūsu vadītāja pirmajā mēģinājumā pateica: ja atrodam divas meitenes, tad (uz svētkiem) braucam divi sastāvi un neviens nepaliek malā. Bet, ja šo meiteņu nav, tad brauc viens sastāvs un 12 cilvēki vienkārši nebrauc. Tas, man liekas, ir diezgan nežēlīgi, jo visi nāk uz mēģinājumiem un visi strādā. Protams, saprotu arī to, ka Daugavas stadions ir ierobežots. Bet varbūt tomēr ir kāds risinājums, ko var atrast.