Papardes vārds jau sen bijis teikām, leģendām un mītiem apvīts. Dabā gandrīz nemanāmi, bet noslēpumaini augi, kuri dažkārt kalpo par dažādu rituālu un burvestību neatņemamu sastāvdaļu.

Kad Eiropā no citām zemēm sāka vest eksotiskus augus, viena no izturīgākajām un dzīvotspējīgākajām izrādījās paparde. Ilgajā jūras ceļā no viena kontinenta uz otru kuģu tilpnēs saliktie augi cits pēc cita gāja bojā, bet kādā aizkorķētā pudelē ar augsni no sporas izdīga paparde, kas tādā veidā izturēja grūto ceļojumu un pēc tam, iestādīta podā, turpināja augt un kuplot.

Paparžu audzēšanā telpās ir bijuši gan ziedu laiki, kad tās bija ārkārtīgi populāras un pieprasītas, gan spēji kritumi līdz neatzīšanai par telpām piemērotu augu. Šāds negatīvs fakts saistāms ar centrālapkures (radiatoru) ieviešanu telpās – izteikti sausais gaiss, īpaši ziemas periodā, kad telpās maz gaismas un silts, strauji birdināja un kaltēja papardes lapas, līdz pat paša auga bojāejai. 

Šodien centrālapkures sistēma netraucē papardēm labi justies, jo ir speciāli veidotas šķirnes, kas diezgan labi pacieš telpas sauso gaisu. Tomēr pat sevišķi izturīga papardes šķirne neiebildīs, ja tās lapas ik pa laikam apmiglos vai aprasinās ar siltu, mīkstu ūdeni. Būtībā sauss gaiss telpās ir kaitīgs cilvēka veselībai, tādēļ tas jāmitrina neatkarīgi no tā, vai telpās ir papardes vai nav.