Vai nu vienu, vai otru iemeslu dēļ, bet pēdējā laika ziņas par Zaļā kursa īstenošanas centieniem liecina par arvien lielākām plaisām šajā fundamentālajā Eiropas Savienības politikā. 

Var diskutēt, kas tieši ir šo norišu iemesls. Tā varētu būt gan Trampa ievēlēšana par prezidentu ASV un viņa radikālie izteikumi klimata jautājumos, kas likuši saprast, ka ES palikuši vienīgie aktīvie šīs politikas karogneši un likuši jautāt, vai tiešām komunis..., piedodiet, Zaļais kurss, ir uzbūvējams vienā atsevišķā pasaules daļā. Tikpat labi šīs plaisas varētu radīt fakts, ka jaunajā Eiropas Parlamentā ievēlēti krietni labējāki un pret Zaļo kursu skeptiskāk noskaņoti deputāti. Taču tas varētu būt arī neizbēgamais atskurbums, cenšoties pārtulkot Eiropas Parlamenta regulas reālās industriālās un saimnieciskās politikas valodā un apjēdzot sekas. Lai vai kā būtu – notikumu gaita šajā jomā atgādina tādas barjerskrējiena sacensības, kurās katra nākamā barjera ir augstāka par iepriekšējo.