15.8 °C
Ikdienā pieejamie enerģijas veidi, piemēram, elektrība un gāze vai jaudīgi traktori lauku apstrādei, dažkārt liek domāt, ka bez tā visa dzīvot nav iespējams. Tomēr permakultūra pierāda pretējo. Tajā enerģiju nepērk un nepieslēdz, to iegūst no ikdienišķiem dabas procesiem – saules, kas spīd, lietus, kas līst, dzīvniekiem, kuri barojas un rušina augsni. Dzīvi ārpus tīkla jeb off-grid iepazīstam piemājas saimniecībā "Trīsuļi", kurā dzīvo Sandis Behmanis ar ģimeni.
Nogriežoties no Liepājas šosejas, ceļš līdz Trīsuļu saimniecībai vijas pa ēnainu, bet gana labu meža ceļu. Pagalmā pretim nāk saimnieks ar tēju māla krūkā un trīs raibi kaķēni, kuru mamma šo sētu izvēlējusies kā labāko to laišanai pasaulē. Mūsu sasveicināšanos no droša attāluma vēro mazs puika, kura nedaudz vecākā māsa gan smaidot pieskrien klāt, uzreiz arī atklājot, ka nule kā atgriezusies no 3 x 3 latviešu nometnes Bebrenē, kur uzzinājusi daudz ko jaunu.
Ar sapni par nekurieni
Vēlme apgūt ko jaunu laikam ir iedzimta, jo abu bērnu vecāki Sandis un Eva Behmaņi šeit dzīvo kopš 2016. gada, kad, atgriezušies no Anglijas, sākuši iepazīt permakultūru un padziļināti apgūt tajā nepieciešamās zināšanas. Dzīve mežā prom no burzmas un spēja pašiem sevi ar visu nepieciešamo nodrošināt ir ļoti apzināts lēmums, atzīst Sandis. "Tas iemesls šai izvēlei laikam ir pavisam vienkāršs – mūsdienās ir pieejams viss. Tomēr, ieejot veikalā un izlasot produkta sastāvu, to vairs negribas ēst. Vienkārši vairs negribas. Tādēļ arī cilvēks sāk domāt – ko tad es īstenībā ēdu? No kurienes tas nāk?"
Pati ideja, ka jāpievēršas permakultūrai, abiem dzimusi vēl Anglijā. "Mans sapnis bija māja nekurienes vidū ar iespēju veidot dārzu, bet lai ir apmēram desmit, piecpadsmit minūšu braucienā līdz apdzīvotai vietai. Off-grid. Atbraucām atpakaļ uz Latviju, un nu mums tas viss ir," lepojas Sandis.
Mājas meklējumi gan prasījuši laiku – sludinājumos nekas piemērots nav trāpījies, arī Kuldīgas novada domei piedāvājumā bijuši vien dzīvokļi. Apbraukātas apkārtnes pamestās mājas, tomēr tās bijušas pārāk lielas – ap trīssimt kvadrātmetru, kas nozīmētu milzu ieguldījumus, jo to stāvoklis lielākoties bijis ļoti slikts.
"Un tad kādudien mums pieslēdzās Evas omas draudzene, kas bērnībā šeit bija dzīvojusi," stāsta saimnieks. "Mēs gan vispirms pabraucām garām šai vietai, jo no malas izskatījās, ka te vēl kāds dzīvo, – māja zaļi krāsota, aizkari tīri Balti, pat neviena rūts tai nebija izsista. Iebraucām pagalmā – un tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena!"
Neraugoties uz to, ka viss līdz pašām mājas durvīm bija aizaudzis ar ceriņiem un visiem iespējamiem krūmiem, sajūta, ka tā ir īstā vieta, Behmaņus nepameta.
Noskaidrojies, ka īpašums, kas gadiem bija stāvējis tukšs, pieder pašvaldībai. Lai arī 2000. gadā pašvaldība to izlikusi izsolē, neviens to nebija iekārojis – laikam tādēļ, ka te nav elektrības pieslēguma. "Mums arī bija jāiet cauri izsolei, un drebošu sirdi gaidījām rezultātus. Bija arī bažas, ka izsole tiek rīkota ne tāpēc, ka māja kādam būtu vajadzīga, bet gan tāpēc, ka savulaik bijuši gribētāji to saimniecības ēku pārvērst malkas šķūnī. Par laimi, kaimiņš Andris bija nosargājis. Zvaigznes sakrita, un 2016. gada vasarā tikām pie sava skaistā īpašuma," atceras saimnieks.
