Latvijas zemnieku federācija (LZF) ir viena no pirmajām un vecākajām lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām (NVO), kas izveidojās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Nu jau 15 gadus LZF priekšgalā ir Agita Hauka, kura nenogurstoši aizstāv Latvijas mazo un vidējo zemnieku intereses gan valdības, gan nozares, gan sabiedrības līmenī.

Aizvadītajā gadā viņas darbs kā mūža ieguldījums tika novērtēts ar Zemkopības ministrijas prestižo balvu Sējējs 2024. Ar kādiem galvenajiem izaicinājumiem šobrīd jāsastopas lauksaimniecības nozarei un Latvijas ģimenes saimniecībām un kā tos var risināt nevalstiska organizācija – par to intervijā ar LZF valdes priekšsēdētāju Agitu Hauku.

Vai par Sējēja balvas laureāti kļuvāt pirmoreiz?

Jā, un tas man bija milzīgs pārsteigums, jo nejūtos nedz tik veca, nedz tik ļoti daudz kalpojusi, lai saņemtu atzinību par mūža ieguldījumu. Nu saprotu, ka šī balva jāatstrādā. Iepriekš esmu saņēmusi arī citus apbalvojumus. Piemēram, Zemkopības ministrijas medaļu Par centību. Un tā joprojām arī cenšos (smej).

LZF ir viena no pirmajām nevalstiskajām lauksaimnieku organizācijām, kas izveidojās jaunajā brīvajā Latvijā. Kā tas notika?

Kā biedre LZF esmu jau no 1998. gada un jau 15 gadus šo organizāciju vadu. Federācijā sākās arī mana sabiedriskā darba pieredze. Sadarbībā un saistībā ar LZF izveidoju arī sieviešu klubu Liepas Iecavā, kas joprojām veiksmīgi darbojas. Esam ļoti daudz mācījušies caur šo nevalstisko sektoru, kurā mūs sākotnēja ievadīja gan dāņi, gan zviedri, kuriem pieredze NVO veidošanā un darbībā ir daudz lielāka un kuri, izmantojot Eiropas projektus, brauca pie Latvijas zemniekiem, lai mācītu viņus uzsākt lauksaimniecības uzņēmējdarbību. Mācīja ne tikai dažādas saimniekošanas gudrības, bet izvērsa arī plašāku sadarbību, piedāvājot lauksaimniecības tehniku un citas iekārtas, kā arī konsultācijas. Braucām pieredzes apmaiņā uz Zviedriju, skatījāmies, kā darbojas viņu NVO, zviedru lauku saimniecības. Mani visvairāk fascinēja un joprojām fascinē zviedru lauksaimniecības skolas, kur galvenais ir skolnieks, kurš patiešām tiek sagatavots dzīvei un darbam lauku saimniecībā. Pat meitenes prot gan metināt, gan braukt ar lieliem traktoriem. Zviedrijā šādas skolas ir vairākas. Mums Latvijā pietiktu ar vienu divām labām skolām, bet mums viss atduras pret naudu un izdomātiem iemesliem, kāpēc to vai šo nevar, nevis var. Lai gan arī Latvijā šajā virzienā vērojamas pozitīvas tendences.