Neradīt ap bērniem tabu. Saruna ar rakstnieci Ditu Cipfeli

Šogad, izturot sīvu 15 Eiropas valodās sarakstītu 33 grāmatu konkurenci tulkojumu kategorijā, par ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" ("Liels un mazs", 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" (Jāņa Rozes apgāds, 2024).

Ditas Cipfeles grāmata ir humora, trakuma un iejūtības paraugdemonstrējums, kur aiz jokiem slēpjas īstas jūtas un lieli jautājumi, uz kuriem atbildes ne vienmēr ir tik viennozīmīgas. Autore par grāmatu saņēmusi Vācijas bērnu literatūras balvu (Deutscher Jugendliteraturpreis), tā jau tulkota vairākās valodās.

Rakstniece Dita Cipfele Rīgā ieradīsies uz balvas ceremoniju, kā arī starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem, taču "Kultūrzīmēm" ar autori un tulkotāju Signi Višķu bija iespēja sazināties jau agrāk.

Lasot brīžam sajutos kā notikumu un sajūtu virpulī, līdzīgi arī viena no latviešu lasītājām par grāmatu rakstījusi, ka tā esot "savādi jancīgs stāsts, kurā slēpjas pusaudzības esence, kas gluži kā dzīvē dodas nevis vienā virzienā, bet virpuļo te šurpu turpu, vienlaikus nosargājot sirsnības un labestības kodolu par spīti visām hormonu vētrām, kas tuvojas."

D. Cipfele: Oho, cik jauks apraksts! Nekad gan neesmu dzirdējusi, ka kāds tā teiktu par manu tekstu, un pat nevaru iedomāties, ko tas varētu nozīmēt. Kad esmu virpulī, tas liek justies diezgan jocīgi, vienlaikus jūtos atviegloti un silti. Priecājos, ja kādam mans teksts liek justies šādi, vienmēr ir laba zīme, ja cilvēki lasot kaut ko jūt – jebko. Nemēģināju šādas sajūtas radīt, bet esmu ļoti priecīga, kad tā notiek.

Vai ir kādi jautājumi, par ko bērnu, pusaudžu literatūrai nevajadzētu runāt?

Es tā nedomāju, jo galu galā bērni ir cilvēki, viņi dzīvo tajā pašā pasaulē kā pieaugušie. Mūsu pienākums ir viņus pavadīt pasaulē, varbūt dot perspektīvu, bet neradīt ap viņiem tabu.

Esat uzrakstījusi vairākas grāmatas maziem bērniem, kāpēc šoreiz izvēlējāties rakstīt pusaudžiem?

Nedomāju, ka tas ir citādi. Vienmēr ir jāveido saikne ar kaut ko manī. Es pati reiz biju bērns un savu pieredzi guvu no šī skatpunkta, kā arī pusaudža gados esmu izjutusi sevi un pasauli. Šī pieredze man joprojām liekas interesanta, joprojām tajā varu sevi iztēloties, ar to saistīties. Tas, kāda veida tekstu es rakstu, drīzāk ir notikums, nevis lēmums.

Mūsdienās mēs, pieaugušie, uztraucamies par bērnu literatūras nākotni, par viņu nevēlēšanos lasīt. Ko jūs ieteiktu, lai mainītu situāciju?

Domāju, ka pieaugušie vienmēr uztraucas par nākamajām paaudzēm. Satieku daudz pusaudžu, kuriem patīk lasīt vai kuri ļoti koncentrējas, kad viņiem kaut ko lasu priekšā. Es neuztraucos.

Varbūt grāmata pamazām kļūst par nedaudz vecmodīgu lietu?

Varbūt. Tomēr tā joprojām ir maģija.

Vai grāmata, radošs teksts var mainīt jaunieša skatpunktu?

Grāmata var paplašināt redzesloku, turklāt, kā jau teicu, tā var likt cilvēkiem kaut ko just. Un tā ir ļoti spēcīga lieta.

Vai mūsdienu bērnus saredzat citādus nekā pirms kādiem 20 vai vēl pat pirms desmit gadiem?

Mans viedoklis ir atšķirīgs, jo pirms 20 gadiem man bija 20 gadi un lielākoties bērnus vispār nepamanīju. Mūsdienās – vismaz labi situētā Rietumeiropas mājsaimniecībā – bērniem ir atšķirīga loma nekā pirms 20 gadiem, tā dod daudz privilēģiju un drošības, bet tam līdzās ir arī liels spiediens un mazāka brīvība. Visapkārt daudziem vecākiem, tai skaitā arī man pašai, grūti ļaut saviem bērniem brīvi skriet, būt ziņkārīgiem, pieļaut kļūdas. Vecāki dara visu iespējamo, tiesa, domāju, ka viņi tā darījuši vienmēr, bet daudzi no viņiem cenšas tik ļoti, ka tas uz bērnu pleciem uzliek smagu nastu.

Savā darba dzīvē uz rakstniecību esat pārgājusi no ļoti dažādām profesijām. Jūs esot pārdevusi frī kartupeļus, popkornu kino, kurpes Berlīnē, dārzeņus Hamburgā, Maļorkā slaukusi govis, bet tad kļuvusi par skolotāju. Tagad rakstāt bilžu grāmatas un lugas. Kāpēc jums ir svarīga rakstīšana, sevis un citu izpausme?

Man svarīgi ir stāsti. Es mīlu un vienmēr esmu mīlējusi stāstus vairāk par visu, vairāk par filmām un seriāliem. Tas, ka tagad esmu stāstu radītāja, patiesībā ir nekas cits kā slepena sapņa piepildījums.

Vai domājat, ka sabiedrība patiesi spēs pieņemt minoritātes, vai arī vēl ejams ļoti tāls ceļš?

Ak vai, nezinu, par to grūti pateikt kaut ko gudru vai pat kaut ko cerīgu. Vienlaikus cīņā, pieņemot minoritātes, ir kaut kas ļoti cilvēcīgs. Bet tāda ir arī attīstība, cilvēks ir nepārtraukti mainīgs process, viss ir iespējams.