Pagājušajā mēnesī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) norisinājās Pavasara konference par literatūras aktualitātēm, ko jau kopš 1996. gada skolotājiem, bibliotēku speciālistiem, izdevējiem, rakstniekiem, pētniekiem kopīgi rīko LNB, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome un Latvijas Grāmatizdevēju asociācija.
Šīgada konferencē "Literatūras zināšanas lasītveicinātājiem" viens no ārvalstu lektoriem bija Leidenes Universitātes emeritētais profesors Adrians van der Vēls. 2023. gadā profesors bija viens no Ļubļanas manifesta darba grupas dalībniekiem – tas aicināja lasītājus un nelasītājus, izglītojamos un izglītotājus, politiķus un viedokļu veidotājus pievērst uzmanību tam, cik būtisks priekšnoteikums demokrātiskas, garīgi un fiziski veselīgas sabiedrības pastāvēšanai ir prasme lasīt, turklāt patiešām izprotot izlasīto.
Pagājuši gandrīz divi gadi kopš Ļubļanas manifesta parakstīšanas. Vai jau varam pieredzēt kādas izmaiņas?
A. van der Vēls: Gribētos teikt – jā, tomēr neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tas atbilst patiesībai. Vēl joprojām īsti neredzam pārmaiņas tur, kur tās patiesi būtu nepieciešamas. Tiesa, var vērot nelielu kustību starp dažām intelektuālajām grupām, vairākos gadījumos pieredzam arī zināmu interesi valstu izglītības departamentos.
Pārmaiņas tiešām notiek, bet tās nav lielas, turklāt nepieredzam reālu, masveida izpratni par to, cik svarīga ir lasīšana. Es gribētu būt optimistiskāks, bet tomēr jābūt reālistam. Vienlaikus – nav jau tā, ka gaidījām milzīgas un ātras izmaiņas, protams, cerējām, bet negaidījām.
Šobrīd Eiropā un visā pasaulē piedzīvojam populisma pieaugumu. Vai zināmā mērā tas saistīts arī ar lasīšanu? Jo vairāk cilvēki zaudē lasītprasmi, jo vieglāk viņus ietekmēt.
Noteikti. Tā ir saikne starp cilvēkiem, kas lasa mazāk uzmanīgi un domā mazāk dziļi. Šī saikne ir ļoti svarīga.
Lasīšana pati par sevi gan tikai pieaug, domāju, vārdu skaits, ko cilvēki katru dienu izlasa un uzraksta, nekad nav bijis tik liels. Vienlaikus veids, kā cilvēki lasa, kļūst seklāks, mazāk dziļš. Un tas noved pie mazāk dziļas domāšanas, ja runājam tieši – seklākas domāšanas. Savukārt tas noved pie populisma izplatības, jo cilvēki nav pietiekami kritiski.
Jūs runājat par augsta līmeņa lasīšanu. Kā uz šo grūto lasīšanu mudināt tos, kuri grāmatas lasa maz vai pat nemaz?
Tas, protams, ir vissarežģītākais jautājums. Par lasīšanas svarīgumu droši vien varētu pārliecināt politiķus, bet kā pārliecināt pārējos? Tas ir daudzmiljonu dolāru jautājums, kuram man īsti nav atbildes, bet ir daži ieteikumi. Viens no tiem: lasīšanu nevajadzētu uztvert kā ko tādu, kam jābūt jautram. Protams, ir labi, ja tas ir jautri, tomēr lasīšana patiesībā sākas nevis ar jautrību, bet ar smagu darbu. Dodoties uz skolu, kur jāiemācās lasīt, lielākoties tas nav nekas jautrs. Tiesa, dažiem bērniem patīk lasīt, viņi lasīšanu uzskata par aizraujošu nodarbi, tā paplašina viņu redzesloku, un tādējādi pēkšņi var piekļūt informācijai, par kuru viņi vienmēr bijuši ieinteresēti.
Tomēr lielākajai daļai lasīšana ir smags darbs, un, ja uzsveram tikai lasīšanas jautrību, tad nepievēršam pienācīgu uzmanību patiesajām pūlēm, kas nepieciešamas, lai iemācītos lasīt. Vienlaikus, ja uzsveram piepūli, tas nenozīmē, ka lasīšanu nevar uztvert arī kā jauku nodarbi. Tā var būt gan jautra, gan arī tai jāpieliek lielas pūles. Uzskatu, ka mūsdienās pārāk uzsver jautrību un nepietiekami – piepūli. Tāpēc skolā būtu jāuzsver fakts, ka tas ir gluži kā sports, ja vēlaties būt labs sportists, ļoti daudz jāpraktizējas.