Aizsardzības līnija. Ko darīt siltā dienā – doties rezervistos!

Kājnieku nodaļa divās līnijās soļo pa zemes ceļu, visiem galvā ķiveres, uzkabe ar četrām aptverēm mugurā, rokās triecienšautene G-36.

Karsē saule, par ko tomēr prieks, jo sagaidīta viena no nedaudzajām siltajām bezlietus dienām. Patruļa iet uz priekšu, tās vadībā nodaļas komandieris, kas cenšas būt īpaši uzmanīgs, lai pēc iespējas ātrāk saklausītu drona sīkšanu. "Drons!" Tie, kas ceļa kreisajā malā, iegrimst, cik vien iespējams, garajā zālē. Otriem iespējams paslēpties labāk zem lapukoku vainagiem. Drons, kādu laiku pakarājies virs nodaļas, aizlido projām. Nodaļnieks ar roku parāda – jāturpina kustība. Kad nosoļotas dažas minūtes, atkal atskan brīdinājums: "Drons!" Un atkārtojas iepriekšējās darbības – rezervistu pamatapmācības kursa dalībnieki cenšas ātri kļūt neredzami bezpilota lidaparātam. Tiesa – vai tas izdevies vai ne, būs zināms tikai vēlāk, kad šī un pārējās nodaļas atgriezīsies no praktiskā vingrinājuma.

Tālāk lauka šķērsošana, nodaļa izveidojusi ķīli. Instruktors, kas soļo līdzās, atgādina par distanci, kas jāievēro citam no cita. Vēlams – seši septiņi metri. Aiz lauka grāvis. Visi cenšas uzmanīgi klausīties. Par atvieglojumu – drons šoreiz neatlido. Sagaidīt ienaidnieka lidaparāta pietuvošanos uz atklāta lauka ir bīstami, jo nav gandrīz nekādu iespēju no tā acīm paslēpties. Ja tā noticis, tad vienīgā pareizā rīcība ir ātrs skrējiens uz aizsegu katram karavīram savā virzienā. Nošķiršanās nepieciešama, lai drona uzbrukuma gadījumā iespējami samazinātu zaudējumu.

Atgriežamies Kājnieku skolas atbalsta bāzē "Meža Strautiņi" Alūksnes pusē. Tālāk video redzams viss, ko iepriekš no gaisa novēroja drona operators. Skaidro dižkareivis Roberts Bērziņš – bezpilota lidaparātu operators. Labi redzams, ka nav viegli noslēpties no drona. "Re, kur viens, tur otrais, bet tur trešais cilvēks. Visi labi redzami. Raudzīsim ceļa otrā pusē, redz – tur viens, bet tur otrs," skaidro dižkareivis. 

Norāda uz kļūdu gājienā pāri laukam – nodaļa nez kādēļ nav strauji skrējusi uz dažādām pusēm. 

Vēl viens skaidrojums: ja gaisā ir drons, vajag censties to visu laiku paturēt redzeslaukā – ja no tā tiek nomesta granāta, ir sekunde vai pusotra, lai censtos pamukt sānis. Dižkareivis piekrīt manis teiktajam, ka karā daudz atkarīgs no veiksmes. Dažreiz izglābšanās šķiet pilnīgi brīnumaina.

Rezervistos dodas inteliģence

Simts cilvēku ar augstāko izglītību no 158 – tāda ir statistika par šī gada rezervistu trīs nedēļas ilgo pamatapmācības kursu Alūksnes novada "Meža Strautiņos". Soli dzimumu līdztiesības virzienā apstiprina tas, ka trešā daļa rezervistu ir sievietes. Jau vēlāk apceru šos skaitļus, nonākdams pie atziņas, ka nepieciešamību apgūt karavīra pamatprasmes ātrāk apjauš zinošākā un patriotiskākā valsts iedzīvotāju daļa. Gandrīz vai varu iztikt bez jautājuma, kādēļ vēsturnieki, mākslinieki, uzņēmēji devušies sevi pārbaudīt, uz trim nedēļām uzvelkot Latvijas Bruņoto spēku karavīra formastērpu. Tā ir izpratne par to, ka mierīgie laiki, kādos šķietami vēl pirms nedaudz gadiem dzīvojām, ir pagājuši. Labāk ir mācēt rīkoties ar ieroci un iegūt karavīra amata pamatzināšanas.

Pēc garšīgajām pusdienām – otrajā ēdienā kupati – nedaudz vairāk par pusstundu brīva laika. Vads aiziet uz teltīm. Absolūts komforts – katrā no tām gultasvietas vienai nodaļai – desmit rezerves karavīriem. Otrajā stāvā neguļ neviens, tur somas ar privātajām mantām un ekipējumu. Padomāts arī par temperatūru – aukstā laikā iespējams uzsildīt telti, karstā atdzesēt.

Nedaudz brīva laika pēc pusdienām kondicioniera atdzesētajā teltī.

Foto: Atis Klimovičs / Latvijas Mediji

Edgars Putāns pirms divdesmit gadiem aizbraucis uz Angliju, kur ieguvis skaņu režisora izglītību. Darbs ir interesants, netrūkst radošu projektu. "Kad sākās karš Ukrainā, sapratu, ka tas lielā mērā attiecas arī uz Latviju. Daudzi mani paziņas Londonā arī uzskata, ka tas ir ļoti bīstami. Viņi domā, ka arī pašiem britiem militārās spējas nav vajadzīgajā līmenī. T

omēr cilvēki ārpus lielajām pilsētām neorientējas lielajā politikā, viņi nav par Ukrainu, arī lāgā nezina, kas ir Baltija, domā – daļa no Krievijas." 

Kad pateicis sievai indietei, ka dosies uz rezervistu kursu, nācies uzklausīt ilgus pārmetumus. "Es arī pateicu, ka uzreiz sapakošu savu somu un došos uz Latviju, ja iebruks krievi."

Par rezervistu Kristapu Kuplo, Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliotekāru ekspertu, man sevišķs prieks – esam pazīstami ilgāku laiku. Iespējams, vēl pirms nedaudziem gadiem viņš nebūtu ticējis, ka varētu uzvilkt karavīra formu. Taču tagad pēc pusotras nedēļas tā kļuvusi par realitāti. "Šīs man nav nekādas kara spēlītes. Es nebūtu gatavs tā vienkārši joņot kara spēlītēs. Uz mani spēcīgu iespaidu atstājusi programma. Iztēlojos, kā viss būtu reālos apstākļos. Būtiski ir zināt biedrus, ar kuriem esi kopā." Iespējams, K. Kuplais man piekristu, ka šeit rezervistu kursā valda īpaša atmosfēra, kādu civilos apstākļos nekur nav iespējams sastapt. Grūti vai smagi neesot. Pamazām viņš cenšoties izprast NBS struktūru, sākot ar pašu mazāko – nodaļu, mēģina aptvert, ko nozīmē pastāvīgā armijas gatavība.

Sarunā iesaistās 46 gadus vecais uzņēmējs ar Mākslas akadēmijas diplomu Kārlis Lietuvietis. "Programma ir pietiekami intensīva, taču es nevaru teikt, ka slodze ir pārlieku liela. Es neesmu sadomājies, ka būšu nez kāds super kājnieks, taču noderīgi kā rezerves karavīri mēs varētu būt gan. Domāju, ka vēl par maz cilvēku nāk uz rezervistiem. Vajadzētu ieviest Izraēlas modeli ar obligāto dienestu visiem." Viņa teiktajam piekrīt Elīna Grunte, projektu vadītāja no Rīgas.

Netiešās uguns atbalsts

Šaušanu uz mērķiem, kas nav redzami, sauc par netiešo uguni, un tā uzskatāma par nozīmīgu palīgu kājniekiem. Lielākoties to plāno ar noteiktu mērķi – iznīcināt pretinieku, bloķēt vai nomākt to, traucēt pretiniekam darboties, aizdūmot to, apgaismot kaujas lauku – šādi papildus parādot pretinieku. Taču to pašu dara otra puse, un kājniekiem jāzina, kā rīkoties netiešās uguns laikā. To pēc teorētiskā ieskata, ar ko rezervistus iepazīstināja majors Jānis Mucenieks, parādīja seržants Jānis Štrauss. 

Par nepatikšanām, viņš stāsta, liecina svilpšana gaisā. "Skaidrs – tā ir šāviņu skaņa. 

Tad komandieris iesaucas: "Incoming, gaiss!" Metamies zemē, ievērojam, lai gadījumā, ja sprādziens ir tuvu, ierocis neaizlidotu prom. Kājas kopā, guļam uz vēdera, seja piespiesta zemei. No ukraiņu pieredzes – daudzi jaunie karavīri to nav izdarījuši, ziņkāri centušies saskatīt trāpījuma vietu un saņēmuši šķembas. Tātad nokrītam zemē, pamanām bedrīti un aizlienam uz to. Ceram, ka paliksim dzīvi. Kad šaušana beigusies, iestājies klusums, komandieris noziņo, līdz kurai vietai vienībai strauji jānoskrien. Tur jāvēro situācija, jāklausās un jāveic reorganizācija. Visi pēc kārtas atkārto: astoņi (katram tik daudz aptveres), nav (cietis neesmu) un kārtībā (attiecas uz ekipējumu)!

Sirsnīgs paldies seržantei, Kājnieku skolas civilmilitārās sadarbības speciālistei Jolantai Žuržiu par atbalstu materiāla sagatavošanā!

FPV drons, kas var lidot taisnā līnijā, ātri noķers savu izvēlēto mērķi.

Foto: Sintija Zandersone/LETA

Vaicā lasītāji. Aizbēgt no drona?

Vai trīs nedēļu laikā rezervistiem iespējams vispār ko iemācīt, un vai tā nav tikai veltīga valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšana?

Lasītājs no Jelgavas

Atis Klimovičs: Protams, trīs nedēļas nav pietiekams laiks, lai civilpersonu pilnībā sagatavotu karavīra dienestam. Taču to pašu iespējams teikt par jebkuru citu jomu. Kur gan būtu gana ar tik īsu pamatprasmju apmācības laiku? Vienlaikus trīs nedēļas ir pietiekami ilgs laiks, lai katrs, kas nonācis bruņoto spēku rīcībā, ne vien izskatītos pēc karavīra, bet jau darbotos atbilstoši savam jaunajam statusam. Karavīra pamatrīks ir ierocis, un jau no pirmās dienas rezervistu un arī Zemessardzes pamatapmācības nometnē galvenais apmācību akcents ir vērsts uz sarašanu ar ieroci. 

Kā tikko varēju pārliecināties rezervistu apmācībā, šaušana norisinās kursa beigu posmā trīs dienu laikā, katram no viņiem izšaujot divas aptveres – sešdesmit patronu. 

Varam salīdzināt ar padomju armiju – tur divu gadu laikā daudzi tika izšāvuši vien pāris patronu. Arī citas zināšanas – vai tā būtu pirmās palīdzības sniegšana vai orientēšanās – protams, ir tikai sākums. Ideāli, ja pēc rezervistu kursa iziešanas persona nolemj iestāties Zemessardzē vai pēc kāda laika kā rezervists piesakās jau uz konkrētas militārās specialitātes pastiprinātu apgūšanu.

Vai ar automašīnu iespējams aizbēgt no drona?

Lasītājs no Jēkabpils novada

Atis Klimovičs: Tas praktiski tikpat kā nav iespējams, ja vien neesat nokļuvis uz labas kvalitātes automaģistrāles, kur spēsiet nobraukt prāvu attālumu ar ātrumu 200 kilometru stundā. Tā kā lielākais vairums autovadītāju tik ātri nebrauc un to neļauj arī ceļi, FPV drons, kas, saprotami, var lidot taisnā līnijā, ātri noķers savu izvēlēto mērķi. Sevišķi bīstama braukšana frontes tuvumā ir civilpersonām, jo tām atšķirībā no karavīriem nav informācijas par ienaidnieka dronu tuvošanos. Jāņem vērā arī tas, ka dronu pilnveidošana ietver arī lidošanas ātruma palielināšanos, kas šo ieroci padara vēl draudīgāku. Vēl 2003. gada vasarā, kad frontes zonā vaicāju ukraiņu bezpilota lidaparātu operatoram, ar kādu ātrumu lido droni, kas tobrīd bija viņu rīcībā, viņš atbildēja – 120 kilometri stundā. Tagad tie spēj attīstīt ievērojami lielāku ātrumu, un šā gada maijā par manu jautājumu, vai spēšu aizmukt no drona, ukraiņu bezpilota lidaparātu vienības karavīri pasmaidīja un pateica – tas neizdosies gan.