Stefans Eriksons: Saules mūžu Latvijai!

Pēc gandrīz astoņiem gadiem Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā Latvijā man drīz būs jāsakravā ceļasomas un jādodas tālāk.

Tā patiesi ir bijusi privilēģija pārstāvēt ziemeļvalstu sadarbību Baltijas kontekstā. Es allaž esmu uzskatījis sevi par ziemeļvalstu sadarbības atbalstītāju, un šī pārliecība pēc Latvijā pavadītajiem gadiem ir ne tikai nostiprinājusies, bet arī izaugusi, iekļaujot domu, ka plašāka reģionālā sadarbība starp ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm ir ne tikai noderīga visiem iesaistītajiem, bet arī ļoti nepieciešama, lai stiprinātu Baltijas jūras reģiona attīstību un vienotību.

Kad es 70. gados gāju skolā Vesterosā, Latvija lielākajai daļai bija nepazīstama teritorija, lai gan Zviedrijā dzīvoja Latvijas bēgļi. Zviedrijas valdības oficiālā nostāja attiecībā pret Baltiju bija pasīva, un kādā brīdī manī modās ziņkāre par šīm valstīm, kuru pastmarkas no starpkaru perioda bija atrodamas kolekcionāru albumos. Dzelzs priekškars bija nolaidies tieši pāri Baltijas jūrai, un attālums šķita nepārvarams. Kad mana angļu valodas skolotāja ģimnāzijā stāstīja par savas dzimtas vēsturi un to, kā viņa 1945. gadā astoņu gadu vecumā ar vienu no pēdējām laivām aizbēgusi no Kurzemes uz Gotlandi, es nemūžam nebūtu spējis iedomāties, ka pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem dzīvošu pāris kvartālus no mājas Stabu ielā, kur bija dzīvojusi viņa. Dažkārt dzīvē notiek neparedzēti pagriezieni; par laimi, Latvija atguva neatkarību un man ir iespēja apciemot savu skolotāju un sarunāties ar viņu latviski.

Es paņemšu līdzi no Latvijas daudz labu atmiņu, jo īpaši par cilvēkiem, ko esmu šeit iepazinis. Paņemšu līdzi arī latviešu valodu, ar kuras apguvi esmu cīnījies visus šos gadus. 

Mans mērķis allaž ir bijis iemācīties vietējo valodu valstīs, kur strādāju, tāpēc es ierados šeit ar lielām ambīcijām. Neesmu īsti apmierināts ar saviem lingvistiskajiem sasniegumiem, tomēr jūtos lepns par to, ka spēju sarunāties latviešu valodā un piedalīties Latvijas sabiedrības dzīvē. Tas, ka esmu varējis piedalīties varbūt vislatviskākajā no visām kultūras izpausmēm – Dziesmu un deju svētkos – ne tikai kā skatītājs, bet arī kā Diplomātu kora dziedātājs, turklāt veselas divas reizes, ir neaizmirstams piedzīvojums.

Profesionālajā ziņā ir bijis ārkārtīgi auglīgi attīstīt ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību vairākās jomās. Pēdējos gadus, protams, ir iezīmējusi drošības situācijas pasliktināšanās šajā reģionā, tā ir novedusi pie intensīvas ziemeļvalstu un Baltijas valstu kontaktu attīstības ārlietu un drošības politikā. Tā gan nav primārā Ziemeļvalstu Ministru padomes atbildības joma, tomēr, manuprāt, notikumu attīstība ir veicinājusi padziļinātu izpratni par to, ka ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm būtu noderīgi cieši sadarboties arī tā sauktajos maigajos politikas sektoros. Tas aptver it visu – no zaļajām pārmaiņām un digitalizācijas līdz sociālajai labklājībai un zinātnei, ja pieminam tikai dažas no jomām, kur ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība pēdējos gados ir strauji progresējusi. Es priecājos arī par to, ka 2021. gadā Ziemeļvalstu Ministru padomei izdevās atvērt nelielu biroju Daugavpilī un Latgalē ar mērķi iesaistīt reģionālos sadarbības partnerus dažādos projektos.

Un vēl mums ir projekti ar mērķi stiprināt demokrātiju un demokrātiskās vērtības – tas ir manai sirdij ļoti tuvs temats, par kuru jau esmu rakstījis šajā avīzē. Manuprāt, vērojot jaunāko notikumu attīstību pasaulē, mēs vairs nevaram uztvert pašu par sevi saprotamu, ka mūsu sabiedrības – un te jāpiemin gan valstis ar senām demokrātiskām tradīcijām, gan jaunās demokrātijas – būs pietiekami stipras, lai stātos pretī mūsdienu draudiem un izaicinājumiem. Kāpēc mūsdienās mazinās uzticēšanās demokrātijai kā labākajam risinājumam sabiedrības taisnīgai pārvaldībai? 

Jauniešu viedokļu aptaujas par dažādiem sabiedrības jautājumiem rāda, ka visā Eiropā pieaug to cilvēku skaits, kuri neuzticas demokrātijai. 

Zviedrijas Jaunatnes barometra aptaujā 2024. gadā 56% jauniešu pilnībā vai daļēji piekrita apgalvojumam, ka "politiķi nespēj atrisināt Zviedrijas problēmas", bet 13% pilnībā vai daļēji nepiekrita apgalvojumam, ka "demokrātija visās situācijās ir labākā sabiedrības pārvaldes sistēma". Tādu pašu skepsi pret politisko sistēmu var redzēt "YouGov" un "TU Foundation" 2025. gada pētījumā, kurā 57% jauniešu septiņās Eiropas valstīs uzskata, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma, bet 21% noteiktos, sīkāk nedefinētos apstākļos dotu priekšroku autoritārai varai.

Mēs varam diskutēt par to, kas vainojams šādā tendencē, taču es minētu, ka svarīgs faktors šajā saistībā ir aizvien pieaugošā informācijas straume, nokaitētais diskusiju tonis sociālajos medijos un jo īpaši algoritmu ietekme uz mūsu garīgo stāvokli. Tāpēc jāpriecājas, ka Ziemeļvalstu Ministru padome turpina sadarbību ar somu filozofu Kaju Alhanenu, lai uzlabotu dialoga kultūru Latvijā. Sadarbībā ar fondu "DOTS" un apgādu "Zvaigzne ABC" Kaja Alhanena "Grāmata par dialogu" šogad ir izdota latviešu valodā, un jau drīz kopā ar fondu "DOTS" tiks sākts jauns projekts – "Trauslās identitātes trauslā vidē: izpratnes un uzticības veidošana dialoga ceļā". Esmu pārliecināts, ka mums visiem noderēs spēja labāk izprast citus cilvēkus, uzklausot viņu piedzīvoto.

Es vēlos pieskarties arī citam jautājumam, kas ir bijis svarīgs man pašam un vairākus gadus ir bijis Ziemeļvalstu Ministru padomes prioritāšu augšgalā saistībā ar dialogu sabiedrībā. Tas attiecas uz mūsu atbalstu Baltijas minoritāšu valodu medijiem, kas Latvijā galvenokārt ir krievu valodā. Es pats intervijās – arī krievu valodā – esmu centies paskaidrot, kāpēc uzskatu par svarīgu, ka valsts sabiedriskie mediji komunicē ar visām iedzīvotāju grupām valodās, kuras viņiem ir vieglāk saprast, it īpaši laikos, kad cilvēki ļoti viegli var nokļūt dezinformācijas ietekmē. Es dziļi izprotu eksistenciālos draudus valodai un kultūrai, ko Latvija piedzīvoja okupācijas gados, un nejūtu nekādas simpātijas pret cilvēkiem, kas nerespektē savas mītnes zemes valodu. Taču šībrīža situācijā es uzskatu, ka burkāns ir labāks nekā pātaga. Šie jautājumi ir sarežģīti un izraisa daudz emociju, taču uz cieņu un uzticēšanos balstītus risinājumus var atrast tikai dialogā.

Es ticu, ka par spīti izaicinājumiem, ar ko šobrīd esam saskārušies, Latvijai – un visam ziemeļvalstu un Baltijas reģionam – ir gaiša nākotne. 

Esot daļai no spēcīga Baltijas jūras reģiona, ir svarīgi nostiprināt arī sadarbību Baltijas valstu starpā, un es domāju, ka, pateicoties ģeogrāfijai, Latvijai ir īpaša loma, lai meklētu kopīgus problēmu risinājumus ar saviem kaimiņiem ziemeļos un dienvidos. Var diskutēt par to, vai būtu nepieciešams aktivizēt Baltijas Ministru padomi, taču ziemeļvalstu pieredze rāda, ka kopā mēs esam stiprāki, protams, saglabājot katrs savas īpatnības.

Pēc dažām nedēļām es pārcelšos uz Astanu Kazahstānā, kur 15. augustā stāšos Zviedrijas vēstnieka amatā. Tas būs ārkārtīgi aizraujošs un pagodinošs uzdevums. Man ir bijusi tā lielā priekšrocība dzīvot un strādāt Rīgas centrā, un man pietrūks dienišķo pastaigu pa Barona ielu ar tās skaistajām fasādēm. Latvijā esmu novērtējis arī jūras tuvumu un fantastiskās iespējas peldēties – Kazahstānā man tā visa pietrūks. Un, protams, Latvijas rupjmaizes…