Stāsts par dzīves svinēšanu. Saruna ar soprānu Ingu Šļubovsku-Kancēviču

4. jūnijā, Latvijas Nacionālajā operā (LNOB) notiks Džakomo Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējuma pirmizrāde, ar kuru sāksies šā gada Rīgas Operas festivāls. Vienā no galvenajām – Mimī – lomām ir viena no vadošajām operu un koncertu dziedātājām Latvijā soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča.

Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers, diriģents – Kaspars Ādamsons. Uzvedumu veido režisore LAURA ar savu radošo komandu. Pirmo reizi LNOB strādā franču scenogrāfs, video un gaismu mākslinieks Fabjēns Ledē. Ar šo iestudējumu LNOB debitē arī kostīmu mākslinieks Fjodors Podgornijs, kurš starptautisku atzinību guvis kā modes dizaineru dueta "Fyodor Golan" dalībnieks. Iestudējuma horeogrāfe ir Elza Leimane.

"Bohēma" ir viens no Džakomo Pučīni pazīstamākajiem un publikas iemīļotākajiem darbiem. Pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja 1896. gadā Turīnas "Teatro Reggio" un nu kļuvusi par vienu no pasaulē visbiežāk iestudētajām operām.

… Dzejnieks Rūdolfs, mūziķis Šonārs, mākslinieks Marsels un filozofs Kolēns dzīvo pieticīgi, bet kaislīgi. Pasaulei piemītošo skaistumu viņiem palīdz saskatīt sirsnīgā Mimī, nabadzīga šuvēja, un valdzinošā Mizete. Tas ir romantisks un traģisks stāsts par pārejošo jaunību, nepiepildītiem sapņiem un mīlestību, kas dāvā cerību.

LNOB "Bohēma" pirmo reizi iestudēta 1922. gadā, un topošais jauniestudējums būs jau sestais šīs operas uzvedums mūsu opernamā.

Vairāk nekā divdesmit gadus ilgu skatuves mūžu pieredzēja iepriekšējais "Bohēmas" uzvedums, kura režisors bija Pēteris Krilovs.

Inga Šļubovska-Kancēviča savas varones Mimī tērpā operas "Bohēma" jaunuzvedumā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Inga, sakiet, lūdzu, kā jūtaties Pučīni mūzikā?

Šļubovska-Kancēviča: Ar katru gadu mana balss kļūst plašāka, ar siltāku tembru, bagātāka, attīstās. Līdz šim no Pučīni esmu dziedājusi Lauretu, lirisku meitenīti, kura vēlējās būt kopā ar savu mīļoto operā "Džanni Skiki", vēl māsu Dženovjefu operā "Māsa Andželika" un "Bezdelīgā" esmu dziedājusi kalponi Lizeti, kas arī ir rakstura tēls. Nu esmu pietuvojusies savai pirmajai lielajai lomai Pučīni operā. Balss tembru meklēju ilgi, jo Mimī to prasa siltu un noapaļotu. Mizete, kuru dziedāju "Bohēmas" iestudējumā Pētera Krilova režijā, bija ar spilgtu raksturu, temperamentu un balsī varēju atļauties gan asumiņus, gan mirdzumiņus, bet Mimī muzikālās pārejas ir līdzenākas, pilnskanīgākas. Tas arī visvairāk priecē, ka mana balss iekļaujas arī Pučīni krāsu un harmoniju bagātajā skanējumā.

Kā jums šķiet, kur ir operas "Bohēma" valdzinājums?

Pučīni mūzikā! Komponists to tik ideāli uzbūris. Aizraujošs ir mīlestības stāsts, patiess un aizkustinošs. Un mūzika to visu izstaro. Mēs nākam šajā pasaulē un aizejam no tās. Visi esam saskārušies ar visdramatiskākajiem dzīves brīžiem – nāvi, mīļotā cilvēka aiziešanu. Kad operas izskaņā Mimī iemieg un visi, izņemot viņas mīļoto Rūdolfu, saprot, ka viņa ir mirusi, ikviena skatītāja zemapziņā, pieļauju, atausīs paša piedzīvotie vissāpīgākie brīži mūžā, kurus neaizmirst nekad. Arī tāpēc Mimī stāsts ir mūžsens un mūžam aktuāls.

Režisore LAURA sacījusi, ka Mimī nebūs tik trausla, kā ierasts…

Jā, mana Mimī nav slimības nomākta. Operas sākumā gana dzīvespriecīga un, ja uznāk vājuma mirklītis, viņa neģībst un nezaudē samaņu. Atšķirībā no citiem iestudējumiem, kur Mimī vai visu noslēguma cēlienu pavada slimības gultā, šajā iestudējumā viņa tajā ieslīgst tikai vai pašā operas izskaņā. Līdz tam par manas varones kritisko veselības stāvokli liecina vienīgi viņas pēdējais tērps no stepēta segai līdzīga materiāla, kas rada iespaidu, it kā Mimī būtu ietinusies lielā, siltā, drapētā segā… Kaut nojaušu, ka aizeju, vēl tuvojos savam iemīļotajam, līdz saprotu, ka viss ap mani notiekošais nu jau ir nojausmā par tuvo izdzišanu. Bet līdz šim izskaņas akordam… Mūsējā nav klasiskā Mimī, bet atraktīvāka, dzīvīgāka, stiprāka sieviete, kura rāmi negaida, kad kāds viņu nolūkos, bet nekautrējas no iniciatīvas tuvāk iepazīties ar Rūdolfu, dzejnieku, kas viņai iepaticies. Mīlestība abu varoņu dvēselēs rodas vienlaikus, vai no pirmā acu uzmetiena, kā brīžos, kad gandrīz vai ar ādu sajūti ko neatkārtojami radniecīgu un tuvu. Kad es dziedāju Mizeti Pētera Krilova režisētajā uzvedumā, Mimī atveidoja gan Evija Martinsone, gan Inese Galante, gan Maija Kovaļevska, gan Marina Rebeka... Es vienmēr apbrīnoju to jūtu dziļumu, balss siltumu un plūdumu, to Pučīni radīto sajūtu, kas tev ne vien tā arī jānodzied, bet tajā jāieliek arī visas Mimī emocijas. Pati pēc rakstura esmu diezgan introverta, tāpēc, dziedot Mizeti, man zināmā mērā bija sev jāpārkāpj, bet es izbaudīju, kā tas ir – uz skatuves mirdzēt un (muzikāli) spridzināt. Es to izgaršoju, kaut man tas prasīja ļoti daudz arī fiziskās enerģijas un koncentrēšanos. Bet tagad būt Mimī man noteikti ir vieglāk, arī fiziski.

"Bohēmas" stāsts ir brīnišķīgs ar to, ka mēs apzināmies – ne visiem dota tā lielā pārpasaulīgā mīlestība kā Mimī un Rūdolfam. Daudzi nodzīvo savu dzīvi, neko tādu neizbaudījuši, bet varbūt ne mazāk savā ikdienā laimīgi. Taču mēs visi, nav ko liekuļot, alkstam šo ideālu piedzīvot kaut vai uz skatuves. Pučīni to savā dzīvē laikam pieredzējis, jo mūzikā šī sajūta ietverta ģeniāli.

Būtiska ir vēl viena lieta – kaut arī Mimī ir nabadzīga šuvēja, mēs izrādē nespēlējam nabadzību, aukstumu, bet gan cilvēciskuma un tādas vides trūkumu, kur cilvēki var būt radoši un brīvi. Tādu trūkumu mēs spēlējam. Tāpēc bohēma mūsu iestudējumā nozīmē dzīves svinēšanu un alkas pēc tās. Tāpēc Mimī dzied par pavasari un ziediem. Līdzīgi kā Rūdolfs, arī viņa ir dzejniece savā dvēselē. Tikai viņa dzejo ar saviem izšuvumiem, bet Rūdolfs – ar vārdiem.

Ar jēdzienu "bohēma" visbiežāk saista radošu cilvēku, mākslinieku vidi, kur svarīgākas par vīnu ir sarunas pie vīna…

Man bohēma saistās ar lielāku atļaušanos, baudīšanu, citam cita mākslinieciskās un emocionālās inteliģences izjušanu. Vairāk krāsu, garšu, emociju, dzīves piesātinātības, kad baudi dzīvi ar pilnu krūti un vēli to arī citiem. Runājot par mūsu mākslinieku vidi, atklāti sakot, tādu pat gaisā tveramu smalkas bohēmas garu te, Operā, visvairāk varēja sajust ilggadējā direktora Andreja Žagara laikā, kad pēc pirmizrādēm vēl mutuļoja sarunas, pārdomas, strīdi... Vēlāk, varbūt kovida dēļ, šī tradīcija pieklusa. Tagad pēc pirmizrādēm visi tā ātri pa mājām. Mazliet žēl.

Kā jūtaties mākslinieka Fjodora Podgornija radītajos tērpos?

Fjodors ir izcils tērpu mākslinieks ar pedantisku attieksmi pret katru krociņu, katru vīlīti, katru drānas centimetru. Tādi tērpi man nekad vēl nav bijuši. Es tajos jūtos kā karaliene, ļoti sievišķīga, ļoti eleganta, pašpārliecināta. Tērps ir kā tava otrā āda, kurā, protams, jāiedzīvojas, bet sarašanas process šajā uzvedumā ir patiesi izbaudāms.

Ar režisori LAURU jūsu pirmā radošā sadarbība bija Ērika Ešenvalda operā "Iemūrētie", kur jums bija uzticēta viena no galvenajām – Bibliotekāres – loma. Kāda ir atkalsatikšanās?

Meklējam kompromisus. Visgrūtākais bija sākumā, jo LAURA ar mums strādā kā ar dramatiskā teātra aktieriem, daudz vienu un to pašu ainu improvizējot, pilnveidojot, arvien mēģinot atrast ko jaunu. Tas mums ir neierastāk, jo operā vairāk turamies pie mūzikas, pie ritma un opera uzrakstīta tā, ka autora dotais temporitms ir jānotur. Bet kopīgu valodu meklējam. "Iemūrētajiem" kā jaunai operai nevarēja būt izveidojušās nekādas tradīcijas. Līdz ar to, atšķirībā no "Bohēmas", nevarēja būt arī nekāda priekšstata, kā būtu jābūt. Viss veidojās ērti un dabiski. Bet tagad gandrīz katram no mums, varbūt vienīgi izņemot Katrīnu Paulu Felsbergu, ar "Bohēmu" bijusi saskarsme jau iepriekšējos iestudējumos. Visi esam dziedājuši šajā Pučīni operā. Mēs abas ar otru Mimī atveidotāju Innu Kločko, kā jokoju, "nākam no Mizetes". Arī Inna, tiesa, ne mūsu operā, ir dziedājusi šo lomu. Protams, ir jāiziet cauri tam procesam, kad atvadies no sev tuvā, lai ieraudzītu ko jaunu, ko LAURA arī cenšas ar mums kopā panākt. Tas ne vienmēr ir viegli ne tikai skatītājiem, bet arī mums, māksliniekiem. Bet, kad izdodas, gandarījums ir milzīgs.

Kā saprotaties ar "Bohēmas" muzikālo vadītāju, igauņu diriģentu Arvo Volmeru?

Temperamentīgs! Nemaz neatbilst mūsu priekšstatiem par igauņu rāmumu. Kā diriģents viņš ir ātrs un itāļu valodu zinošs. Protams, itāļu valodas prasme ir ļoti būtiska arī dziedātājiem, tāpēc es joprojām to mācos un laikam tas būs jādara visu mūžu, katru dienu mēģinot atcerēties piecus, desmit jaunus itāļu vārdus. Jo lielāks vārdu krājums, jo vieglāk apgūt lomas itāļu skaņražu operās un iejusties to varoņos.

Un nu jautājums mazliet no citas operas. Arī jūs esat to mākslinieku vidū, kuri 11. jūlijā piedalīsies koncertā "Manai dzimtenei", ap kura rīkošanu bija sacēlies liels skandāls un daudzi profesionāli mākslinieki un arī kori atteikušies piedalīties.

Es koncertu "Manai dzimtenei" uztveru kā dziedāšanas svētkus, un, cik saprotu, Raimonds Pauls nav aizliedzis dziedāt savas dziesmas. Mežaparka estrādē skolas laikā esmu dziedājusi kā koriste, kā soliste ziemeļvalstu dziesmu svētkos, bet vēl nekad jaunajā Sidraba birzī. Ceru, man tas būs skaists un liels emocionāls pārdzīvojums. Ap šo notikumu radītajās intrigās es neiedziļinos. Kad uzzināju, ka tādi dziedāšanas svētki notiks, nodomāju, ka es arī vēlētos piedalīties. Un tad šā gada janvārī, pēc brīnišķīga koncerta Liepājā, kur Paula dziesmas dziedāju kopā ar Liepājas apkaimes koriem Maestro veltītajā sarīkojumā, mani uzrunāja svētku "Manai dzimtenei" rīkotājs Jānis Ķirsis.

Jūs strādājat arī Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Ko mācāt jaunajiem?

Būs piektais gads, kopš tur strādāju par vokālo pedagoģi. Tas ir vairāk tāds misijas darbs – pavērt jaunajiem dziedātājiem vokālistu pasauli un iemācīt strādāt, būt mūziķim ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē, saprast, ka jāiemīl arī pats mācīšanās process. Jo mēs tik ļoti daudz laika pavadām, apgūstot jaunu materiālu un jaunas lomas. Bet sākums nekad nav viegls.

Varbūt redzat tur augam arī jaunu Mimī?

To nekad iepriekš nevar uzminēt, bet es ļoti priecātos, ja tā būtu!