1994. gadā 10. janvārī. Pirms 30 gadiem, pārņemot aizejošās Krievijas armijas īpašumu, Rīgā rīta pusē izraisījās incidents, kuru toreizējais Zviedrijas premjers Karls Bilts vēlāk nosauca par bīstamāko brīdi Baltijas politikā visā viņa valdīšanas laikā.

Proti, impulsīvais Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs Andrejs Ručs ar paša izveidotās Vidzemes priekšpilsētas municipālās policijas un 13. bataljona zemessargu atbalstu lika padotajiem uzlikt rokudzelžus un izraidīt no Latvijas Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas pavēlnieka vietnieku ģenerālmajoru Nikolaju Tailakovu un ģenerālmajoru Anatoliju Vodopjanovu. Abi bija protestējuši pret to, ka zemessargi iepriekš strīdā par īpašumtiesībām bloķēja Krievijas armijas sportistu viesnīcu un ASK peldbaseinu, kā arī aplenca Krievijas armijnieku namu pārvaldi Purvciemā. Kā vēlāk apgalvoja viens no lieciniekiem, "Tēvzemei un Brīvībai" politiķis Juris Dobelis, abi ģenerāļi bija draudējuši izsaukt bruņotus karavīrus. Tie "debloķēšot" objektus, kas tik saspringtā situācijā varēja nozīmēt apšaudi ar neprognozējamām sekām un plašāku Krievijas armijas iejaukšanos, kur tobrīd vājajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem nebija izredžu. Incidenta izmeklēšanas laikā abu ģenerāļu arests tika skaidrots ar Ruča vēlmi nepieļaut, ka tie izsauc karavīrus. 

Par laimi, Ruča vīri Tailakovu un Vodopjanovu neaizveda pārāk tālu, jo pēc dažām stundām, kad jau bija izcēlies starptautisks skandāls, viņus atrada Latvijas drošībnieki. 

Tikmēr Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, saņēmis ziņu par ģenerāļu nolaupīšanu, jau bija devis pavēli aizsardzības ministram Pāvelam Gračovam veikt "enerģiskus pretpasākumus". Gračovs izsludināja paaugstinātu kaujas gatavību Pleskavas gaisa desanta divīzijā un vienu no divīzijas rotām pārdislocēja tuvāk Latvijas robežai. Lai atspriegotu situāciju, Latvijas prezidentam Guntim Ulmanim nācās personīgi zvanīt uz Krievijas valsts prezidenta kanceleju. Tolaik uzskatīja, ka konflikta eskalācija vai, ļaunākajā gadījumā, kāda Krievijas armijas virsnieka bojāeja Krustpils ielas "sadzīves" konfliktā, varēja beigties ar Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu.

Jaunais Zemgalietis, 1924. gada 10. janvārī

Lielvircava. Zeltiņš vai Misiņš? Lielsesavas baznīcas krogā nesen bij kopā sapulcējušies labi daudz apkārtējo lauksaimnieku, kuriem visiem bij labs štimmungs, jo krogā dabūjams reibinošais. Kompānijā atradās arī kāds kuļmašīnas īpašnieks Zeltiņš. Tas sarunā sevi bij nosaucis par Misiņu, kuru vārdu arī visi tagad lietoja, bet īpašniekam tas nepatika, tamdēļ viņš sacīja, lai to nesaucot par Misiņu. Lai gan abi – I zeltiņš, i misiņš spīdot, tomēr pirmais esot vērtīgāks. Viņš solīja maksāt magaričas, lai tikai misiņu liekot mierā. Kompānija bij ar mieru un magariču devēju vēl skaļi nourrāja, tā ka norībēja viss lielceļš.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.