14 °C
Gan mazās hidroelektrostacijas (HES), gan dažādi sķēršļi un aizsprosti upēs apdraud saldūdens migrējošo zivju populāciju – tos nāksies nojaukt vai izbūvēt zivju ceļus.
Uz Latvijas vairāk nekā 12 500 upēm šobrīd ir varāk nekā 140 mazās HES. Lai arī tās ražo zaļo enerģiju, sakārto apkārtējo ainavu, kā arī daudzviet nodrošina labas atpūtas iespējas, tostarp makšķerēšanu, pēc skandāliem par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) nelikumīgām izmaksām, Eiropas Savienības (ES) prasībām, kā arī vides ekspertu atzinuma, ka šādas būves kropļo upju dabisko ekosistēmu, aizsprostojot zivju ceļus, mazajām HES gribot negribot nāksies mazināt savas saimniekošanas ietekmi uz vidi. Piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā valsts saimnieciskajām būvēm uz upēm ir izvirzījusi ultimātu – vai nu nojaukt, vai izbūvēt zivju ceļus, piešķirot tam nepieciešamo finansējumu.
Nepieciešams lielāks finansējums
Tiešas prasības no ES likvidēt mazās HES vai citus aizsprostus nav. Taču, lai sasniegtu vairāku ES tiesību aktu vai politikas dokumentu mērķus, ir jāmazina šķēršļu ietekme vai arī jāatjauno upes brīvs tecējums. Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) norāda uz ES direktīvu, kas uzdod visām ES valstīm sasniegt labu ūdeņu stāvokli, kas nozīmē ne vien nepiesārņotu ūdeni, bet arī spēcīgas un veselīgas ūdensaugu un ūdensdzīvnieku, tostarp zivju, populācijas, kā arī iespējami maz pārveidotu upes plūdumu, krastus un gultni. Latvijā samērā daudzās upēs labs stāvoklis nav sasniegts tieši tāpēc, ka tajās ir migrējošajām zivīm nepārvarami šķēršļi.
ES "Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam" kā viens no mērķiem ir vismaz 25 tūkstošus kilometrus visu ES upju atkal padarīt brīvi plūstošas.
Šī gada marta sākumā valdība atbalstīja Zemopības ministrijas (ZM) sagatavoto un virzīto Ministru kabineta noteikumu projektu "Valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtība pasākumā "Zivju dzīvotņu kvalitātes uzlabošana"", kas kā atbalstāmās darbības nosaka šķēršļu nojaukšanu un upes atjaunošanu, šķēršļa daļēju nojaukšanu, transportbūves pārbūvi, lai nodrošinātu zivju migrāciju, aizvaru izņemšanu un mākslīgās straujteces izveidi, novadbūves pazemināšanu un mākslīgās straujteces izveidi, kā arī dabiskā vai tehniskā zivju ceļa izveidi. ZM Zivsaimniecības departamenta Zivsaimniecības atbalsta nodaļas vecākais eksperts Kristaps Pilskalns informē, ka finansējums paredzēts Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda programmas zivsaimniecības attīstībai 2021.–2027. gadam pasākuma "Zivju dzīvotņu kvalitātes uzlabošana" ietvaros. Pasākuma kopējais pieejamais publiskais finansējums ir divi miljoni eiro. K. Pilskalns skaidro, ka nav atsevišķi nodalīts finansējums mazajām HES zivju ceļu izbūvei, bet, atbilstot pasākuma nosacījumiem, finansējumu ir iespējams izmantot šim mērķim. Tiesa gan, finansējuma apjoms ir tikai piliens brīvi plūstošu upju izveidē un konkrētu zivju sugu migrācijas veicināšanā.
"Zivju ceļš ir nopietna hidrotehniska būve, kuras projektēšana vien izmaksā vairākus desmitus tūkstošus eiro, bet izbūve – vairāk nekā simt tūkstošus eiro.
Latvijā pēdējos gados ir uzbūvēti tikai divi zivju ceļi, jo tā nekad nav bijusi prasība no valsts atbildīgajām institūcijām – nedz 2000. gadu sākumā, kad mazās HES tika aktīvi būvētas, nedz šobrīd. Ja sabiedrība vēlas konkrētu zivju sugu, proti, lašveidīgo ceļotājzivju – pamatā lašu un taimiņu – atgriešanos Latvijas upēs, ir jābūt vērā ņemamam valsts līdzfinansējumam zivju ceļu izbūvei vietās, kur mazo HES darbība ir ekonomiski pamatota un videi draudzīga," uzskata Mazās hidroenerģētikas asociācijas vadītāja vietnieks, Krīgaļu HES saimnieks Kaspars Gailītis.
Renesansi vai strauju uzplaukumu negaida
146 mazo HES kopējā jauda veido aptuveni 30 megavatus (MW), to ražošanas apjomi gadā ir aptuveni 60 tūkst. megavatstundu (MWh), kas ir 0,9% no kopējā Latvijas elektroenerģijas patēriņa. "Šāds ražošanas apjoms ir niecīgs, tas ir pielīdzināms elektroenerģijas patēriņam, kādu apkures sezonā Latvijā patērē trijās diennaktīs," vērtē KEM enerģētikas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis. Viņš uzskata, ka mazo elektrostaciju skaits noteikti nepalielināsies. "Tas ir saistīts gan ar vides ekspertu prasībām, gan nepieciešamajām investīcijam. Pārsvarā tās ir uzbūvētas laikos, kad sabiedrība nebija tik aktīvi iesaistījusies upju resursu aizsardzībā. Šobrīd uzbūvēt jaunu elektrostaciju ir sarežģīti – tā noteikti negūs vietējo kopienu atbalstu. Savukārt esošajām elektrostacijām ekonomiska perspektīva, raugoties uz esošo tirgus situāciju, kopumā ņemot, ir laba," spriež G. Valdmanis, atzīstot, ka, pieaugot elektroenerģijas ražošanas apjomiem valstī, mazo HES loma būtiski saruks.
"Mēs noteikti nevaram gaidīt nedz mazo elektrostaciju renesansi, nedz strauju uzplaukumu, visticamāk, tā būs stabila esošās situācijas saglabāšanās.
Iespējams, kādas elektrostacijas ekspluatācija saskaņā ar vietējās sabiedrības un vides ekspertu vēlmēm tiks pārtraukta," lēš KEM eksperts.
Potenciālas ES nozīmes biotopa platības nākotnē
"Negatīvā ietekme saistībā ar šķēršļiem uz upēm parasti tiek skatīta zivju migrācijas kontekstā, taču šķēršļi uz upēm ietekmē gan ūdeņu ekoloģisko kvalitāti, gan arī ES nozīmes biotopu kvalitāti un platību. Šķēršļi uz upēm izveidoti tajos posmos, kur upēm ir liels kritums. Tātad zem katra uzpludināta upes posma, piemēram, mazās HES vai sena dzirnavdīķa, slēpjas zudis ES nozīmes biotops, kuru ir iespējams atgūt, likvidējot šķērsli," norāda Dabas aizsardzības pārvaldes saldūdens biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska. ES "Bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030" šķēršļu likvidācijā aicina koncentrēties uz novecojošiem šķēršļiem, kas savu funkciju vairs nepilda, kā arī šķēršļiem aizsargājamās dabas teritorijās. Projekta "LatViaNature" ietvaros šobrīd tiek noteikti N2000 teritoriju līmeņa aizsardzības mērķi. Upju posmi ar šķēršļiem izvērtēti kā potenciālas ES nozīmes biotopa 3260 platības nākotnē.
"No ES nozīmes biotopu viedokļa, protams, vispiemērotākais variants ir šķēršļa likvidēšana, lai atjaunotu upes nepārtrauktību. Taču, ja upju šķēršļi nav nojaucami, ir jānodrošina zivju ceļi
un HES gadījumos arī ekoloģiskais caurplūdums, lai nodrošinātu pietiekamu ūdens daudzumu upē un izvairītos no straujām ūdenslīmeņa svārstībām. Šķēršļu nojaukšana veicina gan Ūdens struktūrdirektīvas, gan Biotopu direktīvas, gan ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030 mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā Eiropas upju augsto sadrumstalotības līmeni, šķēršļu likvidēšana ir būtiska, lai mazinātu hidromorfoloģisko slodzi uz upēm un ar to saistītajiem biotopiem un sugām," rezumē L.Vizule-Kahovska.
Ietekmē arī lauksaimniecības piesārņojums
"Mazās hidroenerģētikas asociācijas biedri jau ir pieraduši, ka viņus dēvē par trombiem vai kādiem citiem svešķermeņiem uz Latvijas upēm. Tiesa gan, mēs tādi neesam vienīgie, jo uz mazajām upēm ir vairāk nekā 1400 dažādu mākslīgi veidotu šķēršļu un aizsprostu. Taču mazās HES atšķirībā no tiem ražo zaļo elektroenerģiju un dod pienesumu kopējā valsts enerģētikas bilancē. Turklāt ir jāņem vērā valsts enerģētikas drošības aspekts un
jābūt gataviem X stundai, kad var sabrukt lielais valsts elektroenerģijas tīkls. Tad mazās HES kopā ar citiem mazajiem elektrības ražotājiem var kļūt par vērtīgām elektroenerģijas saliņām,
kuras nodrošinās valsts izdzīvošanai svarīgus pakalpojumus," spriež K. Gailītis, kurš saimnieko Krīgaļu HES. Šīs mazās elektrostacijas jauda ir 111 kilovati, gadā tiek saražoti aptuveni 200 tūkstoši kilovatstundu, kas ir puse no Nītaures ciema, kurā tā atrodas, patēriņa. "Tas, ka ir uzbūvētas mazās hidroelektrostacijas, nebūt nenozīmē, ka upēs vairs nedzīvo zivis, tikai tās ir citu sugu zivis. Vides eksperti mazās un vidējās upes redz kā foreļu un lašveidīgo zivju upes, kuras uzskata par vērtīgākām zivīm. Nebūt nav tā, ka Mergupē, kur atrodas Krīgaļu dzirnavas, vairs nav nevienas pašas foreles, posmos starp aizsprostiem tās labprāt dzīvo. Ja nebūtu aizsprostu, protams, to noteikti būtu daudz vairāk. Taču, kad ir uzbūvēti aizsprosti, mazo elektrostaciju ūdenskrātuves ir pilnas ar dažādām zivīm, taču tās nav straujteču zivis. Piemēram, manā ūdenskrātuvē dzīvo ļoti daudz līdaku un asaru, raudu un karūsu, arī pa kādai karpai," stāsta K. Gailītis, norādot, ka mazo elektrostaciju aizsprosti ir tikai viena no problēmām, kāpēc upēs nedzīvo tādas zivis, kādas vēlētos, lai tur būtu Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" zivju eksperti. "Vēl zivju populāciju ietekmē lauksaimniecības radītais piesārņojums, kā arī citi šķēršļi, piemēram, nepareizi izbūvētas caurtekas zem tiltiem, kuras zivis nevar pārvarēt, un cilvēku radītie aizsprosti, lai varētu nopeldēties vai izmantot upes ūdeni dārzu laistīšanai vietās, kur ir pārāk sekls. Šādu aizsprostu uz Latvijas upēm ir aptuveni 1400, kas ir teju desmit reižu vairāk nekā mazajām hidroelektrostacijām. Arī makšķernieki ir pacentušies mazināt zivju skaitu, piemēram, izmantojot dažādas ierīces, kā eholotes, kas palīdz precīzi noteikt, kur ir zivis. Šo visu apstākļu kopums ir radījis tādu situāciju, ka upēs vairs nav tik daudz zivju, cik bija sentēvu laikos, kad makšķerēja ar koka makšķeri un mušiņu uz āķa," secina K. Gailītis, atzīstot, ka,
pateicoties dažām mazajām elektrostacijām, kuras būvniecības laikā 2000. gadu sākumā ir pieļāvušas rupjus pārkāpumus, par mazajām HES kopumā sabiedrībā ir izveidojies negatīvs priekšstats.
Daļa Latvijas mazo HES ir uzbūvētas uz seniem aizsprostiem, piemēram, vecām ūdensdzirnavām, kā tas ir Krīgaļu HES, kur tās ir uzbūvētas vairāk nekā pirms 150 gadiem – 1870. gadā, bet daļa tapušas pārsvarā 2000. gadu sākumā, veidojot aizsprostus no jauna. "Tie arī parasti ir tie sliktākie piemēri, jo tolaik daudzas likumdošanas normas varēja apiet. Šobrīd mazo HES darbību uzrauga Valsts vides dienests, kurš seko tam, kā tiek ievērots ekoloģiskais caurplūdums u. c. prasības. Vasarās šī iestāde saņem daudz zvanu ar sūdzībām par to, ka kāda mazā elektrostacija aiztur ūdeni, tādējādi upē būtiski samazinājies ūdens līmenis. Kad šīs sūdzības tiek pārbaudītas, izrādās, ka deviņas no desmit sūdzībām ir nepamatotas, jo vasarā ūdens līmeņa samazināšanās ir pati par sevi saprotama," stāsta K. Gailītis, atzīstot, ka nereti ir bijuši gadījumi, kad kādi mazās HES īpašnieki aiztur ūdeni savās ūdenskrātuvēs nepamatoti, uzkrājot to maksimālā daudzumā, kas ļauj viņiem vairāk saražot elektroenerģiju. "Latvijā ir daudz bezsaimnieku šķēršļu, kuri nav īsti zināms, kam pieder. Tāpēc tos nedrīkst nojaukt. Piemēram, viens šāds pussabrucis šķērslis ir Mores dzirnavas, kuras Otrā pasaules kara laikā tika uzspridzinātas, bet aizsprosts palika," teic K. Gailītis.
Eksperta viedoklis
Zivju ceļi – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi
Kaspars Abersons, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks: "Dažādās upēs dzīvo dažādu sugu zivis. Vienām patīk vēss un strauji tekošs ūdens, Latvijā šādu vietu ir samērā maz, tās atrodas tur, kur upēm ir kritums. Šādas straujteces ir iecienījušas ne tikai zivis, kurām tās ir vienīgās vairošanās vietas, bet arī mazo HES būvnieki. Kādu kaitējumu nodara mazās spēkstacijas? Pirmkārt, tās noslīcina straujteces, kā rezultātā to vietu, kurās varēja nārstot laši, taimiņi, strauta foreles, upes nēģi un daudzas citas zivis, vairs nav. Otrkārt, daudzas no šo sugu zivīm ir anadromās jeb ceļotājzivis, kuras barojas jūrā un nāk nārstot uz saldūdeņiem. Ja HES ir uzbūvējis aizsprostu uz zivju ceļa, tās netiek uz nārstošanas vietām, jo priekšā ir dambis. Jo tuvāk šādi aizsprosti ir upes grīvai pie ietekas jūrā, jo mazāka iespēja, ka zivis tiks nārstot. Treškārt, jāņem vērā, ka mūsdienās spēkstacijas neražo elektroenerģiju vienmērīgi, tās seko līdzi pieprasījumam tirgū un biržas cenām. Kad pieprasījums ir liels, elektrība tiek ražota, bet, kad tā nav, mazās spēkstacijas cenšas lieku ūdens pilienu uz upi neaizlaist. Tas ietekmē ļoti lielu upes posmu no aizsprosta uz leju, kā rezultātā tajās vietās, kur būtu dabiskas straujteces, nav pietiekami daudz ūdens, lai tās varētu izmantot visu savu potenciālu. Turklāt šajos upes posmos arī vairs nav atbilsošas temperatūras ūdens, jo tas ir uzsilis ūdenskrātuvēs.
Daļa mazo HES nav pat pacentušies izdarīt minimumu, lai uzlabotu upes ekoloģisko stāvokli, ierīkojot ekoloģisko caurplūdumu, tā vietā, apejot likumu, turpina izmantot sanitāro caurplūdumu, kaitējot un nodarot bojājumus upei un zivju faunai.
Zivīm tiek nodarīts pāri, ne tikai aizsprostojot upes un neļaujot pavasaros tikt augšup uz nārsta vietām, zivis tiek apskādētas un iet bojā, arī laižoties lejā caur turbīnām. Kā viens no risinājumiem ir zivju ceļu izbūve. Taču tas ir dārgi, turklāt līdzekļi būs jāiegulda arī to uzturēšanā un apsaimniekošanā. Ir divu veidu zivju ceļi – tehniskie un dabiskie. Latvijā tos var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Viens no tiem, tehniskais zivju ceļš, ir Amatas HES Kārļos, kas ir izbūvēts vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un vēlāk pilnveidots. Otrs – uz Vaidavas upes – Karvas HES, bet trešais – Ropažu HES – ir tapšanas stadijā. Ir vēl daži veidojumi, kurus var nosacīti dēvēt par zivju ceļiem. Igaunijā zivju ceļu ir vairāk nekā 120, jo kaimiņvalstī mazo HES īpašnieki to izbūvei var saņem atbalstu no valsts."
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
