Skolu jaunatnes dziesmu svētki — garīgums un aktualitātes

Rīgas Domā 2025. gada 6. jūlijā izskanēja XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku garīgās mūzikas programma, kas tika pieteikta kā "garīgs koncerts".

Šī lingvistiskā nianse bija pirmā, kas pievērsa uzmanību un lika uzdot jautājumu – kāda tad ir koncerta radošās grupas (mākslinieciskais vadītājs Gints Ceplenieks, muzikālais konsultants Rihards Zaļupe, režisors Ivo Briedis, scenogrāfs Artūrs Virtmanis) veidotās koncepcijas atšķirība no, piemēram, Vispārējiem dziesmu svētkiem? Vēlēšanās uzsvērt, ka šeit būs nevis sakrālās mūzikas programma, bet gan garīgums šī vārda vispārinātajā izpratnē? Iespējams, ka tā, jo programmā bija iekļauta Jēkaba Jančevska partitūra "Varbūt mūžībā" ar Imanta Ziedoņa vārdiem un Andra Dzenīša opuss "Miers ar dzīvām acīm", kur komponists nošurakstā licis Knuta Skujenieka vārdus, un abu dzejnieku daiļrade tiek uzskatīta par būtisku nacionālās identitātes daļu. Un turpat arī Imanta Kalniņa "Ceļš uz mājām" ar Māras Zālītes vārdiem, kas raisīja līdzīgu priekšstatu. Varbūt koncerta veidotāji vēl papildus akcentēja, ka šeit būs arī latviešu tautasdziesmas – respektīvi, Ērika Ešenvalda folkloriskais oriģinālopuss "Šķind zemīte, rīb zemīte"? Jebkurā gadījumā nepieciešamība pēc šāda nošķīruma ir diskutabla, jo arī Rīgas Domā ideja principiāli īstenot tikai un vienīgi liturģiskās mūzikas programmu novestu pie nebeidzamām nekonsekvencēm. Tātad lai nu būtu – Skolu jaunatnes dziesmu svētku garīgās mūzikas koncerts.

Un šis koncerts no dramaturģiskā viedokļa turējās kopā tīri labi – stunda un piecpadsmit minūtes, lai nevienu pārāk nenogurdinātu, pietiekami pārliecinoša ideju un tēmu virzība no viena skaņdarba uz otru, pienācīgi iezīmēti stilistiskie un emocionālie kontrasti. Vizuālā ziņā vēl jo vairāk uzrunāja scenogrāfiskā telpa un gaismu mākslinieka Reiņa Smilteņa veikums. Tiesa, palūkojoties uz repertuāru, diriģentu sniegumu un instrumentālistu funkcijām, radās arī skeptiskāka rakstura atziņas. Un tas nebūt neaizēno Skolu jaunatnes dziesmu svētku dalībnieku ieguldījumu, kura rezultāts bija intonatīvi tīrs, emocionāli atraisīts un noskaņās piesātināts skanējums. Te vērts piesaukt kaut vai tikai programmā pieminētos atsevišķu solistu vārdus, un tie būtu Kārlis Mūrnieks, Sofija Slīzina, Marta Matveja, Gustavs Švēdenbergs un it īpaši Martas Ozoliņas un Kristapa Kumsāra duets Ešenvalda darbā. Un šeit nekādi nevar paiet garām arī Unas Stades vadītajam Rīgas Doma kora skolas gospeļkorim (vēlreiz vērts atgādināt par nupat gūto uzvaru Eiropas koru olimpiādē Dānijā), kas Rīgas Domā nāca klajā ar versiju Andreja Jurjāna "Lūgšanai" no kantātes "Tēvijai".

Kāda tad īsti bija repertuāra izvēle? Jāteic, ka bez lieliem pārsteigumiem un izaicinājumiem, ja vien par tādu nesauc skatījumu uz iepriekšminēto "Lūgšanu", kur Unai Stadei un viņas līdzgaitniekiem neapšaubāmi piemita arī gaumes izjūta. Latviešu mūzikas vēstures pirmo posmu te vēl pārstāvēja Oskara Šepska "Ozianna" visnotaļ klasiskā lasījumā ar Vilhelmu Vācieti pie diriģenta pults. Visi pārējie – mūsdienu autori. Imants Kalniņš un diriģente Rudīte Tālberga noslēgumā, pirms tam Riharda Zaļupes jaundarbs "Es ticu" Ginta Ceplenieka vadībā, Jančevska mūzikai pievērsās Patriks Kārlis Stepe, Dzenīša mūzikai – Jurģis Cābulis, Ešenvalda jaunradei – Andra Fenhane, Uģa Prauliņa "Fiat lux" no cikla "Odi et amo" vadīja Mārtiņš Klišāns, Agnetas Krilovas "Ave Regina caelorum" – Aira Birziņa, bet Romānam Vanagam, iespējams, tika sarežģītākais uzdevums – iedzīvināt visnotaļ monumentālo Riharda Dubras opusu "O be joyful in God".

Un īsos vārdos – šādiem lielizmēra koncertiem vispiemērotākie ir Dubra, Prauliņš, Ešenvalds, un tā notika arī šoreiz. Triju iepriekšminēto komponistu muzikālo variāciju gammai vēlamo papildinājumu deva Jančevska liriskā apcere un Dzenīša "jaunais garīgums", kas tad arī lika pievērt acis uz ik pa laikam manāmo tēmu un intonāciju atkārtošanos. Jau jūtamāka ēnas puse – vai tad latviešu mūzika beidzas ar Rihardu Zaļupi? Gandrīz pilnīgi skaidrs, ka arī opusa "Es ticu" pirmais atskaņojums vienlaikus būs pēdējais, un arī Agnetas Krilovas darbā īpašu oriģinalitāti bija grūti saskatīt. Vēl tumšāka ēnas puse – vai starp Jurjānu un Prauliņu nekas nav bijis? Trimdā nekas nav radīts? Tradicionālā bēda – Latvijas un diasporas dziesmu svētkiem ir tik atšķirīgs repertuārs, ka tas dažbrīd jau šķiet traģikomiski. It īpaši arī tagad Rīgas Domā, kad beigas pienāca ar Imanta Kalniņa dziesmu un visiem vecajiem, sentimentālajiem trikiem (publikas diriģēšanu, piemēram) pagājušā gadsimta 80. gadu stilā. Vai patiešām nevarēja izdomāt neko gudrāku un laikmetīgāku?

Pavisam vienkāršos vārdos par instrumentālistiem – "Xylem Trio" bija par daudz, Rīgas Doma ērģeles skanēja pārāk maz. Ar visu cieņu pret pianista Raimonda Petrauska, saksofonista Oskara Petrauska un perkusionista Riharda Zaļupes profesionalitāti, otra sitaminstrumentālista Edvarda Muzikanta un ērģelnieces Diānas Jaunzemes-Portnajas veikumu, tomēr palika iespaids, ka ērģeļu dotās iespējas varēja izmantot plašāk un mērķtiecīgāk. Visbeidzot, kas attiecas uz diriģentu iesaisti – kā parasti īstajā vietā bija Aira Birziņa, Jurģis Cābulis, Mārtiņš Klišāns, turpretī citkārt vienā otrā gadījumā tāds pats rezultāts būtu kāda talantīga un labi sagatavota mūzikas vidusskolas audzēkņa sniegumam. Bez šaubām, te var iebilst, ka ar vienveidīgu mūziku ir grūti kaut ko panākt pat visizcilākajam diriģentam. Taču tādā gadījumā rūpīgāka programmas izvēle būtu nākusi tikai par labu.

Tomēr, vēlreiz atgriežoties pie pamatnostādnēm, Skolu jaunatnes dziesmu svētku garīgās mūzikas koncerts, pirmām kārtām pašu dziedātāju dēļ, daudzējādā ziņā uzskatāms par izdevušos un vērtīgu. Tad nu noslēgumā no pieauguša cilvēka skatījuma un šajos svētkos savulaik gūtās pieredzes trīs ieteikumi. Pirmais aicinājums – paēdiniet bērnus. Otrais aicinājums – paēdiniet bērnus. Trešais aicinājums joprojām iespējami pieklājīgā tonī – paēdiniet bērnus.