Kā "Dino Zoo" veterinārās klīnikas tiek galā ar agresīviem mīluļiem?

Lai gan vizītes pie veterinārārsta ir neatņemama mājdzīvnieka aprūpes daļa, tā bieži vien rada lielu stresu gan pašam dzīvniekam, gan tā saimniekam. Dažkārt bailes un satraukums var pāraugt agresīvā uzvedībā, radot sarežģījumus nepieciešamo medicīnisko manipulāciju veikšanai. Ja arī tu esi saskāries ar situāciju, kad mīlulis vizītes laikā kļūst bailīgs vai pat aizsargājas, ir svarīgi zināt, kā rīkoties.

Par to, kā profesionāla veterinārā klīnika risina šādas situācijas un kā saimnieks var palīdzēt mazināt stresu savam mīlulim – ar padomiem dalās Dino Zoo veterinārās klīnikas vadītāja, veterinārārste Kristīne Dumpe-Siļķe. 

Agresijas pazīmes: kā atpazīt, ka mīlulim vizīte rada stresu?

Lai spētu laikus reaģēt un palīdzēt savam mīlulim, vispirms ir jāiemācās atpazīt stresa un baiļu pazīmes. Dzīvnieka ķermeņa valoda sniedz skaidrus signālus, kurus nedrīkst ignorēt.

Jautājums: Sāksim ar pašu pamatu. Kādas ir tās pirmās pazīmes, kas veterinārārstam un saimniekam ļauj noprast, ka dzīvnieks vizītes laikā jūt lielu stresu un varētu reaģēt agresīvi?

Kristīne Dumpe-Siļķe: Dzīvnieku ķermeņa valoda pasaka ļoti daudz, taču suņiem un kaķiem stresa pazīmes var atšķirties. Suņiem raksturīgie signāli:

• pastiprināta elsošana un saspringta, stīva ķermeņa poza;
• ausis, kas atliektas atpakaļ vai ir saspringti vērstas uz priekšu;
• rūkšana, riešana un lūpu atvilkšana, atsedzot zobus;
• aste, kas ir vai nu augstu pacelta un stīva, vai, gluži pretēji, ievilkta starp kājām;
• sacēlies apmatojums uz muguras un skausta;
• atteikšanās kustēties vai izteikti mēģinājumi bēgt.

Kaķiem raksturīgie signāli:

• ausis, kas ir pieplacinātas, vērstas uz sāniem vai atpakaļ;
• ievērojami paplašinātas acu zīlītes;
• šņākšana, spļaušana vai rūkšana;
• satrauktas un asas astes kustības;
• pēkšņa agresija, mēģinot dzīvniekam pieskarties vai pietuvoties.

Bailes, sāpes vai raksturs? Agresijas patiesie cēloņi

Izpratne par agresijas cēloņiem ir pirmais solis ceļā uz veiksmīgu risinājumu. Visbiežāk dzīvnieka uzvedības pamatā nav “slikts raksturs” , bet gan konkrēti iemesli, kurus iespējams novērst.

Kad agresijas pazīmes ir atpazītas, ir svarīgi saprast to cēloņus. Kas jūsu praksē ir biežākie iemesli šādai uzvedībai – vai tās ir bailes, sāpes, vai tomēr rakstura iezīmes?

Kristīne Dumpe-Siļķe: Visbiežāk agresija nav ļaunprātīga, bet gan aizsargreakcija. Galvenais iemesls ir bailes – dzīvnieks nonāk svešā vidē ar nepazīstamām smakām un skaņām, kas rada apdraudējuma sajūtu. Otrs ļoti biežs cēlonis ir sāpes. Pat vismierīgākais mīlulis var ieķert vai reaģēt ar skaļu rējienu vai šņācienu, ja tam pieskaras sāpīgai vietai.

Agresijas pamatā var būt arī nepietiekama socializācija vai negatīva pagātnes pieredze, piemēram, dzīvniekiem, kas nākuši no patversmes vai ielas. Dzīvnieki, kuri nav pieraduši pie

cilvēku pieskārieniem, skaļām skaņām vai citiem dzīvniekiem, var kļūt ļoti trauksmaini. Ja viņu pagātnē ir bijusi vardarbība vai ilgstoša nolaidība, agresīva uzvedība kļūst par aizsardzības mehānismu.

Daudzi saimnieki uztraucas, ja iepriekš miermīlīgs mīlulis pēkšņi kļūst agresīvs. Kas visbiežāk ir iemesls šādām pēkšņām rakstura izmaiņām? 

Pēkšņa agresija gandrīz vienmēr ir signāls par kādu slēptu problēmu. Visbiežākais iemesls ir sāpes vai nediagnosticēta slimība. Jebkurš medicīnisks stāvoklis, kas rada diskomfortu – no zobu sāpēm un locītavu problēmām līdz iekšējo orgānu vai neiroloģiskām saslimšanām – var provocēt agresīvu uzvedību. Tāpēc, saskaroties ar pēkšņām uzvedības izmaiņām, pirmais un svarīgākais solis ir pilnvērtīga veselības pārbaude, ko var nodrošināt tikai veterinārā klīnika.

Sabiedrībā joprojām pastāv mīts, ka noteiktas šķirnes ir dabiski agresīvākas par citām. Cik liela loma patiesībā ir ģenētikai un cik – audzināšanai? 

Sabiedrībā joprojām pastāv diskusijas par to, vai noteiktas šķirnes patiešām ir agresīvākas nekā citas. Manuprāt, tas nav tikai mīts – patiešām dažām suņu un arī kaķu šķirnēm piemīt iedzimtas uzvedības iezīmes, tostarp paaugstināta modrība, aizsargreakcija vai impulsivitāte, kas noteiktos apstākļos var izpausties kā agresija. Tomēr, tas nebūt nenozīmē, ka visi konkrētās šķirnes pārstāvji būs agresīvi.

Ģenētika spēlē nozīmīgu lomu dzīvnieka uzvedībā. Gadsimtiem ilgi selekcijas ceļā cilvēki mērķtiecīgi attīstījuši noteiktas īpašības – piemēram, teritoriālismu, sargāšanas instinktu vai neatkarību. Tādēļ šķirnēm, kuras vēsturiski veidotas apsardzes vai medību vajadzībām, šīs pazīmes var būt izteiktākas arī mūsdienās.

Taču uzvedību neformē tikai iedzimtība – tikpat liela nozīme ir arī videi, audzināšanai un socializācijai. Pat suņi ar spēcīgu sargāšanas instinktu, ja tiek pareizi audzināti, socializēti un nodrošināti ar pietiekamu fizisko un mentālo slodzi, var būt miermīlīgi, līdzsvaroti un uzticami sabiedrotie. Tieši cilvēks ir tas, kurš nosaka robežas, uzvedības modeļus un veido savstarpējās uzticības pilnas attiecības.

Kaķu gadījumā šīs robežas ir nedaudz sarežģītāk nosakāmas. Lai gan arī to šķirnes ietekmē raksturu, piemēram, siāmieši mēdz būt ekspresīvāki, savukārt persieši mierīgāki, kaķu uzvedībā daudz lielāku lomu spēlē individuālā pieredze, stresa līmenis un vide. Kaķis, kas audzis mierīgā, paredzamā vidē, visticamāk būs sabiedriskāks un mazāk reaģēs uz izmaiņām, nekā kaķis, kurš pieredzējis haosu vai tam trūcis kontakts ar cilvēku.

Kopumā var teikt, ka šķirnes iedzimtās īpašības var ietekmēt dzīvnieka uzvedības tendences, taču tās nav noteicošas. Labi audzināts dzīvnieks, kurš dzīvo drošā un stabilā vidē, neatkarīgi no šķirnes var būt lielisks ģimenes loceklis. Un otrādi – jebkuras šķirnes dzīvnieks, kas aug nesabalansētā vai agresīvā vidē, var kļūt par problēmu ne tikai saimniekam, bet arī ar apkārtējiem.

Veterinārā klīnika.

Foto: freepik.com/freepik

Kā palīdzēt satrauktam dzīvniekam?

Veiksmīga vizīte veterinārajā klīnikā ir komandas darbs, kurā cieši sadarbojas klīnikas personāls un dzīvnieka saimnieks. Pareiza sagatavošanās un mierīga rīcība var būtiski mazināt stresu visiem.

Kā tieši Dino Zoo veterinārā klīnika sagatavojas vizītei, ja saimnieks ir brīdinājis par potenciāli agresīvu pacientu? Un kāpēc, atšķirībā no, piemēram, frizētavām, klīnika nevar vienkārši atteikt pakalpojumu? 

Kristīne Dumpe-Siļķe: Dino Zoo veterinārajās klīnikās mēs vienmēr cenšamies nodrošināt mierīgu un drošu vidi gan dzīvniekiem, gan viņu saimniekiem. Ja saimnieks mūs jau iepriekš ir brīdinājis, ka dzīvnieks vizītes laikā varētu izrādīt agresijas pazīmes, mēs to ņemam vērā un attiecīgi sagatavojamies.

Pirms vizītes personāls pārrunā ar saimnieku iepriekšējo pieredzi un iespējamās riska situācijas.

Ja nepieciešams, veterinārārsts nozīmē nomierinošus līdzekļus dzīvniekam, ko saimnieks tam iedod pirms plānotās vizītes. Tas palīdz mazināt trauksmi un padarīt vizīti mierīgāku visām iesaistītajām pusēm.

Klīnikā vienmēr ir pieejami fiksēšanas līdzekļi, piemēram – uzpurņi , dvieļi, sedziņas vai īpašas fiksācijas somas kaķiem. Mūsu personāls izmanto arī individuālos aizsarglīdzekļus, piemēram cimdus, ja situācija to prasa. Atšķirībā no tādām iestādēm kā suņu un kaķu frizētavas, kur pakalpojumu drošības apsvērumu dēļ var atteikt, mūsu misija ir sniegt medicīnisko palīdzību.

Ja dzīvnieka stress ir pārāk liels, lai veiktu apskati, mēs piedāvājam veikt nepieciešamās manipulācijas sedācijā jeb vieglā narkozē. Tas ne tikai būtiski samazina stresu gan dzīvniekam, gan personālam, bet arī ļauj veikt pilnvērtīgu diagnostiku un procedūras bez lieka riska. Taču pirms vizītes mēs vienmēr izvērtējam, vai konkrētajā gadījumā nepieciešama sedācija. Tas atkarīgs no dzīvnieka rakstura, vizītes mērķa un nepieciešamo manipulāciju apjoma.

Svarīgi atcerēties, ka atbilstoši Latvijas likumdošanai tieši dzīvnieka saimniekam ir pienākums nodrošināt sava dzīvnieka fiksāciju. Taču ne vienmēr dzīvnieku saimnieki par šo ir informēti un to neuztver kā savu atbildību. Mūsu mērķis ir panākt maksimālu drošību, saglabājot cieņu un sapratni pret katru dzīvnieku. Mēs zinām – agresija bieži vien ir tikai bailes vai diskomforts, un, rūpīgi pielāgojot pieeju, arī šīs vizītes var kļūt mierīgākas un veiksmīgākas.

Veterinārā klīnika.

Foto: freepik.com/freepik

Vai klīnikas personāls iziet kādas īpašas apmācības darbam ar agresīviem dzīvniekiem? 

Speciālas, atsevišķas apmācības netiek rīkotas, taču šīs zināšanas un prasmes ir neatņemama veterinārārsta un asistenta profesionālās izglītības sastāvdaļa. Apgūstot profesiju, tiek mācīta dzīvnieku uzvedības atpazīšana, pareiza fiksācija un droša manipulāciju veikšana. Turklāt mēs regulāri papildinām zināšanas semināros un konferencēs, kur bieži tiek apskatītas arī uzvedības tēmas.

Cik liela loma vizītes laikā ir paša saimnieka uzvedībai? Ko jūs ieteiktu darīt vai, tieši pretēji, nedarīt, lai mazinātu mīluļa stresu?

Veterinārās klīnikas apmeklējums lielai daļai dzīvnieku ir strespilns notikums. Sveša vide, smaržas, citi dzīvnieki un nepazīstami cilvēki – tas viss var izraisīt satraukumu, trauksmi un pat agresiju. Šādās situācijās saimnieka klātbūtne un uzvedība kļūst par būtisku faktoru dzīvnieka emocionālajā līdzsvarā.

Dzīvnieks diezgan precīzi nolasa sava cilvēka emocijas. Ja saimnieks ir nervozs vai satraukts – šī sajūta neizbēgami “pārnesīsies” uz dzīvnieku. Savukārt mierīga, droša un nosvērta attieksme spēj radīt sajūtu, ka situācija ir kontrolējama un nav bīstama. Tāpēc viens no būtiskākajiem ieteikumiem – saimniekam saglabāt mieru, runāt ar dzīvnieku mierīgā balsī un izvairīties no pēkšņām kustībām.

Dažreiz mēs lūdzam saimnieku iziet no kabineta, jo bieži vien dzīvnieka uzvedība ir mierīgāka tieši tad, kad saimnieks nav blakus. Saimnieka uzdevums ir sekot veterinārārsta norādījumiem un, ja nepieciešams, palīdzēt noturēt dzīvnieku, jo saskaņā ar likumu tieši saimnieks ir atbildīgs par sava mīluļa fiksāciju.

Nozīmīga loma ir arī sagatavošanai pirms vizītes. Dzīvnieks jāsagatavo gan fiziski, piemēram, pieradinot pie transportbūra vai uzpurņa, gan emocionāli – iepriekšēja pastaiga, mierīga noskaņa mājās un pozitīvs pastiprinājums (uzslavas, našķi) palīdz samazināt stresu.

Visbeidzot, laikus informēt klīniku, ja dzīvnieks mēdz būt agresīvs vai ļoti bailīgs. Tas ļauj klīnikas komandai labāk sagatavoties un ieplānot vizīti tā, lai tā būtu pēc iespējas mierīgāka un drošāka visiem iesaistītajiem.

Pēc vizītes, kurā dzīvnieks ir izrādījis agresiju, kādus padomus mājdzīvnieku aprūpei parasti sniedzat saimniekiem, lai palīdzētu risināt šo problēmu ilgtermiņā? Vai tiek ieteikta sadarbību ar zoopsihologu vai kinologu?

Ja vizītes laikā dzīvnieks izrāda agresīvu uzvedību, tas liecina par bailēm, stresu vai nepietiekamu pieradināšanu pie konkrētām situācijām. Šādā gadījumā veterinārārsta uzdevums nebeidzas tikai ar ārstēšanu – tikpat svarīgi ir sniegt saimniekam ieteikumus, kā šādas situācijas mazināt ilgtermiņā.

Viens no svarīgākajiem padomiem, ko sniedzam, patiešām ir aicinājums sadarboties ar zoopsihologu vai kinologu. Šie speciālisti palīdz izprast dzīvnieka uzvedības cēloņus un izstrādā pielāgotu apmācību vai rehabilitācijas plānu. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad agresija atkārtojas vai jau ir kļuvusi par ierastu uzvedības modeli.

Tāpat uzsveram socializācijas nozīmi jau no dzīvnieka agrīna vecuma. Svarīgi ir pieradināt suni vai kaķi pie dažādām situācijām, cilvēkiem, pieskārieniem un arī veterinārām manipulācijām. Jo biežāk šīs situācijas tiek trenētas mierīgā vidē, jo lielāka iespēja, ka dzīvnieks tās nākotnē uztvers kā normālu daļu no ikdienas, nevis apdraudējumu. Tādēļ jau no pirmās vizītes lūdzam dzīvnieka saimniekus, lai tie mājās suni/ kaķi radina pie nagu griešanas, ausu tīrīšanas, mutes apskates utt.

Paklausības pamati ir jāieliek jau tad, kad dzīvnieks ir mazs, un tiem jābūt balstītiem uz pozitīvu pastiprinājumu, nevis sodu. Mierīga, konsekventa komunikācija un pacietība ir galvenie instrumenti, lai veidotu drošas attiecības starp dzīvnieku un cilvēku.

Pēc agresīvas reakcijas vizītē mēs vienmēr iesakām izvērtēt, vai dzīvniekam nav bijušas sāpes, diskomforts vai citi medicīniski iemesli, kas varētu būt provocējuši uzvedību. Tikai izslēdzot fiziskos cēloņus, var pilnvērtīgi risināt uzvedības problēmas.

Veterinārā klīnika.

Foto: freepik.com/freepik

Un visbeidzot, kādu galveno vēstījumu jūs nodotu saimniekiem, kuri, iespējams, baidās vai kautrējas meklēt palīdzību sava mīluļa uzvedības dēļ? Kādi ir jūsu ieteikumi ilgtermiņa risinājumiem?

Kristīne Dumpe-Siļķe: Pirmais un būtiskākais, ko var darīt atbildīgs saimnieks, ir jau no mazotnes pievērst uzmanību dzīvnieka uzvedības veidošanai. Mēs iesakām dzīvnieku socializēt jau agrīnā vecumā, nodrošināt tam pietiekamas fiziskās un garīgās aktivitātes, kā arī vidi, kurā tas jūtas drošs un pieņemts.

Tieši pareiza audzināšana, regulāra komunikācija un iespēja izpaust dabiskos instinktus palīdz veidot līdzsvarotu, miermīlīgu mīluli. Tomēr, ja agresīva uzvedība parādās pēkšņi, šādu situāciju nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt. Mēs aicinām saimniekus savlaicīgi vērsties pie veterinārārsta, lai izslēgtu iespējamos veselības traucējumus, vai arī konsultēties ar dzīvnieku uzvedības speciālistu – zoopsihologu. Atstājot šādu problēmu bez vērības, iespējams ne tikai pasliktināt dzīvnieka pašsajūtu, bet arī apdraudēt apkārtējos.

Dinozoopasaule.lv – profesionālu ekspertu padomi par mājdzīvnieku aprūpi!

Ja arī tu vēlies uzzināt vairāk par sava mīluļa veselību, uzvedību un ikdienas kopšanu, noderīgu informāciju un ekspertu padomus mājdzīvnieku aprūpei atradīsi portālā dinozoopasaule.lv! Savukārt, ja saskaries ar izaicinājumiem vai ir nepieciešama profesionāla palīdzība, Dino Zoo veterinārās klīnikas ir vieta, kur katram dzīvniekam – arī bailīgam vai satrauktam – tiek nodrošināta iejūtīga un droša pieeja.