25. marts Latvijā ir sēru diena, kad tiek pieminēti 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuri. Šajā dienā uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju.
Raksta pirmpublikācija "Latvijas Avīzē" 2022. gada 25. martā.
Saskaņā ar PSRS valdības lēmumu 1949. gada 25. marta deportācijās uz Sibīriju izsūtītie baltieši galvenokārt bija jānodarbina lauksaimniecības darbos.
Pēc ešelonu ierašanās izkraušanas stacijās izsūtītos izvadāja pa vietējiem kolhoziem un pakļāva speckomandantūru kontrolei. Sadzīves un materiālie apstākļi apmešanās vietās bija ārkārtīgi smagi, daudzkārt pat traģiski.
Daudziem kolhoziem nebija nekādu pārtikas graudu krājumu, tamdēļ izsūtītajiem maizi saņemt nebija nekādu iespēju.
Arī patērētāju kooperatīvi maizi nepārdeva, skaidrojot, ka “kontingenta” apgādei neesot piešķirti fondi, bet noteiktais maizes pārdošanas ierobežojums visas vajadzības nevarot apmierināt. Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu kolhozos nometinātie latvieši sāka strādāt 1949. gada pavasarī, tomēr pietiekami lielu izstrādes dienu skaitu viņi izpildīt nespēja. Turklāt samaksa par izstrādes dienu bija tik zema, ka apgādāt ģimeni ar maizi nebija iespējams. Dažkārt par izstrādes dienu varēja saņemt valsts aizdevumu un avansu.
Taču pēc tam, kad kolhozos bija notikusi ienākumu sadale un izsniegtie aizdevumi un avansi no izsūtītajiem ieturēti, daudzi latvieši vēl palika kolhozu parādnieki.
1949. gada 17. maija ziņojumā Omskas apgabala izpildkomitejai IeM Omskas apgabala pārvaldes priekšnieks pulkvedis Petrovs norādīja: “Lielākā daļa atbraukušo jau no pirmās ierašanās dienas pie mums bija materiāli nenodrošināti un tagad viņiem īpaši nepieciešama palīdzība ar pārtikas produktiem. Atbalsts īpaši nepieciešams tai izsūtīto daļai, kura izvietota un iekārtota darbā apgabala kolhozos. Lielākajai daļai izsūtīto Kalačinskas rajonā trūkst iztikas līdzekļu. Kolhozi “Zarja”, “Novij stroj”, “Putj Ļeņina” un vairāki citi nespēj palīdzēt ar uzturu, turklāt rajonu organizācijām nav nekādu fondu.
Izsūtītajiem latviešiem, kas izvietoti Ščerbakulas rajona Boļšavasiļjevskas un Ternovas ciema padomē, nav savu produktu un krājumu. Kolhozi, kuros viņi strādā, nav spējīgi palīdzēt. Poltavskas rajona Gostilovas ciema padomes Staļina kolhozā no tur izvietotajiem 23 latviešiem ar maizi apgādāti tikai 10 cilvēki – 300 g dienā. Pārējie ģimenes locekļi un bērni nesaņem arī to. Lai stingri piesaistītu izsūtītos no Baltijas jaunajām izsūtījuma vietām un novērstu masu bēgšanas gadījumus, lūdzu steidzīgi rīkoties un sniegt viņiem palīdzību apgādē ar maizi un citiem produktiem.”
Diemžēl arī turpmāk stāvoklis ar pārtikas produktu saņemšanu nometinātajiem neuzlabojās.
Kolpaševas rajona IeM daļas priekšnieks Čepurnojs un Kolpaševas izpildkomitejas priekšsēdētājs Samsonovs 1950. gada 6. marta ziņojumā IeM Tomskas apgabala pārvaldes priekšniekam rakstīja, ka Kolpaševas rajonā dzīvojošo izsūtīto latviešu atsevišķas ģimenes dzīvo materiāli slikti, tām nav apģērba, apavu, kā arī maizes, kartupeļu un citu pārtikas produktu. Paši izsūtītie tos nespēj iegādāties, jo nav līdzekļu, bet kolhoziem, kuros viņi strādā, pašiem pārtikas produktu un finansiālais stāvoklis ir slikts.
Piemēram, Matjuškinas ciema padomes Pervomaiskas ciemata kolhozā “1. Maijs” vairākumam izsūtīto latviešu nebija maizes, bet septiņām citām ģimenēm trūka kartupeļu, apģērba un apavu. Izsūtītais latvietis Jānis Vīksna, dzimis 1875. gadā, apģērba un apavu trūkuma dēļ bija apsaldējis kāju pirkstus.
Kā nopelnīt maizi
Īpaši smagā stāvoklī atradās vientuļi, veci cilvēki un invalīdi, kuri paši sevi apgādāt nevarēja.
Sociālās nodrošināšanas nodaļas tikai retumis piešķīra vietas invalīdu namos. Izsūtītajiem pensionāriem pārtrauca maksāt pensijas kopš izsūtīšanas brīža. Vecāku un radinieku materiālā stāvokļa dēļ daudzi bērni nevarēja apmeklēt skolu. Lūgumi dažādām iestādēm pēc palīdzības netika ievēroti un atbalstīti.
Izsūtītā Rozālija Pētersone 1950. gada 11. septembra iesniegumā PSRS valsts drošības ministram rakstīja: “Es, Rozālija Kārļa meita Pētersone, dzimusi 1885. gadā, izsūtīta no Latvijas PSR Valkas rajona Lugažu pagasta “Pileniešu” mājām 1949. gadā uz Tomskas apgabala Molčanovas rajona Molotova vārdā nosaukto kolhozu. Sakarā ar vecumu un slimību kolhozā diemžēl nopelnīt nevaru un atrodos bezizejas stāvoklī. Šeit no maniem radiniekiem neviena nav. Visas manas meitas un radinieki, kuri varētu mani apgādāt, atrodas Latvijā. Tādēļ lūdzu mani nosūtīt uz dzimteni, Latvijas PSR Valkas pilsētu.” R.Pētersone nomira izsūtījumā 1951. gadā.