Spēlējot ar skatītāja fantāziju. Saruna ar aktrisi Līgu Zeļģi

Ceturtdien, 30. aprīlī, uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves pirmizrāde britu dramaturga Noela Kovarda lugai "Intīmās dzīves" Ināras Sluckas režijā. Stāstu par attiecību kaislībām izspēlēs četri aktieri – Līga Zeļģe, Evija Krūze, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik fundamentāla, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku tūlīt aiz Šekspīra un 1930. gadā uz skatuves pirmoreiz iestudēto lugu mēdz uzskatīt par vienu no izsmalcinātākajām komēdijām, kas veltītas precētu pāru privātajai teritorijai. Līdz šim Latvijā Kovarda lugas un tieši "Intīmās dzīves" iestudēta tikai vienreiz – 2003. gadā režisora Valda Lūriņa režijā Liepājas teātrī.

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja Līgu Zeļģi – aktrisi, kura uz skatuves un kinofilmās nebaidās no sulīgām krāsām un, kā teātrī novērojuši, savās lomās māk smieties tā, ka smieklīgi kļūst arī pašai.

Līga Zelģe.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Nosaukums "Intīmās dzīves" ir intriģējošs, kā jūs jūtaties šajā melodrāmā?

L. Zeļģe: Pie šīs izrādes strādāt ir liels prieks, tiesa, arī liels izaicinājums, jo tā būs komiska melodrāma. Komēdijas bieži ir izaicinošas, un tas nav vieglākais žanrs, bet man tas tomēr ir tuvs un mīļš. Esmu ļoti pateicīga, ka režisore Ināra Slucka izvēlējās tieši mūsu četrotni, tā ir liela atbildība un grūts uzdevums, jo uz Lielās zāles skatuves būtībā jau nekur nav kur aizslēpties, un izstāstīt šo stāstu varam tikai ar savu spēli un meistarību. Kovarda lugas Anglijā un arī Amerikā ir ļoti populāras un priecājos, ka arī mēs varēsim tiešām pamatīgi izspēlēties.

Skatītājiem komēdijas lielākoties dod iespēju skatīt dzīvi no priecīgākas puses.

Man liekas, luga, lai gan nav uzrakstīta mūsdienās, tiešām ir materiāls, kas ļoti nepieciešams šim laikam. Visapkārt notiek tik daudz smagu lietu, cilvēki jūtas ļoti noguruši no tik satraucošā spiediena, kas virmo gaisā. Esam satraukti gan par karu, kas notiek tepat blakus, gan karu, kas notiek tālāk, Hormuza šaurumā; arī par visām biedējošajām ziņām par inflāciju un cenu kāpumiem… Skatītāji grib vismaz mazliet atvilkt elpu un pasmieties par pavisam vienkāršām dzīves lietām un mazliet aizmirsties no sajūtas, kas pašlaik valda pasaulē.

Es neesmu starp tiem, kuri uzskata, ka, piemēram, komēdija vai melodrāma ar komiskiem elementiem ir kaut kāds lētais žanrs. Teātrim ir vairāki uzdevumi, un viens no tiem ir padarīt skatītāju dzīvi tādu mazliet priecīgāku un jestrāku. Tāpēc, ja vien mums izdosies panākt, ka publika spēs atslēgties no ikdienas rūpēm un vienkārši baudīt izrādi, būšu ļoti laimīga.

Bieži mēdz pieminēt aktieru neredzamo saikni ar saviem skatītājiem. Vai izjūtat, ka šajos laikos skatītāju noskaņojums ir kā mainījies?

Tas tiesa, spēlējot jebkuru izrādi, mēs izjūtam skatītāju – vai ir atvērts, vai aizvēries, vai viņš ir noguris, vai uzreiz iesaistās. Spēlējot komēdijas, tiek spēlēts caur publiku un esam laimīgi, ja skatītāji iestudējumā iesaistās, jo viņu reakcijas ir ļoti būtiskas. Šo žanru spēlējot, uzreiz jūtama atgriezeniskā saite, publikas smiekli, un reakcija aktierus it kā paceļ un dod spēku spēlēt tālāk, izbaudīt procesu. Komēdijā uzreiz jūti, vai publika ir ar tevi, vai vari viņu "paņemt" vai nevari. Tas ir lielais izaicinājums, kas mūs sagaida arī katrā šīs izrādes vakarā. Savukārt drāmās publika atrodas it kā mazliet attālinātāk, jūtama tā saucamā ceturtā siena, un tikai ar aplausiem beigās vai ar klusumu zālē izjūtam, vai publika skatījusies patiešām aizrautīgi.

Teātra būtība un burvība slēpjas spēlē ar skatītāju fantāziju, iestudējumā mēs viņus ievadām savā fantāziju pasaulē un, ja mums izdodas to izdarīt, tad skatītājs aizmirst visas iespējamās savas dzīves nebūšanas un var vienkārši baudīt teātra izrādi. Tas ir ļoti svarīgi, un no ļoti daudziem skatītājiem esmu dzirdējusi, ka ir pat akūti nepieciešams. Daudzi tieši tāpēc arī nāk uz teātri – lai aizmirstos, kādu brīdi varētu nolikt malā savas ikdienas problēmas un vienkārši izbaudītu kādu stāstu. Un vēlāk, jau pēc izrādes, viņi var par piedzīvoto teātra stāstu sarunāties ar saviem kolēģiem un draugiem, varbūt ko citēt, varbūt redzētais izraisījis pārdomas… Tas viss pieder teātra burvīgumam.

Varbūt īsti nevarētu teikt, ka skatītāju noskaņojuma maiņu izjustu, spēlējot uz skatuves, bet saspringumu izjūtu, izejot ārpus teātra, reālajā dzīvē.

Jūs ar tādu iejūtību runājat par skatītāju, kur pati ņemat spēku šajā laikā?

Mani fundamentālie spēka avoti, vaļi, ir trīs – mana ģimene, bērni un mani draugi. Dažreiz domāju, ka patiesībā man nav tiesību čīkstēt, ja reiz dzīvoju starp tik daudziem foršiem cilvēkiem. Ļoti novērtēju, ka man viņi ir. Un trešā lieta – dievinu pavasari, to momentu, kad parādās pirmās puķītes un sāk plaukt. Tūlīt, tūlīt būs tas brīdis, kad izsprāgst ārā pirmās lapas. Esmu dzimusi pavasarī, un šis ir mans laiks. Jūtu, kā no zemes, kas bija tik sasalusi ziemas milzīgajā aukstumā, tagad izlaužas ārā tās spēks, un man liekas, ka tas izlaužas arī manī. Pavasaris ir gluži kā apsolījums, ka tūlīt būs vasara, kad varēs iet peldēties un baudīt dabu. Tas tik tiešām ir mans mīļākais gadalaiks.

Esat aktrise ne vien uz teātra skatuves, bet arī kinofilmās. Vai viegli sadalīt laiku un tēlojumu?

Man ļoti patīk filmēties un arī ļoti patīk spēlēt teātri, varētu teikt, ka darbs ir arī mans hobijs. Ja kādas lietas dzīvē patīk darīt no sirds, tad arī sagurums liekas citādāks, nekā būtu, darot lietas, kas nepatīk un neiedvesmo. Tiesa, agrāk savu laiku man bija grūtāk sadalīt, tagad esmu kļuvusi mazliet greizsirdīgāka uz savu personīgo laiku un to dalu mazliet egoistiskāk, tā, lai tas paliktu arī manai ģimenei un atpūtai. Šāds dalījums dod papildu spēku, turklāt, visu pareizi saplānojot, var izdarīt vairāk. Šobrīd man ir pavisam maza lomiņa Jura Kursieša filmā "Tabita", kas ir emocionāls, personiskā pieredzē balstīts stāsts par meiteni ar Dauna sindromu, kura nonāk nozīmīgās dzīves krustcelēs – beidzot skolu, kas līdz šim bijusi viņas drošā vide, jāsper solis plašākā pasaulē, kur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vieta nereti joprojām nav pašsaprotama. Es ļoti gribēju būt daļa no šīs filmas.

Mūsu sarunai ir gaiši akcenti, vai jums tie ir nozīmīgi ikdienā?

Lai gan uz lietām vienmēr var skatīties no dažādiem rakursiem, skatpunktiem, esmu izvēlējusies to darīt caur pozitīvo. Tiesa, nevis caur ko muļķīgi pozitīvu, tā pati sevi pārliecinot, ka daudzas lietas ir labas, kaut gan patiesībā iekšēji tām neticu, bet esmu iemācījusies novērtēt un būt pateicīga par to, kas man ir, – par kontaktiem, notikumiem un sarunām. Turklāt neuztvert tos kā pašsaprotamus un nedomāt par visu to, kā man nav. Ja sāktu domāt tā, tad jau man ļoti daudz kā nav – varētu taču skaitīt naudu cita makā, varbūt arī tik daudz panākumu vai tik daudz novērtējumu nav, jo vienmēr kāds būs labāks. Bērnībā mamma teica, ka nevajag skaitīt naudu cita makā. Esmu iemācījusies novērtēt to, kas man ir, un gūt no tā prieku, jo mēs tik bieži dzīvē aizmirstam un nenovērtējam ļoti vienkāršas lietas. Kaut vai to, ka no rīta varu piecelties un man nekas nesāp, to, ka man ir dzīvoklis, kur dzīvot, un man ir silti. Ka ir iestājies pavasaris, un uz mūsu galvas nekrīt nekādas bumbas, un es varu turpināt savu dzīvi, varu darīt savas lietas. Tas viss var izklausīties ļoti vienkāršoti, bet ir vērts nesatraukties par lietām vai situācijām, kas vēl nav notikušas. Es problēmas risinu, ja tās uzrodas, bet lieki par tām nedomāju, netērēju savu laiku tam, kas nav noticis, vai pat, ļoti iespējams, deviņdesmit procentos gadījumu arī nenotiks. Tad ir vieglāk dzīvot.

Mūsu saruna notiek tikai dažas dienas pirms 4. maija svētkiem. Cik būtiski jums pavasari ir baudīt tieši Latvijā?

Ļoti būtiski. Es mīlu mūsu zemi un man ir ļoti svarīgi dzīvot Latvijā. Tiesa, tie ir skaļi vārdi, bet Latvija ir mana tēvu zeme un šajā zemē ir manas saknes. Esmu daudz ceļojusi, man ļoti patīk ceļot un izbaudīt citas kultūras, bet, iespējams, savā ziņā līdz ar briedumu arvien vairāk novērtēju Latviju. Man tā ir ļoti tuva un ir liela laime, īstenībā – pat gluži brīnums, ka tik maza valsts ir un spēj pastāvēt. Mums ir sava valoda, mums ir liela kultūra, milzīgs kulturālais mantojums un arī ļoti daudz tiešām talantīgu mākslinieku. Mēs nedrīkstam paši sevi noniecināt, jo, salīdzinot ar tik mazo Latvijas iedzīvotāju skaitu, mums ir tik daudz ne tikai mākslinieku, bet arī sportistu, zinātnieku, mūziķu, izgudrotāju… Latvieši ir ļoti spēcīga tauta, tiesa, kā jau katrā tautā, gadās arī kāds novīdīgāks vai savtīgāks cilvēks, bet mūsu katra spēkos ir sakopt savu mazo dzīves un zemes pleķīti, dzīvokli; savā darbā izdarīt to labāko. Ja mēs tā darīsim, mūsu valstij ir ļoti liels potenciāls. Te taču ir brīnišķīgi!