Savā ziņā tagad, pēc "Komunālijas", šī frāze jau skan kā koķetēšana. Grāmatas uzrāviens rāda, ka, iespējams, nu jau mani atpazīst ne tikai pēc skatuves vai ekrāna lomām.
Pēdējos gados jums kā rakstniecei bijis daudz tikšanos ar "Bērnudienu komunālijā" lasītājiem. Vai esat sajutusi, kas viņus uzrunājis visvairāk?
Iespējams, tas skanēs pārdroši, bet liekas, ka lasītāji gluži vai mistiskā veidā grāmatā izlasa paši savas bērnības pieredzi. No tik daudziem esmu dzirdējusi, ka mans bērnudienu redzējums sakrīt ar ļoti daudzu cilvēku atmiņām. Caur grāmatu atceroties arī savus pirmos dzīves gadus, raksta pat trīsdesmitgadīgi puiši un meitenes. Tas gan liekas jocīgi, jo aprakstītā padomju laika sadzīve taču būtiski atšķīrās no deviņdesmitajiem gadiem, bet acīmredzot arī šie jaunieši grāmatā pamanījuši kaut ko no tā, kas atmiņās liek uzšķilties viņu bērnības garšai. Caur "Bērnudienām komunālijā" mēs visi satiekamies arhetipiskās pieredzēs.
Man nāk gluži vai neskaitāmas vēstulītes, nu jau no tām esmu izveidojusi biezāku sējumu. Vēstulēs lasītāji pateicas par "Komunāliju" un stāsta savas atmiņas, atceras, kur un kā dzīvojuši. Mani tik tiešām pārsteidz, ka esmu pavērusi durtiņas uz teju jebkuras bērnības pasauli. Ticamākais, tā izdevies tāpēc, ka nemēģināju kaut ko "štukot", bet uzdrīkstējos būt diezgan atklāta, turklāt – ko nu tur slēpt – tas jau sen ir pagājis! Savā ziņā tā meitenīte vairs pat neesmu es, tā ir vien mana pirmā dzīve. Pārsteidzoši – vēstules nāk un nāk. Cilvēki lasa ceļojot, kāds lasītājs atsūtīja bildes, kur grāmatiņa vizinās pa Sēnu un fonā ir Eifeļa tornis. Cits atkal grāmatu nolicis zem Kanāriju salu palmas, kur fonā kaktusi. Lasa arī ārzemju latvieši, lasa pāri viens otram priekšā pa telefonu. Piemēram, viens dzīvo Latvijā, otrs strādā Īrijā un vakaros viņiem bijis rituāls – izlasīt vienu stāstiņu, to izrunāt un tad stundām šķetināt. Ko tu ēdi? Ko es ēdu? Mums tādas skolotājas nebija. Mums gan bija!
Laikam gan visbrīnumainākā balva, ko vien rakstnieks var iegūt, ir sajūta, ka izteicis citus.
Tā tik tiešām ir brīnišķīga apziņa. Tiesa, nezinu, vai tas, ko rakstu tagad, izdosies līdzvērtīgs, bet, protams, uz to vēlos tiekties. "Bērnudienas komunālijā" bija pirmā grāmata, ko rakstīju, domājot tieši par lasītāju, man bija svarīgi, kāda būs izlasītā pēcgarša. Daudzi mēdz lietot moderno teicienu ar ļoti kroplīgo vārdu: tu nevari atredzēt. Latviešu valodā tam trūkst īsti labu terminu, bet, godīgi sakot, tik tiešām nācies lasīt grāmatas, kuras nevar "atredzēt". Tās ir gluži kā drazas, ko nevar "atlasīt" un kas vēl ilgi riņķo smadzenēs. Man liekas, ir jābūt atbildīgam par to, ko ieliec grāmatas vākos, lai tas pa lasītāja galvu nekuļas un nemaļas kā tāda liela atkritumu izgāztuve.
"Bērnudienas komunālijā" patiešām ir brīnišķīgs bērnības stāsts. Vienlaikus tas ir stāsts par padomju laiku – varbūt padomju laika periodu vajadzētu aizslēgt un aizmirst?
Droši vien līdzīgi teiktu arī mana mamma, arī vecmāmiņa tos gadus noteikti gribētu svītrot ārā no savas dzīves. Toreiz sieviete uz saviem pleciem vilka ļoti daudz sadzīves grūtību – nekā jau nebija, tomēr bija jāizgudro, kā pabarot ģimeni. Trūkums bija ārprātīgs, būtībā bads. Manai vecmāmiņai bija jāpabaro mazi bērni, un viņa cukurbietes esot cepusi bez eļļas, bez jebkādas taukvielas, lai tik ar sīrupaino masu izdotos kaut kā apmānīt vēderus... Turklāt tās pat nebijušas pašu cukurbietes, katru dienu no kolhoza kaudzes portfelī ieliekot divas, tās, riskējot ar dzīvību, ģimenei zadzis vectētiņš. Turpat ar plinti stāvējuši sargi, kuru uzdevums, redzot, ka kāds ņem no padomju mantas, bijis šaut. Par tādu atļaušanos varēja arī aizvizināties uz Sibīriju, bet ko darīt, ja mājās bērni kurkstošiem vēderiem un nekā nav?
Ir šausmīgi domāt, ko padomju gadi nodarīja cilvēku psihei, kā tie traumējuši, sabendējuši veselību. Mammas jaunākais brālis par sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanu un skrejlapām tika represēts un četrus gadus bija cietumā. No tā iznākot, viņam, jaunam cilvēkam, no vitamīnu trūkuma gandrīz vairs nebijis zobu.
Es varētu ilgi stāstīt to, ko vecāki stāstījuši. Ja gribētos, varētu vēl dziļi rakņāties pa tiem sārņiem un caurskatīt, ko mūsu mazajai latvieši tautiņai nodarījis padomju režīms. Tomēr, domāju, beidzot vajadzētu bēdu likt zem akmeņa un kāpt pāri. Pagātnes stāstiem nav nozīmes, ja tie jebkādā veidā mūs nespēcina. Mums ir jāpaņem tas, kas mums der, – spīts, izdzīvošanas gars – un vienkārši jāiet tālāk.
Līdztekus aktrises darbam pievēršoties rakstniecībai, liekas, esat sekojusi kādam zvaigžņu ceļam…
Jāsaka milzīgs paldies Vilim par iedrošinājumu darīt lietas, uz kurām ir vilkme. Viņš vienmēr ļoti aizrautīgi nododas procesiem, kuri uzrunā, padziļināti interesējas par dažnedažādu lomu visvisādajām šķautnēm. Tā, piemēram, pieredzot Viļa darba apjomu vēstures stāstu pētīšanā izrādei "Vectēvs", sapratu, ka, ieliekot pūles, visticamāk, nevar gadīties, ka ieguldītais nevienam nebūs vajadzīgs. Tad, ja darbs tev pašam ir tik ļoti vajadzīgs, tad noteikti atradīsies vēl kaut viens cilvēks, kuram arī tas būs vajadzīgs. Tiesa, negribu kļūt ezoteriska, tomēr uzskatu, ka darbā ir iekodēta tā enerģija, kuru tu ieliec. Un, ja tevī bijis daudz ziņkāres, ieinteresētības, uzmanības pret to, ko dari, tad no tava darba noteikti barosies arī katrs, kurš to baudīs, lasīs vai dzirdēs. Iespējams, tāds bija arī "Ugunsgrēka" fenomens. Ne tik daudz, ko tieši darījām, bet kā darījām, cik godprātīgi bija ilglaicīgie spēlētāji; seriālu tik tiešām spēlējām ar lielu patikšanu, prieku un mīlestību.
Valsts svētku laikā it īpaši vērts domāt par visu labo, kas notiek Latvijā, bet netrūkst to, kuriem labā pietrūkst. Kā viņus stiprināt?
Visa pasaule šobrīd tik ļoti viļņojas un ir tik nemierīga, ka arvien vairāk sajūtam vienoto tīklojumā, kurā saistīta ir pilnīgi visa zemeslode. Ne reizi vien liekas, ka pa Latviju lēkā gluži kā pa batutu, un ir ļoti nepareizi, ka visas labās idejas nobirst nost un pāri paliek tikai nervoza kustība. Droši vien sava taisnība arī tiem, kuri uzskata, ka dīķi vajag iztramdīt un tad vējš nopūtīs visus sārņus malā. Man gan ir pavisam atšķirīga sajūta – tieši otrādi, tagad būtu jāmēģina saglābt un turēt visu labo, kas mums ir. Savukārt savas zemes noliedzējus un gānītājus gribētu pagriezt ar skatu pašiem pret sevi, pret savu dzīvi. Es neesmu pirmā, kura ieteic – vispirms saklāt savu gultu un tikai tad mesties glābt visu pasauli.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Nedēļas abonements
Fokusā – tas, kas interesē tieši tevi. Izvēlies savus autorus, tēmas vai sadaļas un lasi pēc saviem noteikumiem.
10 raksti tikai par 0,50 €
- Fiksēta cena par noteiktu rakstu skaitu
- Lasi, kad vēlies – bez termiņa stresa
- Iespēja jebkurā brīdī iegādāties papildu rakstus
Izvēlies brīvību lasīt to, kas tev patiešām svarīgs šeit.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
8.2 °C
