Recenzija: Aizejošais un aktuālais laikmets. "Baltijas mūzikas dienas" Rīgā

Laikā, kad festivāls "Baltijas mūzikas dienas" noritēja Liepājā, kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" Normunda Šnē vadībā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē spēlēja Fausto Romitelli un Pjēra Bulēza opusus, un tas nozīmē, ka pat šādos apstākļos galvaspilsētas klausītājiem netrūka augstā līmenī atskaņotas avangarda mākslas.

Turklāt, publikai neizbēgami migrējot arī uz Liepāju, Ziedoņa zāle vienalga bija piepildīta, tam sekoja arī liela interese par "Baltijas mūzikas dienu" programmām Ģertrūdes ielas teātrī un Spīķeru koncertzālē; tiesa, VEF Kultūras pilī orķestris "Rīga" bija pelnījis daudzskaitlīgāku auditoriju, taču matemātikā drošāki cilvēki teica, ka patiesībā arī lielās zāles plašumos atradās aptuveni tāds pats klausītāju pulks kā citur. Tātad laikmetīgā mūzika Latvijas publikai ir vajadzīga, un tas arī atbilst festivāla mākslinieciskā vadītāja Krista Auznieka vērienam – uzmanības centrā šeit tikai trīs koncerti, bet gan Rīgā, gan Liepājā notika vēl daudz kas cits, un šī kvantitāte iekļāva arī konceptuāli skaidrus raksturlielumus, starp kuriem savukārt regulāri uzplaiksnījās veiksmes un virsotnes komponistu jaunradē un atskaņotāju sniegumā.

Tad nu pirmais mudinājums – apmeklējiet aktīvāk ne tikai "Sinfonietta Rīga", pianista Reiņa Zariņa vai ārzemju viesmākslinieku priekšnesumus, bet arī orķestra "Rīga" koncertus, jo 2026. gada 16. aprīļa programma "Bezlaika izcelsme" nebūt nav pirmais piemērs latviešu pūšaminstrumentālistu spējai meistarīgi atskaņot opusus, kas atrodas ārpus ierastās pūtēju orķestra darbu estētikas. Un, lai gan ievadā ar lappusēm no igauņa Kristjana Kervera cikla "Ubi vult spirat" vēl dalījās domas par komponista sekmēm neordināru ideju un saskaņu tikpat rosinošā ietērpumā dramaturģiskā kopainā, turpinājums ar Latvijas autores Oļesjas Tumanes "Emanations of Time", Somijas sāma Lauri Marjakangasa "Ļauj vējam brīvi klīst" un lietuvieša Vīkinta Baltaka "Cumulus" raisīja divkāršu gandarījumu. Pirmkārt, par trim laikmetīgiem, kolorītiem un savstarpēji kontrastainiem darbiem ar atšķirīgu mentalitāti, emocionālajiem rakursiem un stilistiskajām vadlīnijām, kur ārzemju komponistu skaņurakstā varēja saklausīt arī humora izjūtu, turpretī Oļesjas Tumanes partitūras introvertie vaibsti sabalsojās ar Lauras Dubinas, Gundegas Šmites, Santas Ratnieces orķestrim "Rīga" adresētajiem opusiem.

Un turpat vēl kāds tematiskais loks, kas visīsāk definēts frāzē "programmas valoda ir daba" kā pretstatam modernisma kultūras un mūsdienu civilizācijas radikālākajām vai šaubīgākajām izpausmēm – personiska attieksme un 21. gadsimta mākslinieka domāšana bija jūtama ne tikai Vīkinta Baltaka gleznotajos gubu mākoņos, bet arī citkārt, un tas liek secināt, ka šādas tēmas komponistiem ir aktuālas arī plašākā laika griezumā. Nedaudz citu ideju sfēru īstenoja Marina Gribinčika koncertā "Poseidons" trompetei un pūtēju orķestrim, kura intonāciju gamma un prasmīgā dramaturģiskā izveide tomēr palika flautas koncerta "Silentium" ēnā; toties šeit varēja just gandarījumu par trompetista Kristiana Kalvas spēli un pēdējo reizi pārliecināties par lietuviešu diriģenta Karola Varakoja profesionalitāti un harismu.

Dienu iepriekš programmā "Divi Ziemeļu laiki" Ģertrūdes ielas teātrī pirmais iespaids līdzīgs – Endija Saundersa spēlētais mežrags skanēja apbrīnojami labi un bagātīgi. Tiesa, vēlāk kopīgā priekšnesuma gaitā sajūsma nedaudz atslāba, taču skaidrs, ka Džoanas Nikolsones kameropera "Oda Dziļdomīgā" ar Kirstijas Andersones videoprojekcijām, Alistēra Makdonalda elektronisko skaņu celiņu, pašas komponistes un arī klarnetistes līdzdalību un Klionas Kesidijas soprāna balsi publikai dāvāja daudz izteiksmīgu brīžu. Tas pats sakāms par skotu mākslinieces veikumu kompozīcijā – mūzikas postromantiskais plastiskums katrā ziņā nāca kameroperas uztverei par labu, bet, vai šīs daudzās atsevišķās frāzes vienmēr saliedējās viengabalainā dramaturģijā, tas jau ir skeptiskāks jautājums. Līdzīgi par Ernesta Valta Circeņa "Couler", fērieša Sunleifa Rasmusena "Putnu metamorfožu" un dānietes Lilas Lasijas "Okeāna miglas" atstātajiem iespaidiem – nav šaubu, ka iepriekšminētās ekoloģiskās tēmas te bija personiski pārdomātas un izdzīvotas, tomēr ne viss izklausījās vienlīdz saistoši, kas savukārt radīja aizdomas, ka vispirms bijusi koncepcija un tikai pēc tam – nepieciešamība pēc spilgtākiem tematiskiem impulsiem. Tas gan nestājās ceļā optimistiskākajam secinājumam – vēlmei "Hav Duo" jeb sāmu flautisti Marianni Sihvonenu un fēriešu ģitāristu Alvi Jensenu Latvijā dzirdēt arī nākotnē.

Īsumā par Reiņa Zariņa uzstāšanos 17. aprīlī Spīķeru koncertzālē – pianists šeit uzņēmās kārtējo monumentālo uzdevumu un pierādīja, ka viņš to spēj īstenot. Nu, vismaz sev – jo tagad jau ir sasniegta robeža, kur solista apziņa par viņa arsenālā esošajām tembrālajām krāsām un virtuozitāti nonākusi pretrunā formas izjūtai. Nevajag tādas apstājas, nevajag tādas dziļdomīgas pauzes – jau tā nopietnajā programmā ar Mariannas Līkas, Madlēnas Īsaksones, Žibokles Martinaitītes un Tenu Kervitsa opusiem, ar Arvo Perta miniatūru "Alīnai" sākumā un Pētera Vaska izvērsto apceri "Dzeguzes balss. Pavasara elēģija" beigās klausītāja enerģiju izsmēla arī mūzikas plūduma palēninājumi un pārrāvumi. Taisnība, ar Paula Dambja sonātes "Aizejošā laikmeta gars" interpretāciju nespētu aizraut arī Reiņa Zariņa izcilākie skolotāji un padomdevēji, taču Andra Dzenīša "Laikagraudiem" un Aleksandra Avrameca "Diennakts ritmiem" piemita pavisam cits potenciāls, jo abi autori šeit atrada jaunus kompozicionālos aspektus un emocionālos skatpunktus līdzās agrāk uzrakstītajiem klavierdarbiem, tādēļ šīs partitūras uztvēru kā vērtīgu turpinājumu Dzenīša ciklam "Astoņstūris. Epizodes un sonāte" un Avrameca "Balādei". Un no tā izriet noslēguma mudinājums – neatstājiet iepriekšpiesauktos opusus tikai pirmatskaņotāju ziņā. Un, starp citu, tas attiecas arī uz 20. gadsimtā tapušajām Paula Dambja sonātēm.