Sandra Vensko: Zaļais un sārtais

Nez vai Latvijas sabiedrību šodien var pārsteigt ar jaunu kultūrvietu izveidi. Kultūras ļaudis spēj izmantot visu, pat asiņainu skoteli pārvērst sev tīkamā atribūtā, ja to pieprasa scenārijs. Dzīves scenārijs rāda, kā visbezgaumīgāko spoguli novietot tā, lai katrs spētu ieraudzīt gan sevi, gan apkārt notiekošo, vienlaikus ļaujot gan protestēt, gan piekrist notiekošajam, gan izlikties neredzam ne sevi, ne citus.

Skotele tas pats kāvēja priekšauts vien ir. 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Galvenajā krātuvē līdz 21. jūnijam apskatāma un lasāma Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) nominēto darbu krājuma izlase. Vieta, kur bez gaļas smārda un speķa piegaršas ikviens var ieskatīties grāmatās, ko šogad izvirzīja un pacildināja Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljonā.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

LALIGABA žūrija izvēlējās viedu lasāmvielu, autoru paveiktais grāmatniecībā kopumā rāda – grāmatas formāts ir kā gleznas rāmis, kā visu maņu iedarbināšana – pētniekiem, vēsturniekiem, publicistiem. Tas ir ilgu gadu darbs ar materiāliem, darba stundas bibliotēkās un arhīvos, grāmatu tirgos, kur latviešu autoru darbus pamana un tulko, Latvija un tās autori iziet ārpus visām kultūrvietām. Lasītāju ziņā ir patērēt intelektuālo pienesumu, atrast sev vistīkamāko lasāmvielu. Ceremonija atgādināja – nav sliktu vietu, jautājums, ko ar reklāmu centās panākt organizētāji, kā jutās balvu saņēmēji. Kāda ir literāta loma Latvijas tēla veidošanā savās mājās? 

Par latviešu nācijas veidošanos vērts atcerēties, pirms ievietot kāvēja tēlu kultūrvietas vīkšķīšanai. Piecsimt gadus ilgās latviešu grāmatniecības vēsture ļauj latvietim iztaisnot plecus brīžos, kad nez cik reižu apspļauto latviešu valodu aizskar vai izmanto. LALIGABA paplašina apvārsni, akcentē labāko, ko radījuši autori visā plašajā pasaulē, un radina lasīt latviski, runāt latviski, domāt latviski, nezaudējot cieņu pret citām valodām. Protams, var iesmiet par jebko, arī pašiem par sevi un ļaut grāmatu piedāvāt kā kautķermeņa daļu. Suņa kauls, ko grauzt, piedodiet, tēlaini un stulbi izskatās visos laikos. 

Valodas kāvējs iet un dala, nešķirojot, cik prasta vai izsmalcināta mēdz būt sarunvaloda vai literārā valoda, iet un smej. To jūt uz ielas, sabiedrībā, šoreiz šķelmīgs smaids. Jādomā, kā subproduktu reklāmstends un govs galva karātavu āķi spēj apvienot latviski un citās valodās runājošos, kā asiņu pleķi uz priekšauta spēj atšifrēt latviešu literātu devumu vai tomēr norāda uz literatūras kā suņam pamesta kaula lomu. Valodas netīrīgumu pret rakstīto, novērtēto. 

Gaļas pietiek visiem – i sviestmaizīšu smērētājam, i lociņgriezējam, i vitrīnā izvietotājam, sak, lai redzat savu pienesumu literatūrā. Cita nekā tādā kultūrtelpas iedzīvināšanā nav. Bezgaumīga grāmatu izmantošanas reklāma. Saies kultūrvieta, saies arī šis, bija ceremonija un izbija, jo galu galā daudziem grāmatu lasīšana nav prioritāte. 

Ja cilvēkam vajag kultūrtelpu, to atradīs ne tikai Gaļas paviljonā, bet arī netīrajos tuneļos, staciju bufetēs un visos tajos neglītajos un neestētiskajos kambaros, kādos reiz ienācējkultūra pārvērta galvaspilsētu. Lai Gaismas pils stāv kā stāvējusi, jo latviešu literāts nav pelnījis neko vairāk kā cīsiņus. Par cīsiņiem runājot, tie gana banāli un viltīgi kā mazi punduri spēj aptīties ap kaklu pat tam, kurš mīl grāmatas un citiem piekodina, lai tak beidz ēst maiz’ar sviest’ un netrin nospeķotus pirkstus, lappusi pāršķirot. 

Un mēs sevi apzogam bez jēgas un izpratnes, ka latviešu literatūra ilgus gadus mitusi te un citur, ka savulaik Latvijas inteliģence saglābusi valodai piemītošo skanīgumu un piedalījusies tautas gara mantu saglabāšanā. Šo nav iespējams nodzēst ne ar vienu sārtu asinsdevu, ne, visticamāk, mākslīgi uzkrāsotajām asinīm uz baltās širces, ne zaļo plastmasas maisiņu pasniegšanu svinīgajā ceremonijā. 

Var paraudzīties pāri Daugavai un stikla spogulī ieraudzīt sevi, savu paveikto un uzslavēt, kultūrvieta ir iedzīvināta, lai dzīvo izcirtējs, jo kādam jau jābūt gatavam kauliņus grauzt, neraugoties uz to, ka ir un pastāv kaut kādas ētiskas kategorijas. 

Ja demokrātija, tad uz pilnu klapi – ar pannām, katliem un visu citu radīt troksni, nosaucot to par himnu brīvībai, ir publika un aplausi. Viss, kā pieklājas. Sveikt nominantus ir pašsaprotami, kā to izdarīt – sirdsapziņas jautājums.