Aina Renda arhitektūras slazdā. Dailes teātra izrādes "Pirmavots" recenzija

Izrādē "Pirmavots" Dailes teātrī Viesturs Kairišs arhitektūru secīgi izvēlas par sava iestudējuma pamatmetaforu, kas atspoguļo radoša gara iemiesojumu formā.

Uzskatam, ka iestudēt teātrī Ainas Rendas "Pirmavotu" tikpat kā nav iespējams, ir racionāls un grūti atspēkojams pamats: katra no grāmatas septiņsimt lappusēm ietver notikumā, situācijā, apstākļu konstelācijā, personāžu raksturojumā un savstarpējās sarunās ievītas domāšanas un rīcības izpausmju nianses, bez kurām romāna galveno varoņu cilvēciskais kodols vienkārši nav satverams. Turklāt vēl papildus jāņem vērā, ka šajā literārajā darbā ir perfekti ieausti un izklāstīti Rendas ētiski saprātīgā egoisma filozofiskās koncepcijas pamatpostulāti, kas uzskatāmi konfrontējas ar kolektīvisma ideoloģiju, kura joprojām caur masās iniciētām kustībām tiek veiksmīgi izmantota cīņās par varu. Ja vēlamies kaut nedaudz izprast to, kas šodien notiek kolektīvā neprāta pārņemtajā pasaulē, vai padomāt, ko iesākt ar savu dzīvi, lai to pilnībā neizniekotu patērētāju kodeksa trulā prestiža rāmjos, Ainas Rendas grāmatas ir jālasa, arī neraugoties uz to, ka bezgaumīgi "apdrukātā papīra" piepildītajās grāmatnīcās latviski tās nav atrodamas.

Teātris, protams, ar tādu argumentāciju samierināties nevar un ir gatavs darīt visu, lai to kaut mazliet atspēkotu, un caur Ainas Rendas objektīvismu atjaunotu Rietumu kultūrai šobrīd tik akūti nepieciešamo polemiku par brīva un radoša indivīda lomu sabiedrībā. Pat izvairīgi attiecoties pret diskusijām, kuras masās savu jēgu jau ir tikpat kā zaudējušas, Viesturs Kairišs tomēr ir izšķīries par sava teātra iesaistīšanos šajos mākslai tik svarīgos procesos.

Pēc Ivo van Hoves iniciatīvas beļģu dramaturgs Kūns Tašlē ķērās pie romāna teksta apstrādes un radīja dramturģisko bāzi van Hoves iestudējumam "Toneelgroep Amsterdam" teātrī 2014. gadā. Tie, kam palaimējās izrādi redzēt, droši vien vēl atcerēsies aktieru spilgti veidotos tēlus, kas ļāva nojaust nospriegoto sarežģītības pakāpi, kāda valda romāna varoņu attiecībās, un iezīmēja viņu dvēseles tēzaura vērtību konfigurāciju. Iekļaujot šo uz iekšu vērsto aktiereksistenci savā intensīvi piesātinātajā skatuves valodā, režisoram izdevās samērā cieši pietuvoties romānā skarto ideju sadursmei un izcelt radoša indivīda nepārvērtējamo lomu cilvēces progresa vēsturē.

Viesturs Kairišs Dailē, izmantojot to pašu vai viegli koriģētu Tašlē dramatizējumu, loģiski izvēlas iet citu ceļu un atbilstoši savas režisoriskās domāšanas kanoniem citādi akcentē adaptētā teksta plūsmu. Faktiskais romāna protagonists Hovards Rorks ir, kā agrāk mēdza teikt, modernās arhitektūras celmlauzis (viņa prototips, starp citu, ir Frenks Loids Raits), un Kairišs secīgi arhitektūru izvēlas par sava iestudējuma pamatmetaforu, kas atspoguļo radoša gara iemiesojumu formā. Viņa iecerei ar apskaužamu profesionalitāti un iztēles neizsmeļamību ir atsaucies Reinis Dzudzilo, radot milzīgajā skatuves kārbā iespaidīgu un transformācijām bagātu scenogrāfisko telpu, kas ļauj šo metaforu piepildīt ar dažādām cilvēka prāta diktētām gribas un rīcības aktivitātēm.

Lasot programmiņā Kairiša atzīšanos, ka viņā "noteikti vibrē Rorka bezkompromisu ideālisms", man ir grūti izprast, kāpēc savu izrādi viņš formatē kā melodrāmu par neiespējamu mīlestību. Tas nekādi neatbilst Rendas filozofiskā romāna būtībai un rada publikā absolūti maldīgu priekšstatu par to. Turklāt saraustītā notikumu virkne, ko piedāvā ierobežotais dramatizējuma apjoms, dod visai maz iespēju atklāt varoņu neordināro attiecību raksturu un sajust tajā iekodēto dvēseles spēku kustību.

Kaspars Dumburs (Hovards Rorks) un Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Dominika Frankona).

Foto: Marko Rass/Publicitātes

Pēc nelielas priekšspēles, kas aicina publiku savu uztveres diapazonu paplašināt ar poētisko dimensiju, izrāde sākas ar Rorka iestāšanos darbā pie neveiksmi piedzīvojušā "debesskrāpju pioniera" Henrija Kamerona (Juris Bartkevičs), kura radošie principi sakrīt ar Rorka izpratni par arhitektūru. Epizode kalpo par tādu kā pieteikumu Hovarda identitātei, taču maz ko atklāj no tā, kas ar viņu ir noticis pirms tam. Tas ļauj vienkāršot spēles psiholoģiju un dinamizēt darbību, bet vienlaikus arī trivializē Rorka raksturu, pasludinot viņu vienkārši par nepiekāpīgu arhitektu, kas atsakās no "komforta birojā, lai strādātu akmeņlauztuvē". Romāns tamlīdzīgu skaidrojumu patiesībā nepiedāvā, līdz akmeņlauztuvēm viņu noved kolēģu skaudība un spiediens, kuru raisa vidusmēra cilvēka saskarsme ar neapstrīdamu talantu un bezkompromisa rīcību ceļā uz savu mērķu piepildīšanu. Iepriekšminētās informācijas vakuums, kas izriet no ierobežotajām dramaturģiskā laika prasībām, ārkārtīgi noplicina Rorka tēlu, un, lai to kompensētu, Kairišs iestudējumā ieauž iztēlē radītu "personificētu radošā impulsa" paralēltēlu Pirmavotu, kuram būtu jāpalīdz atjaunot skatījumu uz Rorka pašpietiekamā egoisma nozīmīgāko komponenti. Pateicoties Madaras Viļčukas fantastiskajai plastikai, daļēji tas režisoram arī izdodas, jo aktrises "tēlainās iešprices" izrādē atbrīvo skatītāju no rutinētās uztveres krampjiem un savienojumā ar Kaspara Dumbura izturēšanās izpausmēs minimalizēto spēli dod iespēju izvairīties no sabiedrībā valdošajiem mākslinieciskā egoista stereotipiem.

Rorka pretmets izrādē ir veiksmīgais un popularitātes virsotnes sasniegušais arhitekts Pīters Kītings (Mārtiņš Meiers), kura galvu reibinošā karjera balstās uz hameleonisku pielāgošanos pastāvošajai gaumei un izcilām kombinatora spējām. Pozicionējot viņus kā draugus, dramaturgs spēcīgi sašaurina interpretācijas iespējas, mazinot pretnostatījuma jēgu, lai pārlieku nekacinātu mūsdienīgo skatītāju ar Rorka radikālās rīcības attaisnojumu. Masu cilvēkam, uz kura balstās modernā sabiedrība (Hosē Ortegas i Gaseta terminoloģija), Rorka rīcība nav pieņemama, bet sabiedriskās domas formētājiem neatkarīgas un spēcīgas radošās individualitātes nu nepavisam nav vajadzīgas. Romānā Kītings aizgāja studēt arhitektūru pēc mātes norādījuma (klusībā sapņoja kļūt par gleznotāju), jo tā ir prestiža profesija, kas nodrošina stāvokli sabiedrībā. Viņa spējas nesniedzās tālāk par dažādu vēsturisko orderu un stilu kopēšanu un kompilāciju. Par funkcionālu telpas strukturēšanu viņam nebija nekādas izpratnes un visos savos "veiksmīgajos" projektos viņš pamanījās Rorka risinājumus uzdot par savējiem. Kītings parazitēja uz Rorka talanta rēķina, apzinājās to, ienīda Rorku un sabruka zem savas niecības nepanesamā viegluma. Miglaini kaut ko no visa tā savā neirotiskajā spēles manierē Mārtiņam Meieram uz skatuves atklāt izdodas arī dotajos apstākļos, taču režisora izvēlētais epizožu virknēšanas paņēmiens neļauj satvert dziļākas sakarības izrādes personāžu savstarpējo attiecību trīsstūros.

Mīlestība starp Pīteru un Dominiku romānā nepastāv, jā, viņš viņu iekāroja un, pateicoties Dominikas haotiskajai rīcībai attiecībās ar Rorku, ieguva kā dārgu, uzticīgu sievu spēlējošu rotaļlietu, kas paaugstina prestižu un ko vajadzības gadījumā var iemainīt pret ienesīgo Kortlandes projektu. Viņu laulības dzīves aina izrādē gan nav īpaši izdevusies, taču tā aptuveni fiksē attiecību būtību un iekļaujas režisoriskā lasījuma versijā. Vienīgā "šķīstā" mīlestība Kītinga dzīvē, kuru viņš neskaitāmas reizes pievīla, bija naivā klasesbiedrene Katrīna Helsija (Jana Herbsta), bet to nolasīt nav iespējams, jo izrādē viņa izteiktāk figurē kā zilzeķe ar tēvoča Tūija (Artūrs Skrastiņš) sakropļotu apziņu.

Ja romānu teātris publikai pasniedz kā mīlestības melodrāmu, tad centrā loģiski izvirzās Dominikas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) tēls, jo caur viņu iet tā ass, ap kuru rotē visi attiecību trīsstūri. Katrā no tiem ir ieliktas kaut kādas Dominikas jūtas un nodomi, kas vada viņas izvēli un rīcību ceļā uz sava ego pilnestīgāku izpratni. Viņas mīlestība pret Rorku ir absolūta un nesatricināma. Tā līdzinās libido gravitācijai, no kuras nav iespējams izrauties, lai kā arī mēs censtos mainīt dzīves orbītas. Tā dzimst no morāles viedokļa nepieņemamā seksuālas vardarbības aktā, kuru viņa pati izprovocēja un izšaujas kā geizers, kuru apturēt nav iespējams. "Es gribu tevi kā kaķene uz sētas," saka Dominika, "un ienīstu par to, ka gribu tevi, ka nevaru tevi negribēt." Viņa ir apjukusi, nezina, kā rīkoties, jo ir baidījusies šajā dzīvē satikt tādu cilvēku kā Rorks, kurš savus ideālus nenodod un aizstāv jebkuriem līdzekļiem. Pat neņemos teikt, kas to šodien spētu nospēlēt. Tas iekšējais virpulis, kas dzen Dominiku no vienas neizprotamas rīcības pie otras un tomēr virza viņu uz mīlestības augstāko mērķi, manuprāt, prasa no aktrises pilnīgi neformulējamas talanta vai izteiksmes spēju šķautnes. Ilze Ķuzule-Skrastiņa spriež, ka viņā esot kādi piecpadsmit procenti no Dominikas, atliek piekrist – uz skatuves izrādē ir piecpadsmitprocentīga Dominika. Režisora akceptētās spēles ietvaros, kas sliecas turēties arhetipu robežās, panākt kaut ko vairāk nez vai vispār ir iespējams. Ar horeogrāfa palīdzību izspēlētajos attiecību savienojumos plūst pārāk niecīga strāva, emocijas uz to nereaģē, bet intīmie skati pārvēršas par estētiski iekrāsotiem fiziskajiem vingrinājumiem arhitektoniski sterilā telpā.

Mārtiņš Meiers (Pīters Kītings) un Indra Briķe (Kītinga kundze).

Foto: Marko Rass/Publicitātes

Bez romānā atspoguļotās priekšvēstures izrādē ienākošais Geila Vainenda tēls, kuru izskatīgi un atbilstoši tipāža stilistikai uz skatuves atveido Valmieras teātra aktieris Kārlis Freimanis kā mediju magnātu ar visai merkantilām interesēm, nedod skatītājam iespēju dziļāk izprast ne viņa draudzību ar Rorku, ne padevīgo mīlestību pret Dominiku, ne arī Dominikas daļēju atsaukšanos Vainenda jūtām. Ja neko nezinām par viņa uzskatiem, ideāliem un sev pašam zaudētu iekšējo cīņu par tiem, Vainenda tēls tikai vairo stereotipus par pasaules vareno lomu sabiedrībā un jūtami nonivelē šķautnes vienam no izrādē iezīmētajiem mīlas trīsstūriem.

Ideju līmenī romāna svarīgākais tēls ir Elsvorts Tūijs, kuru Dominika atklāti sauc par nelieti. Būdams apveltīts ar asu prātu un inteliģenci, viņš, balstoties uz kolektīvisma ideoloģijas premisām, mērķtiecīgi manipulē ar cilvēku muļķību, lai nolīdzinātu sev ceļu uz totalitāru varu. Brīva, radoša un patstāvīgi spriestspējīga individualitāte viņam ir ienaidnieks numur viens, tādēļ Rorks ir jāiznīcina par katru cenu. Bez visas tās viduvējību varzas, kuru Tūijs romānā savelk dažādās sociālās kustībās zem egalitārā kolektīvisma lozunga, ir tikpat kā neiespējami satvert viņa viltīgās darbošanās mehānismu, un uz skatuves viņa iznācieni vairāk atgādina privātas naida izpausmes, kam beigās tiek piekarināts varasgribas manifests. Artūrs Skrastiņš ar izkoptām un dikti jau atpazīstamām manierēm to iestudējumā arī izspēlē, pievienojot vēl kādu stereotipu romāna vienkāršoto tēlu galerijai.

Kas attiecas uz horeografēto (Jiri Naels) dzīves haotiskā plūduma dinamisko vizualizāciju, jāatzīst, ka tā, neraugoties uz vienu otru jau agrāk redzētu paņēmienu, labi iekļaujas izrādes stilistikā un arhitektoniskajā struktūrā. Nelielas mākslinieciskās problēmas rada vienīgi personāžu rīcības pakļaušana estetizētai spēlei atsevišķās mizanscēnās, kas no malas izskatās pēc iztēles nepietiekamības. Turklāt dažas no tām neļauj pietuvoties Rorka un Dominikas mīlestības noslēpumam, neļauj satvert tos impulsus prāta un miesas saspēlē, kas viņu mīlestību paceļ pāri ikdienišķajiem priekšstatiem. Rorks teic, ka ir gatavs mirt Dominikas dēļ, bet nevar dzīvot tikai viņai, jo dzīves mērķis ir sasniegt, nevis iegūt. Līdz tik spēcīgai atziņai profesionāli izslīpētā aktierspēle izrādē gan neaizsniedzas, taču precīzi virzītā tēlu plūsma veiksmīgi nes publikas skatienu augšup pretī režisora mērķim – radošā gara metaforiskai apoteozei.

Kūns Tašlē savulaik izteicās, ka "dramaturgam ir jāapgūst spēja lasīt pasauli kā nepārtrauktu ideoloģiju mijiedarbību", un savā romāna dramatizējumā viņš to arī cenšas panākt. Kas un kā no tā parādās uz skatuves, ir un paliek režisora kompetencē, jo viņš ir patiesais izrādes autors. Viestura Kairiša mākslinieciskā stratēģija šajā gadījumā atgādina tādu kā shēmošanu romāna ietvaros un līdzinās lavierēšanai starp lapseņu pūžņiem (alias ideju midzeņiem), kurus labāk neaiztikt. Nedod die’s, ka sadzels kādu labticīgo teātra apmeklētāju un tas ar savu maciņu vairs neatbalstīs teātri. Ja kādam akurāt gribas tajos paurķēties, lai lasa romānu, es palikšu pie radoša indivīda attiecībām ar sabiedrību. Protams, ir patīkami, ka režisoru un teātri šodien urda tādi jautājumi, kas skar neaizvietojamu vērtību izzušanu sabiedrībā, taču tad ir jāatzīst, ka izrāde ir veidota pēc romāna motīviem. Ja apgalvojam, ka tas ir Ainas Rendas "Pirmavots’’, rodas maldīgs priekšstats par romānu, kurš daudz plašāk un precīzāk diagnosticē infekcijas perēkļus mūsdienu sabiedrībā.

Kaspars Dumburs (Hovards Rorks).

Foto: Marko Rass/Publicitātes

Uzziņa

Aina Renda, "Pirmavots", iestudējums Dailes teātrī

• Režisors, dramaturgs Viesturs Kairišs, dramatizējumaautors Kūns Tašlē, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmumāksliniece Simona Veilande, horeogrāfs Jiri Naels, gaismumākslinieks Niks Cipruss, muzikālānoformējumaautors Juris Vaivods.
• Lomās: Kaspars Dumburs, Mārtiņš Meiers, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kārlis Freimanis, Indra Briķe, Jana Herbsta, Dainis Gaidelis, Juris Bartkevičs, Madara Viļčuka, Marta Lovisa Jančevska, Matīss Ozols.
• Nākamās izrādes: 8., 9. maijā.

Viedokļi

• Smile: "Šahs un mats, Daile. Neviens cits režisors un neviens cits teātris šobrīd nespētu iznest tik fundamentālu, saliedētu, pārliecinošu un spēcīgu izrādi. Gudra režija, spoži aktierdarbi, izcila scenogrāfija. Lieli talanti un vareni prāti."
• Inta Calpa: "Paldies ikvienam, kas iesaistīts izrādes veidošanā. Izrādes, pēc kuras noskatīšanās vēl ilgi domas un emocijas pie tās atgriežas, lai vārdos piedzīvoto noformulētu."
• Ilze Vergina: "Izrāde, kas paliek arī pēc dienām. Aizsniedz katru sirds nervu šūnu. Es neceļu, lai man aplaudētu. Es ceļu, jo tas ir tas, kas es esmu."

Dailesteatris.lv.