No 1941. līdz 1949. gadam padomju režīma īstenotajā Latvijas iedzīvotāju deportācijā uz attāliem Sibīrijas rajoniem mūža nometinājumā tika aizdzīti gandrīz 60 tūkstoši cilvēku, kas iecirtis dziļu brūci Latvijas un latviešu tautas 20. gadsimta vēsturē. Mazāk zināma palikusi no specnometinājuma atbrīvoto reabilitācijas grūtā un sarežģītā gaita 90. gados.
Raksta pirmpublikācija "Latvijas Avīzē" 2023. gada 25. martā.
Ar Latvijas PSR Ministru padomes (MP) 1988. gada 2. novembra lēmumu “Par pilsoņu nepamatotu administratīvo izsūtīšanu no Latvijas 1949. gadā” par nelikumīgu atzina “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu, bet ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” – arī “nacionālistu” un citos gados administratīvā kārtā izsūtīto deportāciju.
Saskaņā ar Latvijas PSR MP 1988. gada 5. decembra lēmumu “Par to pilsoņu tiesībām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu” un 1989. gada 29. augusta lēmumu “Par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma vērtība pilsoņiem, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu” un vēl tālākiem papildinājumiem tika noteikta atsavinātās mantas atgriešana un kompensāciju izmaksas par zaudēto mantu. Tolaik nekāds juridiski procesuāls mehānisms, kā reabilitēt nepamatoti cietušos, gan vēl nepastāvēja. Tādas tiesības bija vienīgi republikas valdībai.
Nelikumība ir pierādāma
1988. gada 16. aprīlī Latvijas PSR valdība izveidoja komisiju personu iesniegumu izskatīšanai par nepamatotu izsūtīšanu administratīvā kārtā. Bijušais LPSR iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, kurš tolaik ļoti aktīvi nodarbojās ar izsūtīto iesniegumu izskatīšanu un reabilitācijas jautājumu kārtošanu, vēlāk par laiku līdz 1991. gadam rakstīja: “Valdības 16. aprīļa lēmums deva pamatu Iekšlietu ministrijas sastāvā izveidot speciālu darbinieku grupu, kura nodarbojās ar represēto personu iesniegumu izskatīšanu un paātrinātu reabilitācijas procesu.