Neapmierinātība ar situāciju mūsdienu Latvijā dažkārt izpaužas komplektā ar pārliecību, ka starpkaru Latvijā gan bijis labāk. Runājot par specifiski politisko dzīvi, izskan apgalvojumi, ka tolaik bija arī valstsvīri, šodien – tikai politiķi.

Varbūt nāksies kādu sarūgtināt, tomēr šis priekšstats īsti neatbilst patiesībai. Izmantojot vēsturnieces Gintas Brūmanes-Gromulas izpētīto, pavērtēsim aktuālo priekšvēlēšanu tēmu. Sāksim ar bezrūpīgāko aspektu. Neapšaubāmi dažādu partiju nosaukumi var izraisīt īgnumu kontekstā ar šo grupu reālo darbību, tomēr šķiet, ka starpkaru periodā bija vēl košāk. Manā subjektīvajā topā trešajā vietā ir "Vidusšķiru apvienība" (1931. gads, Saeimas vēlēšanas), otrajā – "Latgales zemnieku-arāju liste" (1925. gads, Saeimas vēlēšanas), bet pilnīgi nepārspēts ir "Latvijas jaunsaimnieku savienības un ārpuspartiju jaunsaimnieku, progresīvo vecsaimnieku, dzelzceļnieku un darba inteliģences apvienības saraksts" (1925. gads, Saeimas vēlēšanas). Retorika politisko konkurentu gānīšanā, jāatzīst, pirms simt gadiem bija mērenāka. Piemēram, 1928. gada "Špļauj tu sarkanais ugunis, cik gribi, ar tevi mēs tiksim galā", šodienas "Progresīvie" uztvertu kā maigu uzbraucienu. "Kas garā vājš un prātā īss, lai nobalso par numur trīs!" jau skan skarbāk – lūgums paturēt prātā, ka runa nav par 2026. gadu! –, tomēr vienalga šķiet tīrais nieks, ja paveras uz šodienas Latviju. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mūsdienās priekšvēlēšanu periodā vismaz nav vērojama tāda pretinieku politisko reklāmu postīšana, kāda bija sastopama starpkaru Latvijā. Piemēram, LSDSP