Portrets ar pietāti. Valmieras teātra izrādes "Čērčils" recenzija

Valmieras teātra izrādes "Čērčils" kopiespaida sajūtā tomēr šķiet, ka pietātes pret Čērčila leģendu ir bijis par daudz.

Valmieras teātra Apaļajā zālē režisors Reinis Suhanovs iestudējis izrādi "Čērčils" pēc britu aktiera Ronalda Kītona lugas (2014), kas portretē izcilu 20. gs. valstsvīru, literātu, domātāju un politiķi Vinstonu Čērčilu (1874–1965).

Galvenajā un vienīgajā lomā iejūtas Valmieras skatuves grands Tālivaldis Lasmanis, kurš apliecina augstu meistarības raudzi un skatītājiem pasniedz mākslinieciski pārliecinošu darbu. Lai gan Kītona luga uzmanību velta apjomīgās un neviennozīmīgās biogrāfijas atsevišķiem, tostarp arī ne nozīmīgākajiem, faktiem, izrāde apiet konspektīvo pieeju un ar aktiera personības harismātisku starojumu un skrupulozu darbības partitūru rada cilvēka koptēla iespaidu. Atklājas personības mērogs, rakstura un uzskatu plašais spektrs, kas kopsajūtā pietuvinās pagājušā gadsimta vēstures leģendārajai personībai.

Piekrītu uzskatam par personības nozīmes devalvāciju mūsdienu sabiedrības dažādajās sistēmās, kas vienādo visus līdz vidējam aritmētiskumam. Neviltotā skaudībā domāju par renesanses laiku un personību mērogiem ar daudzšķautņainu izpausmju loku un brīvas mērķtiecības kodolu. Arī Čērčila personības daudzpusība ir viena no valmieriešu izrādes atslēgām. Tieši tā izrādes sākumā politiķis stāsta par aizraušanos ar glezniecību brīdī pēc 1915. gada neveiksmes Gallipoli kaujā Pirmā pasaules kara laikā, un glezniecība turpmāk kļūst par pastāvīgu viņa hobiju ārpus profesionālās darbības.

Fotogrāfijas, dokumentu fiksācijas, filmu fragmenti un asociatīvas krāsu kolāžas uz Apaļās zāles ekrāniem ik pa brīdim projicē videomākslinieces Annas Konovalovas komentējošo un gaumīgi papildinošo vizuālo stāstu.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Toreiz un tagad

Glezniecība arī saista aktieri Lasmani un režisoru Suhanovu ar viņu pirmo kopdarbu – iestudējumu "Sarkans" par Marka Rotko tēlu. Taču šoreiz lugas "Čērčils" izvēles motīvs ir centrālā personāža laikmeta saistība ar mūsdienām, kas jo īpaši atklājas Otrā pasaules kara epizožu vēstījumā. "Paralēles ar šodienas procesiem ļauj uz to palūkoties ar vēstures filtru. Tā ir atklāta saruna par politiķa dzīves beigām, par vecumu un paveikto politikā," uzskata režisors Reinis Suhanovs. Čērčila spilgtā stratēģiskā tālredzība, konteksta analīzes spēja, diplomātiskās izveicības liecības un citētās pārdomas atgādina par politiķu nespēju vienoties toreiz un sasaucas ar neatrisinātiem starpkontinentāliem konfliktiem un asiņaino karu Eiropas vidū šodien.

Ronalda Kītona luga balstās uz Čērčila subjektīvo biogrāfiju un atmiņām, monologos atklājot faktus un piedzīvojumus gan bērnībā, studiju gados, ģimenes dzīvē, gan arī īpašos vēstures posmos, kad personības gribas ietekme globālu notikumu norisē bija izšķiroša. Īpaša vērtība ir mestajiem tiltiem starp personisko un politisko, un tas izteiksmīgi un dramatiski atspoguļojas epizodē 1946. gadā, kad Čērčils zaudē premjerministra posteni atkārtotajās vēlēšanās pēc tam, kad viņa vadībā bija panākta Lielbritānijas un tās sabiedroto uzvara Eiropas karā. Jau nākamajā epizodē uzsvars likts uz personības spēku pārvarēt zaudējuma rūgtumu. Čērčila valstsvīra un tālredzīga politiķa asredzība parādās leģendārajā "Dzelzs priekškara" runā, kuru pēc ASV prezidenta Harija Trūmena uzaicinājuma Čērčils publisko Vestminsteras koledžā Fultonā Misūri štatā. Tajā izskan brīdinājums par komunisma ekspansiju, un aktiera Lasmaņa izpildījumā saviļņojošais patosa pilnais teksts izskan ar iekšēju apslāpētu dramatismu un tādēļ jo pārliecinošāk unspēcīgāk.

Visas izrādes garumā Lasmanis notur monoizrādes solo spriedzi un soli pa solim līdz sīkumam izstrādātā mikrodramaturģijas precizitātē nospēlē jūtīgu un plaši domājošu personību.

Portretiskā vīzija

Portretizrādes žanrs tuvplānā prasa psiholoģisku darbību tuvplānā, un tā pakārto vizuālo fonu. Nelielo telpu pusapļa ielokā pilda aktiera spēle, kas izkārtota dažādās mizanscēnās. Režisora Suhanova veidotās tēla vizuālās kompozīcijas ar krāsu un gaismēnu, mērogu un noskaņu uzstādījumiem piemeklē katrai epizodei citu intonāciju, emocionālu un ritmisku zīmējumu.

Tālivalža Lasmaņa tēlā ir panākta tuva portretiskā līdzība, ko pasvītro tērpu mākslinieces Ilzes Vītoliņas sarūpētie kostīmi – eleganti, augstākās kvalitātes auduma šūdinājumi. Tie piešķir papildu elegances un cēluma līnijas un pietuvina autentiskuma sajūtai. Savukārt plastiskajā figūrā uzsvērts kolorītais vēsturiskais prototips, ko atpazīstam no daudzreiz redzētām fotogrāfijām. Fotogrāfijas, dokumentu fiksācijas, filmu fragmenti un asociatīvas krāsu kolāžas uz Apaļās zāles ekrāniem ik pa brīdim projicē videomākslinieces Annas Konovalovas komentējošo un gaumīgi papildinošo vizuālo stāstu. Noskaņas un gaismu spēles ar mākslinieka Nika Ciprusa palīdzību katrā ainā uzbur citādu raksturu, tonalitāti, niansi.

Kopiespaida sajūtā tomēr šķiet, ka pietātes pret Čērčila leģendu ir bijis par daudz, tas atgādina tos muzeju apmeklējumus, kad personiskā pieskāriena iespēja ir liegta un kur objekts, izsmalcināti un efektīgi izstādīts, tiek novērtēts, tomēr paliek distancēts. Uzstādot izrādei politiska žesta mērķējumu, smaile par kripatu netrāpa šodienas aktualitātes asumā.

Visas izrādes garumā Tālivaldis Lasmanis notur monoizrādes solo spriedzi.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Uzziņa

Ronalds Kītons, "Čērčils", politiķa pašportrets divās daļās Valmieras teātra Apaļajā zālē

• Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, videomāksliniece Anna Konovalova, kostīmumāksliniece Ilze Vītoliņa, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, mūzika Arvīds Saulītis, tulkojums Laura Romanovska.
• Galvenajā lomā Tālivaldis Lasmanis.
• Nākamā izrāde: 12. augustā.