Recenzija: Divi ērģelnieki un saksofons. Rapsodijas un fantāzijas

Atgriezos Latvijā no Prāgas, un nepagāja ne pāris mēnešu, kad internetā parādījās ziņa, ka Svētā Vīta katedrālē uzbūvētas jaunas ērģeles. Vēl viens iemesls atkārtotam ceļojumam, un varbūt ar trešo piegājienu beidzot tikšu karaliskajās kapenēs. Kur tieši Rīgas Domā atrodas bīskapu Meinarda un Alberta kapavietas, nudien nezinu; toties Svētā Vīta katedrālei pielīdzināmajā Latvijas baznīcā ērģeles nepārtraukti eksistē kopš 1884. gada, un senāka pagātne ir arī Starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam "Rīgas Doms", kurš šovasar notiek mēneša garumā – no 2026. gada 8. jūlija līdz 9. augustam.

Izteiksmes skaidrība

Vairāki nopietnu reputāciju ieguvuši latviešu ērģelnieki dzīvo un strādā ārzemēs, un Latvijas klausītājiem īpaši jāseko līdzi koncertu programmām, lai ar viņiem varētu sastapties klātienē. Pieļauju, ka Ivetu Apkalnu uz šejieni aicina biežāk nekā citus, bet, piemēram, Laumu Akmeni līdz šim vēl neesmu dzirdējis nekad. Una Cintiņa uz Latviju atbrauc aptuveni reizi gadā, un ar Jāni Pēlmani ir tāpat. Tādēļ 8. jūlijā devos uz koncertu Rīgas Domā, jo ērģelnieka uzstāšanās līdzās savam kolēģim Klāvam Liepiņam 2025. gadā un kopā ar dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu 2023. gadā bija atstājušas vislabākās atmiņas. Tā notika arī šoreiz, Jānim Pēlmanim nākot klajā ar jaunu programmu, kur bija pārstāvēti Johans Sebastiāns Bahs, Johans Gotfrīds Mītels, Luijs Vjerns un Ferencs Lists.

Vispirms jāteic, ka tā bija konceptuāli veidota programma – pēc Baha tokātas, Adagio un fūgas Do mažorā sekoja liriska miniatūra, kur Baha korāļprelūdiju "Mana sirds ilgojas" ērģelnieks izspēlēja gandrīz vai romantiskā emociju un krāsu plūsmā, vienlaikus nezaudējot saikni ar barokālajiem afektiem un izteiksmes skaidrību; tālāk ar Mītela fantāziju Fa mažorā nāca jauns stilistisks pavērsiens, kur ērģelnieks atkal atrada individualizētus vaibstus skaņuraksta emocionālo raksturlielumu un kompozicionālo principu atainojumā, turpretī otra miniatūra – Luija Vjerna "Dziesma" no "24 skaņdarbiem brīvajā stilā" – solistam deva jaunu iespēju atspoguļot liriskas dabas pasauli. Noslēgumā – Ferenca Lista fantāzija un fūga par korāli "Ad nos, ad salutarem undam", un šajā skaņdarbā iespējams izpaust visu romantisma laikmetā būvēto Rīgas Doma ērģeļu bagātību.

Ērģelnieks Jānis Pēlmanis pēc koncerta Rīgas Domā.

Foto: Rīgas Doms/Publicitātes

Jāni Pēlmani nemulsināja tas, ka tieši finālā, kad visi jau jūtas nedaudz paguruši, viņam jāīsteno interpretācija Lista lieldarbam, kura hronometrāža ir uz pusi garāka nekā Baha triptiham – Ivetas Apkalnas ierakstā Lista fantāzija un fūga izvērsta 32 minūšu garumā; tiesa, citu ērģelnieku ieskaņojumi ir lakoniskāki, bet šķiet, ka latviešu solists sekoja aicinājumam pienācīgi iedziļināties visās meditācijās uz klusuma robežas, kam savukārt tika pretstatīts dinamiski un tembrāli iespaidīgs skanējums. Tātad – Jānis Pēlmanis tiešām izmantoja Rīgas Doma ērģeļu daudzveidīgās iespējas, un viņš līdz pat koncerta izskaņai saglabāja priekšnesuma precizitāti un aizrautību, lai gan arī Baha tokāta, Adagio un fūga un Mītela fantāzija no solista prasīja ļoti daudz. Galvenās īpašības, kas priecēja visa koncerta gaitā, – stilistisko kontrastu diapazons atbilstoši katra laikmeta un komponista nostādnēm, suģestējošs tembru bagātīgums no dūmakainiem toņiem līdz dramatiskām iluminācijām, drošs skatījums uz mūzikas tēlainību un dramaturģiju un izkopta virtuozitāte. Līdz ar to secinājums ir skaidrs – tiklīdz rodas iespēja Jāni Pēlmani dzirdēt Rīgas Domā vai pie kādām citām Latvijas ērģelēm, vai ārzemēs, nelaidiet šo izdevību garām.

Tematiskās attīstības ceļš

Atšķirībā no Jāņa Pēlmaņa, Klāva Liepiņa, Unas Cintiņas ērģelnieks Aigars Reinis un saksofonists Aigars Raumanis Latvijā dzirdami bieži un regulāri – turklāt arī kā duets. Tādēļ, lai dotos uz 12. jūlija koncertu "Vasaras rapsodijas", būtu noderīgs vēl kāds pamudinājums, un tas, protams, ir latviešu komponista darba pirmatskaņojums. Vēl 14. maijā Aigara Raumaņa solokoncertā skanēja arī Diānas Gritānes mūzika, un tagad komponiste radījusi opusu saksofonam un ērģelēm "Atklāšanās". Ar jaundarba filozofisko ieceri saistītās asociācijas, bez šaubām, katram savas, taču arī šo partitūru vienlaikus bija iespējams uztvert kā plastisku un tēlainu mūziku, kur uzrunāja gan tematiskās attīstības ceļš no minimālistiskiem motīviem līdz dramatiskai virsotnei, gan abu instrumentu diferenciācija. Otrs iemesls klausīties Aigaru Raumani un Aigaru Reini – Jāņa Mediņa opusi repertuārā vienmēr noder, arī tad, ja klasiķa "Rapsodiju" flautai un klavierēm nācās pārlikt citam sastāvam – līdzās Kloda Debisī "Rapsodijai" arī šis priekšnesums kļuva par piemēru saksofonista spēles artistiskumam un dabiskumam un ērģelnieka profesionālajām prasmēm.

Tiesa, klausītājam līdz tam vēl vajadzēja tikt, jo koncerta sākumā dzirdamā Pola Krestona "Rapsodija" bija tipisks viduvējas mūzikas paraugs – kaut kas notiek, parādās gan ritma intensitāte, gan motīvu maiņas, bet gandarījuma maz. Pavisam cits līmenis – Baha pastorāle Fa mažorā, kur Aigara Reiņa iedzīvinātās barokālās struktūras un tembri uzskatāmi kontrastēja ar Jāņa Pēlmaņa veikumu Baha korāļprelūdijā pāris dienu iepriekš; daudz saistošāks stāsts arī par šķietami izaicinošo ideju izspēlēt Džordža Gēršvina "Rapsodiju blūza stilā" ērģelēm solo – ja māksliniekam piemīt pietiekami dzīvīga artikulācija un agoģika, kādēļ gan ne, jo Gēršvina laikā ērģeles bija iebūvētas daudzos kinoteātros. Rezumējot – līdzās pirmatskaņojumam 12. jūlija programmai būtu nācis par labu arī kāds otratskaņojums, bet Diānas Gritānes jaunradi labprāt dzirdētu simfoniskā orķestra krāsās. Ar Madaru Pētersoni tas pats, ar Eviju Skuķi tas pats. Šīs cerības tad lai nu paliek nākotnei, domājot par pienācīgu turpinājumu līdzšinējiem latviešu atskaņotājmākslinieku sasniegumiem.