7. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. "Jāsamierinās, jo citas iespējas nav"

1956. gada 7. jūlijā. Pirms 70 gadiem Rietumvācijā iznākošais trimdas laikraksts "Latvija" publicēja 22. jūnijā no padomju okupētās Latvijas izkļuvušā inženiera Leopolda Freidberga un viņa kundzes Ingeras, Dānijas pilsones, kā arī 24. jūnijā uz Kopenhāgenu kopā ar desmit gadus veco dēlu atbraukušās latvietes E. Rollemas stāstus par stāvokli Rīgā un Latvijā.

Freidbergi pirms kara bija dzīvojuši Liepājā, pēc tam Rīgā un pēdējos gados spējuši iztikt lielākoties tikai no radu sūtītajām paciņām, jo par Leopolda 900 rubļu inženiera algu diviem izdzīvot nav bijis iespējams. Freidbergu pāris bija pūlējies izkļūt no PSRS visu pēckara laiku, bet to izdevās nokārtot tikai pēc Dānijas premjera Hansa Kristiana Hansena vizītes Maskavā. "Dzīves apstākļi gan pēc Staļina nāves esot uzlabojušies, bet neviens neticot, ka tas ilgi tā paliks. Vislabāk Latvijā dzīvojot krievu virsnieki, izveidojot jaunu virsšķiru. Rīga kļuvusi par tipisku garnizona pilsētu, un tās iedzīvotāju skaits stipri pieaudzis; to vidū vairums krievu, un ielās dzirdot vairāk krievu nekā latviešu valodu. Rīgā paplašinātas dažādas fabrikas, bet valdot darba piederumu un rīku trūkums. Pat knaibles kādreiz esot jāmeklē pa visu fabriku. Tāpat valdot ārkārtīgs dzīvokļu trūkums. Pēdējā laikā no deportācijām atgriežoties daudzi latvieši, bet tādi, kas gan palikuši dzīvi, taču darbam vairs nav derīgi. Daudziem no šiem atlaistajiem liegts apmesties uz dzīvi kā Rīgā, tā citās pilsētās," Freidbergu stāstīto atreferēja avīze.

Latviete E. Rollema kara gados bija apprecējusies ar Nīderlandes pilsoni Hariju Rollemu, kurš 1952. gadā par sadarbību ar vāciešiem tiesāts un nosūtīts uz Sibīriju, tomēr dažus gadus vēlāk kā Nīderlandes pilsonis atbrīvots un drīkstējis atgriezties dzimtenē. Dzīvesbiedre par to uzzināja tikai 1956. gada sākumā, kad vīrs sāka cīnīties par izceļošanas atļauju sievai un dēlam. Arī E. Rollemas stāsts bija līdzīgs: apstākļi Rīgā nedaudz labāki nekā Staļina gados, taču veikalos pietrūkstot sviesta, cukura un citu pirmās nepieciešamības preču: "Pie veikaliem gan visur stāv garas rindas, bet tas izskaidrojams arī ar veikalu trūkumu." Mazas algas, dārgs apģērbs un apavi, trūkst dzīvokļu. Jāņus svinēt drīkstot, un daudzi atzīmējot arī Ziemassvētkus, Lieldienas un Vasarsvētkus, kaut oficiāli tas nav ļauts. Deportētie pamazām atgriežas, taču lielākoties slimi; daudzi latvieši "nesamērīgi lieto alkoholu", tomēr cer uz pārmaiņām, bet "tajā pat laikā ar dzīvi ir puslīdz samierinājušies, un jāsamierinās arī ir, jo citas iespējas taču nav".

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Jaunais Zemgalietis", 1926. gada 7. jūlijā

Savāds pārsteigums. 5. jūlijā ejot pa Akadēmijas ielu kādam pilsonim gar acīm nolidinājās kāds balts drēbes gabals un nokrita pie kājām. Paceļot nokritušo drēbi, tā izrādījās par ne visai pieklājīgā tīrībā atrodošos dāmu veļas gabalu. Pārsteigtais pilsonis velti izgaidījās pēc veļas gabala īpašnieces, jo tā savu logu bij aizvērusi un vairs nerādījās. Vēlams gan būtu, ka iedzīvotāji drānas izvēdinātu un izpurinātu sētā vai citur kur, bet nesagādātu garāmgājējiem šādus pārsteigumus ar izmestiem netīriem veļas gabaliem.