Režisore Liena Šmukste par "Mērnieku laikiem": Ir taču tiesības pat rokās neņemt darbu vieglajā valodā

Kopš 6. decembra pirmizrādes Latvijas Leļļu teātris aicina uz koncertuzvedumu "Pēc eglītes", kurā skan daudz dažādu latviešu Ziemassvētku dziesmu jaunās skaņās un var arī iegūt svētku sajūtu kopā ar meža iemītniekiem. Ziemassvētku koncertizrāde domāta ģimenēm ar bērniem no piecu gadu vecuma. Sirsnīgā koncertuzveduma režisore ir Liena Šmukste, kura jau vairākus gadus aicina skatītājus izdzīvot svētku sajūtu teātri.

"Esam raduši baudīt teātri galvenokārt ar redzes palīdzību, turpretī sajūtu teātris ļauj iepazīt pasauli un gūt neparastu pieredzi caur citām maņām – dzirdi, tausti, garšu, smaržu un arī redzi. Sajūtu teātris ir iekļaujošs, tas neatstāj aiz strīpas nevienu, arī to, kas neredz. Izrādes veidojam, balstoties uz sajūtām, un tās strādā ikvienam," saka Liena Šmukste.

Sajūtas rosina arī režisores kūrētā izstāde Liepājā, kur līdz pat 2. martam koncertzāles "Lielais dzintars" mākslas telpā "Civita Nova" apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltītā mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde "Pieskāriens". Izstāde veidota, lai katrs varētu to ne tikai apskatīt, bet arī sadzirdēt un sajust – lieli un mazi, amatieri un profesionāļi. Sadarbojoties ar biedrību "SocIntegra" un RTU Liepājas akadēmiju, izstāde ir īpaši piemērota arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Liena Šmukste.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Vai iestudēt izrādes ārpus Rīgas ir apzināta izvēle vai gadījums?

L. Šmukste: – Tā nav apzināta izvēle, piedāvājumi tā vien salikušies. Ja grib strādāt šai jomā, brīvmāksliniekam jau jāpieņem it viss, ko piedāvā. Tāpēc labprāt pieņemu visādus izaicinājumus, arī, ja tie ir tālāk no mājām, kā, piemēram, Daugavpilī, kur oktobrī iestudēju Regīnas Ezeras stāstus "Pie klusiem ūdeņiem", līdz šim ģeogrāfiski tas bijis vistālākais punkts.

– Līdz 2017. gadam bijāt Jaunā Rīgas teātra aktrise, tomēr īpaši uzplaukāt, no teātra aizejot…

– Laikam JRT jāsaka vien paldies par kopābūšanu un iemācīto. Tiesa, pēdējie gadi tur bija tāds kā gaidīšanas periods, jo man lomu bija vien tik, kā paplātes pārnešana pāri skatuvei. Alvja Hermaņa toreizējais lēmums (2017. gada vasarā par JRT ārštata darbiniekiem kļuva vairāki pazīstami aktieri, arī Liena Šmukste. – Red.) gan likās diezgan sāpīgs, bet vienlaikus manī atvēra ko jaunu. Tagad atskatoties, īpaši būtiskas liekas divas lietas – toreiz aizgāju mācīties teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā un iepazinos ar jauniem aktieriem. Esot tikai vienā teātrī ar konkrētu cilvēku loku, dzīvojamies savā burbulī, kurš nemainās, no rīta līdz pat vakaram esam darbā un satiekam vienus un tos pašus cilvēkus, savukārt studēšana atvēra pilnīgi citu lauku, par ko esmu ļoti priecīga. No tā brīža arī sāku vairāk pievērsties savai īstajai profesijai, jo arī mana pirmā izglītība, LKA bakalaurs, ir teātra režija. Par aktrisi toreiz kļuvu teju nejauši, jo JRT pārstāvji gluži kā filmu kastingā nāca skatīties aktierus, ar iestudētajiem fragmentiem starp pārējiem trāpījos arī es un mani uzaicināja strādāt. Tomēr mana profesija jau ir tieši režija!

– Un, Latvijā veidojot sajūtu teātri, ejat pa pati savu, jaunu ceļu …

– Cilvēks priekšstatus par pasauli, kurā dzīvo, veido pēc sajūtām, ko mūsu nervu sistēmai piedāvā redze, dzirde, tauste, garša un oža. Sajūtu teātra stilistiku nākamgad turpināšu kopā ar Cēsu mazo teātri, janvārī plānojam sākt strādāt pie iestudējuma, kura pamatā būs Edvarta Virzas poēma "Straumēni". Redzēsim, kā sajūtu teātra estētikā šo darbu varēsim virzīt pie skatītāja.

– Parasti, ja kādam jautā par "Straumēniem", lasītāji stāsta par savām sajūtām, kuras viņus pārņēmušas…

– Piekrītu. Atceros, šis darbs mani paņēma jau vidusskolā un tā arī neatlaiž vaļā, ik pa laikam to cilāju. Jaunajā iestudējumā vēlos iziet cauri poēmas cikliskumam, kā gadu no gada mostas daba, kā tā ziemā aizmieg un pavasarī atdzīvojas. Sajūtu estētika ir tā, caur kuru var mēģināt uzjundīt sajūtas, kuras piedzīvojam vasarā vai rudenī, ziemā vai pavasarī.

– Katrs no mums pasauli uztver atšķirīgi, viens labāk redz, otrs labāk dzird. Sajūtu teātris var palīdzēt teātri izjust arī tiem, kuriem kādas no maņām iztrūkst…

– Es visiem izrādes apmeklētājiem itin kā aizveru redzi, visi paliekam ar vienādiem noteikumiem, jo fiziski neredzam, bet pieslēdzam citas maņas, ar kurām sākam daudz vairāk uztvert un sajust. Mēģinām pastiprināti ieklausīties vai pastiprināti sajust caur tausti vai smaržu, tādējādi ar citām maņām sākot mēģināt notiekošo apkārtējā pasaulē uztvert daudz asāk.

– Šai saistībā, vai esat domājusi par vienu no pēdējo nedēļu skaļajiem skandāliem – "Mērnieku laiku" pārveidi vieglajā valodā?

– Esmu domājusi un nevienu nenosodu, jo tādu tiesību man nav, katram var būt savas domas un iespējams domāt tā, kā viņam šķiet. Tomēr izbrīna, ka tik daudzi nesaprot iemeslus, kāpēc šis darbs tiek pārlikts vieglajā valodā. Liekas, daudziem šķiet, ka tagad "Mērnieku laiki" tiks ieslēgti visdziļākajā seifā un lasīšanai paliks vien vieglajā valodā. Visi tik ļoti satraucas, ka tagad viss būšot tikai un vienīgi vieglajā valodā un tāpēc paliksim nedaudz muļķāki un kļūsim mazāk izglītoti. Nē, nebūt ne – ir taču tiesības pat rokās neņemt darbu vieglajā valodā! Bet kāpēc tiem, kuriem ir ļoti liela vajadzība, noņemt iespēju šo darbu lasīt, kāpēc lai tiem, kuriem ir dažādi traucējumi, tiktu liegts iepazīties ar "Mērnieku laikiem" un mēģināt saprast, kas šajā darbā rakstīts. Bet – tik tiešām nevienu nenosodu, ticamākais, ka skaļie runātāji gluži vienkārši neizprot situāciju, to pat grūti izskaidrot, jo iespējamība lasīt vieglajā valodā liekas itin pašsaprotama un apsveicama, ir tik brīnišķīgi, ka mēs, izglītotie cilvēki, varam paspert pretī soli un dot iespēju būt pilnvērtīgiem arī tiem, kuriem kāda no funkcijām strādā mazāk.

– Jūs pieredzat radošos procesus arī ārpus Rīgas, kāda ir atšķirība starp galvaspilsētu un reģioniem?

– Iestudējot izrādes dažādos Latvijas teātros, pieredzu, ka katrā no tiem izveidota, uzbūvēta sava darba pasaule, savi noteikumi, kā strādāt, tā ir gluži kā trepīte, pa kuru kāpt. Dažos teātros ir izrāžu vadītājs, bet, piemēram, Daugavpilī ir producente, kura procesā piedalās no paša sākuma līdz pat izrādes nodošanai skatītājiem. Aktieri jau gan neatšķiras, līdzīga atdeve piemīt it visiem tiem, kas ir profesionāļi un grib strādāt. Vienīgi – Rīgā gan teātru, gan aktieru starpā valda lielāka konkurence, citviet, kur uz veselu reģionu ir vien viens teātris, to tik ļoti nevar just. Nekādā ziņā gan negribētu teikt, ka šāds vienīgais teātris būtu mazāk vērtīgs, nē, reģionos strādā izcili un brīnišķīgi teātri, bet kaut maza konkurence iedotu lielāku "nervu", dzinuli. Man gan sāp, ka uz Liepāju vērtēt izrādes brauc daudz vairāk nekā uz Daugavpili. Tas nav jāuzskata par akmeni, kurš mests kritiķu lauciņā, bet šādi novērtējumi teātrim radītu vēl spēcīgāku izaugsmi. Tiesa, Daugavpilī ir brīnisķīgs skatītājs, kurš vērtē izrādes, un jūtams, ar cik lielu prieku cilvēki dodas uz teātri, cik liels notikums ir katra pirmizrāde. Emocijas jau visiem vienādas, visi jūtam un pārdzīvojam, līdzīgi uztveram gan Liepājā, gan Rīgā, gan Daugavpilī un Rēzeknē, bet Latgalē var īpaši izjust teātri kā svētkus.

– Kopš sākās karš, daudzas lietas saskatām savādāk. Vai ir arī mainījies tas, ko gribat paust skatītājiem?

– Ikdienā pārdzīvoju, dzirdot un lasot ziņas, bet, veidojot bērnu izrādes, par to tomēr nedomāju, drīzāk – par to, ka ir tik labi, ka mums ir šī iespēja būt un strādāt, ka mums nav liegta iespēja izteikt savas domas. Joprojām spilgti atceros dienu, kad sākās karš. Toreiz bijām Rēzeknes teātrī "Joriks" un bija jāspēlē izrāde "Muols", kopā ar aktieri Jāni Kroni bijām prom no mājām, un, lai gan teātris bija iedevis dzīvoklīti, izlasot, ka sācies karš, skrēju uz otru istabu, sakot, ka pēc izrādes brauksim mājās pat pa tumsu. Tai brīdī likās, kaut kas salūza un, iespējams, pat neapzinoties, esam kļuvuši nopietnāki.

– Radoši cilvēki, protams, arī ne tikai radoši, ik pa laikam paceļ balsis, ka neregulārais atalgojums ir nepietiekams, kā izdzīvojat jūs?

– Kā brīvmāksliniece tik tiešām nevaru un nemāku izdzīvot no projektiem vien, tāpēc, lai varētu nomaksāt rēķinus un skolot bērnu, mana izvēle ir strādāt arī pastāvīgu darbu, pamatdarbs ir Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Izrādes veidoju paralēli. Kā mammai man nepieciešama stabilitāte, ko dod sajūta, ka kontā katru mēnesi ienāk nauda, un zinu, ka varēšu nomaksāt par sadzīviskajām lietām. Ar šādu sajūtu arī mākslu taisīt ir daudz vieglāk, jo zinu, ka nepalikšu uz ielas pat tad, ja kāds projekts atcelsies vai neiegūs finansējumu.

– Mēdzam teikt, ka kultūra ir viens no Latvijas valsts pamatiem, vai jūtat, ka tā tiek pietiekami atbalstīta?

– Vienmēr jau var vēlēties daudz labāk un vairāk, bet nav slikti rādītāji arī tam, kas šobrīd tiek paveikts. Jājautā – vai tad, ja būtu vairāk, izrādes un kādas citas kultūras norises tiešām kļūtu labākas? Ja (naudas) būtu vairāk, tad, protams, var iztēloties kādas īpašas lietas, bet patiesībā arī pietuvoties sākotnējai ideālajai idejai iespējams arī ar mazāk līdzekļiem. Teātris ir brīnišķīga vide, jo, nākot ar savu ideju, kopā mēģinām saprast, kā iekļauties pieejamajā budžetā, kā ideju no papīra realizēt tā, lai neviens neciestu no tā, ka naudas ir mazāk. Tas ir lielāks izaicinājums, jo, ja būtu pilnvērtīgs, pietiekošs finansējums, uz skatuves varētu likt vai zelta kalnus, bet drusku šaubos, vai tas būtu labākais. Tad viss būtu tā viegli, bet interesantums jau slēpjas komandas darbā un tajā, kā no sākotnējās domas iespējams sasniegt ideju ar pieejamajiem līdzekļiem.

– Māris Melgalvs rakstīja, ka mākslas darbi rodas mokās…

– Jā, tāds teiciens tiešām reizēm atbilst patiesībai.