Latviešu mūzika no Cīrihes un Hamburgas. Vīnes klasika un Ziemassvētku tuvošanās

Lai gūtu publikas atsaucību 2025. gada 12. decembra koncertam Rīgas Kongresu namā, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris bija darījis ļoti daudz.

Aicināja Latvijas Radio kori vēlreiz dziedāt Roberta Šūmaņa vokāli simfonisko opusu "Nakts dziesma", ko festivāla "Eiropas Ziemassvētki" apmeklētāji dzirdēja 2023. gada 9. decembrī. Aicināja Hamburgā dzīvojošo latviešu komponisti Rutu Paideri piešķirt "vairākas jaunas epizodes un dubultu hronometrāžu" partitūrai "Sens vējš" korim un orķestrim (jā, arī 2015. gada 16. oktobra koncertu tiešām dzirdēju, un padzisušās atmiņas vēsta, ka otratskaņojumi tieši tāpat noderētu Jāņa Petraškeviča "Arbōs II" un Mārtiņa Viļuma "Aizsapņu saulei"). Piesaistīja Liepājas simfoniskā orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu. Un, visbeidzot – piesaistīja arī pianistu Reini Zariņu, par kuru, pēc vispārējā viedokļa, labāka nav. Zināmi rezultāti neizpalika, un tagad atliek tikai pamēģināt noskaidrot, kādēļ programmas īstenojums bija ar vareniem kāpumiem un kritumiem.

Uzreiz jāteic, ka Latvijas Radio koris uzstājās atbilstoši viņu līmenim gan Rutas Paideres avangarda mākslā, gan Roberta Šūmaņa romantiskajā pasaulē – dziedājuma plūdums un tembrālo krāsu piepildījums piemita ne tikai sieviešu, bet arī vīru balsīm, koristu priekšnesums iekļāvās kopīgi iecerētajās interpretācijas vadlīnijās, trāpīgi artikulācijas parametri un emociju afekti it īpaši caurvija opusa "Sens vējš" vokāli instrumentālo lasījumu. Jautājums tomēr – kādēļ atkal Šūmaņa "Nakts dziesma"? Toreizējais salikums Lielajā ģildē ar Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa un Jozefa Haidna darbiem šai partitūrai nāca par labu, bet tagad komponista skaņuraksts izklausījās tikpat bāls un bezpersonisks kā Frīdriha Hebela dzejolis. Kāda šādai poēzijai jēga, salīdzinot ar Cēlanu un Rilki?

Turpinājums repertuāra izvēlei ar tādu pašu attieksmi – ja programmā ir divi Bēthovena darbi un tikai viens latviešu komponista veikums, bet ukraiņu mūzikas nav vispār, tas liecina par sliktu gaumi. Ludviga van Bēthovena klavierkoncertus atceras vienīgi tādēļ, ka tos radījis deviņu simfoniju un 32 klaviersonāšu autors, un arī tagad šī atziņa apstiprinājās – cik lielā mērā Otrā simfonija priecēja ar ideju bagātību, tematisma kontrastiem un tēlu asprātību, tik lielā mērā Otrais klavierkoncerts nokaitināja kā tukšas un bērnišķīgas mūzikas piemērs. Jā, protams – pirmais, kas solista interpretācijā pievērsa uzmanību, bija apbrīnojami izkoptais tembrāli dinamiskais balanss. Arī nelabvēlīgajā akustikā varēja dzirdēt pilnīgi visas nošuraksta detaļas, kas apvienojumā ar pianistiskā toņa izteiksmīgumu, virtuozitāti un vispārējo harmoniju radīja sevišķi pārdomāta un noslīpēta snieguma iespaidu. Tomēr – ko tad tur īsti interpretēt? It īpaši tad, ja diriģenta piedāvājums netiek līdzi? Un, ja Reinis Zariņš vēlējās spēlēt nevis Ļatošinski, Antoņuku vai Havrilecu, bet kaut ko daudz konservatīvāku, ir taču arī Hummels, Černi un Kūlavs. Nu ja – bet tad jau būtu jāmācās kaut kas vidusskolā neapgūts. Ne katrs četrdesmitgadīgs pianists uz to ir spējīgs.

Patiesībā tas pats attiecas arī uz četrdesmitgadīgiem diriģentiem – taisnība, ar kora klātbūtni un komponistes pārraudzību Gunta Kuzmas veiktais iedzīvinājums skaņdarba "Sens vējš" individuālajam un dramaturģiski veiksmīgajam izklāstam izdevās tīri pārliecinošs, atkal apstiprinot orķestra nopietno sagatavotību stīgu, pūšaminstrumentu un perkusiju grupās. Taču Bēthovena simfonijas lasījumā līdzās kolorītām un spriegām ainām bija arī jūtamas monotonākas epizodes, un šāda nevienmērība rada secinājumu, ka diriģents ar orķestri saslēdzies tikai daļēji. Un tas savukārt liek uzdot noslēdzošo jautājumu – cik ilgi Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris vēl plāno strādāt bez koncertmeistara un bez mākslinieciskā vadītāja?

Skaidrojošie pieturas punkti "EBU Ziemassvētku koncertam" 2025. gada 13. decembrī Rīgas Domā – akronīms EBU latviski būtu Eiropas Raidorganizāciju apvienība, kurā iesaistījusies arī Latvija, turpretī ar šo programmu savu rezidences gadu Latvijas Radio 3 "Klasika" noapaļojusi dziedātāja Annija Kristiāna Ādamsone un saksofonists Aigars Raumanis, klāt pieaicinot radus un draugus – diriģentu Kasparu Ādamsonu un ērģelnieku Aigaru Reini; seno Ziemassvētku dziesmu "Es skaistu rozīt’ zinu" gadsimtu gaitā dažādās versijās aranžējuši gan Mihaels Pretoriuss, gan Jans Sandstrems, gan latviešu mūziķi; soprāna ārija "Et incarnatus est" nāk no Volfganga Amadeja Mocarta mesas do minorā, bet Fransisa Pulenka "Romance" saksofonam un ērģelēm oriģinālā ir sonātes klarnetei un klavierēm vidusdaļa; Ērika Ešenvalda opusu "Laudate Dominum" burtiski pirms pāris dienām bija iespēja noklausīties arī Oskara Petrauska un Lienes Andretas Kalnciemas ierakstā, bet Ešenvalda "Cīrihes mesa" pēc nesenā pirmatskaņojuma Šveicē tagad skanēja arī Latvijā.

Klāt vēl šai kopainai teicami pieskaņotais soprāna un ērģeļu duets Riharda Dubras "Beata es, Virgo Maria" lappusēs (ko nevarēja teikt par Aigara Reiņa spēli Mocarta mūzikā ārpus kāda temporitma un vēsturiskā stila), un kopumā saņēmu to, ko cerēju – Rutas Paideres vienaudzis "Cīrihes mesā" atkal sniedzis profesionāli radītu un uzrunājošu paraugu gluži atšķirīgā, tātad postromantiskā estētikā, kas noteikti iederētos ne tikai Kultūras akadēmijas jauktā kora "Sōla" repertuārā (un vairākas interpretācijas norāda arī uz Ešenvalda "Laudate Dominum" panākumiem); Kaspara Ādamsona sagatavotais koris var lepoties ar rezultātu, kas pārsniedz ierastās amatiermuzicēšanas robežas, bet Aigars Raumanis joprojām uzstājas kā augsti meistarīgs mākslinieks. Pāri visam – Annijas Kristiānas Ādamsones brīnišķīgā koloratūrsoprāna balss. Ar spēju piepildīt arī Rīgas Doma plašumus, ar virtuozām virsotnēm un tembrālu spozmi. Un, ja reiz par ērģelniekiem, metot skatu atpakaļ uz izcilo priekšnesumu šajā katedrālē 21. novembrī – varbūt kādreiz solistes dziedājumu būs iespēja dzirdēt kopā ar Larisu Bulavu.