In memoriam. No aktrises Baibas Indriksones atvadoties (1932 – 2024)

"Viena no manām pēdējām lomām bija Vecmāmiņa izrādē "Pulkstenis ar dzeguzi" – manam tēlam tur jāmirst, un, lai to ainiņu pataisītu zīmīgāku, režisors Kublinskis izdomāja, ka es aizeju pa gaismas ceļu, runājot "Palu upes pārplūdušas, no krastiem izgājušas"," iznākot grāmatai par Leimaņu dzimtu "Sniegu ēst nedrīkst", intervijā "Latvijas Avīzei" atminējās Baiba Indriksone.

Nu pa gaismas ceļu aizgājusi pati aktrise, kuras radošais mūžs septiņdesmit gadu garumā bijis uzticīgs tikai vienam – Nacionālajam – teātrim, bet Latvijas kino zelta fondā viņa uz mūžīgiem laikiem paliks ar Lēnes lomu sava vīra Aleksandra Leimaņa filmā "Vella kalpi" un Olitu Jāņa Streiča režisētajā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Aktrise Baiba Indriksone bija apveltīta ar vitālu spēku, sievišķību, profesionāla prieka dzirksti un neatslābstošu enerģiju. Kino viņa debitēja vēl pirms minētajām nozīmīgajām lomām, jo 1949. gada filmā "Rainis" atveidoja Ābelīti. "Katra loma, katrs partneris ir atstājis atmiņas, daži saka – tu jau kā teātra enciklopēdija, bet es jau esmu tajos daudzajos gados redzējusi, kā ienāk bērni teātrī pavisam jauniņi un pēc tam sāk sirmot. Es ļoti lepojos, ka mēs ģimenē esam trīs personas, kurām piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Tas vienā ģimenē ir liels retums. Katra paaudze ir devusi savu ieguldījumu," kādā intervijā atzinusi Baiba Indriksone. 

Bet deviņdesmit gadu jubilejas intervijā žurnālam "Mājas Viesis" aktrise sacījusi: 

"Varu tikai pateikties liktenim, ka tas bijis tik labvēlīgs, ka esmu piepildījusi savu dzīves sapni un nokļuvu uz skatuves Nacionālajā teātrī, brīnišķīgā kolektīvā ar tik daudzām interesantām personībām. 

Un ar tik daudziem esmu spēlējusi kopā – gan ar Sebri, gan Kubili, par kuru man vislabākās atmiņas."

Draudzība dzīves garumā

Baiba Indriksone ir bijusi izredzētā. Kaut Bībelē teikts, ka stipra cilvēka mūžs ir astoņdesmit gadu, labestību un sirds siltumu bagātīgi dāvājot saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem, viņa izpelnījusies lielu Dieva žēlastību un paliks atmiņās ar savu gaišumu un nesavtību. 

"Baibu zināju no filmas "Zvejnieka dēls", kur viņa spēlēja Martu kopā ar Eduardu Pāvulu. Jau tad viņu sajutu kā savu cilvēku, mūsu draudzība no "Vella kalpu" filmēšanas laika turpinājās līdz "Limuzīnam Jāņu nakts krāsā" un arī turpmāk visa mūža garumā. Lai gan strādājām katra savā teātrī, tomēr sanāca spēlēt arī kopā uz vienas skatuves, kad Baiba aizvietoja Ventu Vecumnieci Ērika Hānberga lugas iestudējumā Dailes teātrī un bijām vienā ģērbtuvē. Braucot uz savu dzīvesvietu Jūrmalā, viņa vienmēr mani aizveda mājās. Mēs ļoti daudz runājāmies un uzticējāmies viena otrai," par draudzenes darbīgo, priecīgo, izpalīdzīgo mūžu un pāri kūsājošo enerģiju paldies saka aktrise Olga Dreģe, atklājot, ka Baiba vienmēr pārdzīvojusi par savējiem – dēlu Aivaru un mazmeitu, baleta primadonnu Elzu – un priecājusies par viņu sasniegumiem.

Dreģe atceras vairākus gadus ilgušo "Vella kalpu" filmēšanas laiku, kad ciemojusies arī aktrises mājās. "Režisoram Leimanim nebija viegls raksturs, bet Baiba prata visas domstarpības nogludināt ar savu saulaino smaidu un pieņemošo izturēšanos. Daiļas aktrises mēdz būt arī egoistiskas, laiskas, sev lielāku uzmanību pieprasošas, taču Baiba tāda nebija. Viņai bija sievišķīgi atvērts raksturs, es no viņas daudz mācījos. Diemžēl man vairs nebūs, kam padomu paprasīt dzīves liktenīgajos brīžos. Viņa bija brīnišķīga aktrise, sieviete, sieva, mamma, vecāmamma un arī vecvecmāmiņa. Mums abām ir laimējies piedalīties filmās, kas ir pārdzīvojušas laikus, un vēl ilgi varējām kavēties atmiņās, piedaloties tām veltītos kino festivālos.

Tomēr man ir jādomā par brīdi, kad pāris nedēļas pirms savas aiziešanas viņa man piezvanīja, bet es biju tik aizņemta, nevaļīga un pa daudziem gadiem pirmoreiz pavirša mūsu sarunā. Vienmēr mūsu telefonsarunas bijušas ļoti sirsnīgas, un arī šoreiz Baiba bija gaiša, priecīga un saprotoša par to, ka esmu skrejoša un nevaru vairāk laika atvēlēt viņai. Tagad lūdzu viņai piedošanu," skumji noteic Olga Dreģe.

Ar rozēm kā pie mātes

"Ar Baibu Indriksoni Nacionālajā teātrī esmu kopā nostrādājis visu savu teātra mūžu. Pirmā tikšanās uz skatuves man bija izrādē "Lielā cerību stunda", kur viņa dublējās ar Helēnu Romanovu un savā lomā bija neoficiālā frizētavas karaliene. Savukārt es, pavisam jauns aktieris, lugā biju viņas priekšnieks," atminas aktieris Jānis Skanis. Iestudējums bijis varen lustīgs, kas skatītājiem labi gājis pie sirds, un nospēlētas vairāk nekā simts izrādes.

"Baiba šajā lomā bija brīnišķīga – omulīga, iedzert mīloša – un mēģināja izsprukt no skaistās valdzinātājas tēla, atveidodama sievieti, kas katru vīrieti, arī savu priekšnieku, spēj nolikt pie vietas. No tā laika radošie gadi gāja, vairāk vai mazāk tuvinoties, bet visu laiku esot blakus teātrī, uzmetot aci, kā iet viņai, un droši vien Baiba ar acs kaktiņu sekoja līdzi arī man. Taču dzīvē kaut kā viss notiek ļoti dīvaini. Baiba jau bija aizgājusi no teātra ārštatā. Bet viņai tuvojās septiņdesmit piecu gadu jubileja, aktieris jau būtībā visu mūžu ir kā cirka zirgs, kuram nemitīgi vajag arēnu, kur skriet. Baiba pati bija atradusi dramaturģisko materiālu – vācu rakstnieka īsromānu "Māte un dēls", bet līdz ar to radās problēma, kurš aktieris ar viņu kopā spēlēs un kurš režisors būs gatavs uzņemties papildu darbu," atmiņās kavējas Jānis Skanis.

Baiba Indriksone uzrunājusi Mihailu Kublinski, kurš, mazliet sarūgtināts, arī bija aizgājis no teātra, un Jāni Skani. "Vecums nevienam nav nekas priecīgs. Baibai tobrīd bija veselības problēmas ar kājām – bija nepieciešama operācija, bet es arī atrados dilemmas priekšā, ko darīt ar savu dzīvi un vietu Nacionālajā teātrī. Meklējot atbildes, uz gadu biju iesaistījies režisores Gaļinas Poļiščukas teātra trupā. Tā nu mēs, trīs nelaimīgas dvēseles, Aktieru zālē mēģinājām uztaisīt Baibas jubilejas izrādi.

Un notika brīnums – es šo aktrisi ļoti iemīlēju. Kā māti, kura savu neizdevušos dēlu visiem spēkiem centās nolikt uz kājām, jo viņš bija šķīries un arī darbā neveicās. Turklāt sāpošo kāju dēļ režisors Baibai atļāva spēlēt ratiņkrēslā, tas vēl vairāk izcēla šī stāsta traģiskumu, taču vienalga arī šādā situācijā mēs uz skatuves dejojām. Pats emocionālākais brīdis pienāca izrādes beigās, kad viņa, savā bezgalīgajā mīlestībā kvēlodama, piecēlās no ratiņkrēsla un nāca man pretī ar vīna glāzi rokās, bet es – ar rozēm. Baiba tajā brīdī bija karaliene. Un es nodomāju – aktrise, kura ir spēlējusi jaunas, skaistas, draiskas meitenes, nobriedušas sievietes un vēl veselu virkni raksturlomu, beidzot ir Karaliene. 

Karaliene, kuru skatīties nāca visa Nacionālā teātra vecā gvarde, Alfrēdu Jaunušanu, Kārli Sebri un kinorežisoru Jāni Streiču ieskaitot. Visi viņu apbrīnoja, apkampa, bučoja, protams, arī es. 

No tā brīža pēc smagajiem mēģinājumiem un pārdzīvojumiem bijām izgājuši tādai kā tumšai ielejai cauri un ar Baibu palikām ļoti tuvās, patiesi ieinteresētās attiecībās. Turpmāk es viņu tā arī saucu – par savu māti. Mēs bieži sazvanījāmies, viņa vienmēr gribēja zināt, kas notiek teātrī. Līdz pēdējam brīdim viņu viss interesēja, varētu teikt, ka Baiba turēja rūpi par savu Nacionālo teātri, kurā bija nostrādājusi visu mūžu. Tas apliecina vecākās paaudzes aktieru neizmērojamo mīlestību gan pret teātri, gan saviem kolēģiem."

Labestībā piepildīts mūžs

"Galvenais, ko man gribas pateikt, pavadot Baibu Indriksoni mūžības ceļā, ir tas, ka viņa bija ārkārtīgi labestīga un dzīvespriecīga, kas izpaudās ne tikai lomās, bet arī dzīvē. Neatceros dzirdējis nekādus pārmetumus par neiedalītām lomām vai ko citu," pēc atvadīšanās no aktrises teātrī saka bijušais Nacionālā teātra direktors, Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis. 

"Iespējams, jau jaunībā Baiba saprata, ka nebūs varoņlomu atveidotāja, tādēļ viņa izpauda savu talantu fantastiskās raksturlomās, kurās bija nepieciešama liela meistarība, lai ikreiz skatītājiem atklātu kādu jaunu tēlu rakstura šķautni. Apbrīnoju arī viņas milzīgo atdevīgumu teātrim, kas lielākajai daļai jauno aktieru paaudzes vairs nepiemīt, jo viņi vairāk redz sevi teātrī. Bet Baiba sevi nekad neizcēla pāri teātrim. Apbrīnoju arī, kā viņa varēja vienlaikus izaudzināt tik talantīgu dēlu un mazbērnus, tikt galā ar visām sadzīves lietām un vēl būt laba aktrise. Atceros, mēs kopā vedām mazbērnus uz deju kolektīva "Dzintariņš" mēģinājumiem. Nebija viegli uzkāpt pa stāvajām kāpnēm, jo viņa bija apkrāvusies ar visādām paunām, vienmēr rūpēdamās, lai tikai mazbērni būtu paēduši, un darīja to, lai atvieglotu dēla Aivara un viņa sievas Guntas dzīvi.

Baiba Indriksone bija cilvēks ar lielo burtu. Kā ikviens no mums ar saviem niķīšiem, domām un pārliecību, bet ar ārkārtīgi lielu labestību. Atvadīšanās teātrī bija gaiša, jo viņa ir nodzīvojusi bagātu, apbrīnojami piepildītu mūžu gan ar kino un teātra lomām, gan ģimeni un savu esību."