Patchy light rain with thunder 24 °C
O. 21.05
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Baiba Indriksone.
Baiba Indriksone.
Foto: Jānis Deinats / Latvijas Mediji

Populārajai latviešu teātra un kino aktrisei Baibai Indriksonei apritēs apaļi deviņdesmit. Vēl pirms trim gadiem viņa pati sēdēja pie stūres "Nissan" džipam, jo tā taču ērtāk no mājām Dzintaros tikt līdz teātriem Rīgā, kur neatkārtojamā māksliniece joprojām spēlēja uz veselām trim skatuvēm.

Materiāla pirmpublikācija 2022. gada 17. februārī žurnālā "Mājas Viesis".

... Man acu priekšā skats, kā pirms kovida ēras vai visās pirmizrādēs mūsu Baltajā namā publikā sevi tik cēli nesa kundze cienījamos gados. Viņu nevarēja nepamanīt un nepazīt. Šķietami nemanāmi atbalstījusies pret spieķi, saposusies un īpašu mirdzumu acīs. Par izrādi, par visapkārt valdošo noskaņu, kurā arī viņai, Baibai Indriksonei, liels, kaut daudziem varbūt nezināms dzīves pienesums. 


Pirms pieciem gadiem savā astoņdesmit piecu gadu dzimšanas dienā žurnālam "Mājas Viesis" sacījāt, ka varbūt izdosies nodzīvot līdz deviņdesmit, arī citiem novēlējāt turēt sevi rokās. Kas pašai pēdējā laikā palīdzējis nenolaist spārnus?


Brīnišķīgi, ka vēl pēdējos gados biju uz skatuves. Spēlēju savā Nacionālajā teātrī "Pērā Gintā", biju vienā ainā uz skatuves Operā un Dailē Ērika Hānberga lugā "Ērtas dzīvošanas mirklīši", pēc kuras publika cēlās kājās un aplaudēja. Droši vien jaunībai, jo ekrānā skatuves aizmugurē rādīja mūsu, veco aktieru, sen aizgājušo dienu bildes. Jutos joprojām vajadzīga. Bet sākās kovida sērga, arī spēka tagad mazāk, tuvinieki vairs neļāva braukt ar mašīnu...


Mana piesātinātā skatuves dzīve beidzās ar Nacionālā teātra simt gadiem. Bet joprojām esmu teātra vidē, esmu sniegusi intervijas, uzstājusies televīzijā. Nejūtos kā iemūrēta četrās sienās, kaut to "četru sienu sindroms" pasaulē jau ļoti manāms.


Vakar ar ģimeni aizstaigājām līdz jūrai. Tā šalc tepat netālu no mūsu mājas, bija tik mierīga, mierīga. Un pēc vairākām nedēļām jauks laiks. Pa mūsu mājas logu man patīk vērot krītošās sniegpārslas. Ir straujas, spridzīgas, citas gurdenas…


Nupat aizvadītais man bijis lielu atmiņu gads. 

Pērn 1. decembrī apritēja 70 gadi, kopš kā deviņpadsmitgadīga meitene pirmo reizi kāpu uz profesionālās, toreizējā Drāmas teātra skatuves. Mūsu kursa vadītāja Vera Baļuna paņēma Eleonoru Dūdu un mani, 4. kursa studentes, savā jaunajā izrādē "Mēnesis uz laukiem".


Un šodien (mūsu saruna notiek 24. janvārī. – V. K.) ir tā diena, kad mēs ar Aleksandru Leimani sareģistrējāmies. Tajā laikā Dzimtsarakstu nodaļa atradās lepnajā Elizabetes, toreizējā Kirova, ielā piektajā stāvā. Tur bijām divi vien. Vecāmamma ar brāli sēdēja gaitenī, mana mamma netika no darba. Pēc ceremonijas gājām uz Lāčplēša ielu, kur Leimanis dzīvoja. Vīramāte mazgāja grīdu, un Saša noteica: mēs ar Baibu apprecējāmies. Pēc tam tūlīt devāmies katrs savās gaitās – es uz "Revidenta" mēģinājumu Drāmā, Leimanis aizbrauca uz Valmieru, kur viņam bija pieņemšanas izrāde. 


Kāzu dienā.

Jums toreiz bija deviņpadsmit gadi, bet Aleksan­dram Leimanim trīsdesmit astoņi. Ko mēļoja sabiedrība?


Teica, palūk, kādu veci apņēmusi! Kad Ģirtam (Jakovļevam) un Uldim (Dumpim) bija trīsdesmit astoņi gadi, nu paskatieties, vīri kā bildes! Varbūt vienīgi es tolaik, kad sareģistrējāmies ar jau pazīstamo režisoru Leimani, izskatījos ļoti bērnišķīgi. Jā, kad Leimanis mani apprecēja, viņam bija trīsdesmit astoņi gadi. Un, kad viņš 1990. gadā nomira, mēs laulībā arī bijām aizvadījuši trīsdesmit astoņus gadus.


Nupat tiešsaistē varēja redzēt mūsu Operā iestudēto pirmo Džakomo Pučīni operu "Vīlas. Džanni Skiki", kur viens no cēlieniem sākas ar sešu vīlu, pievilto līgavu, uznācienu. Un kā pirmā no dāmām cienījamos gados, kura baltā kleitā sper grīļīgos soļus, nākat jūs, uz spieķa teatrāli balstīdamās. Kā nokļuvāt šajā iestudējumā? 


Droši vien režisors Viesturs Kairišs deva uzdevumu savākt vecās aktrises. Bet neko diži viņš nesavaņģoja. Mans galvenais uzdevums bija tas lielais brēciens, ar kuru bija jāpārbaida publika (pasmaida). Vienreiz dzīvē līgavas tērpā uz Operas skatuves jau tiku agrāk atradusies. Padomju laikā, 1952. gadā, pēc svinīgās sēdes koncertā fragmentā no Drāmas teātra "Revidenta" es līgavas tērpā gaidīju savu brūtgānu Hļestakovu. Vēl vienā filmā man ir bijis baltais līgavas tērps. Bet dzīvē savā kāzu dienā – tikai zaļā kleitiņa. 


Tas, ka Latvijā ir saglabāts klasiskais balets, lielā mērā ir jūsu dēla, Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa, nopelns. Vai jums dzīvē prasījis daudz spēka, lai dēls bērnībā un agrā jaunībā cītīgi stāvētu pie baleta "standziņas"?


Reklāma

O, nē! Viņam pašam vienmēr patikusi kustība. Zinaīda Zeltmate manu dēlu ieraudzīja četru gadu vecumā, teica, viņai šo puisīti vajagot, jo esot ansamblī laba meitene, ar ko salikt pārī. Tā sāku vest Aivaru uz "Dzintariņu", bet vēlāk viņam pašam gribējās uz baletskolu. Leimanis teica, neesot vērts, jo dēlam gudra galva, bet puika pats uz savu roku aizgāja uz eksāmeniem Horeogrāfijas skolā. Papam neviena vārda neteicām. Kad 1. septembris bija klāt, nācās vien atzīties, ka jāiet uz baleta skolu. 


Kurš no Aivara Leimaņa baletiem jums visvairāk pie sirds?


"Bahčisarajas strūklaka". Esmu mazliet līdzvainīga šīs izrādes tapšanā. Katru gadu Aivars, protams, domā par jaunajām izrādēm repertuārā. Reiz ieminējos, ka tūlīt pēc kara mūsu Operā izrādīja "Bahčisarajas strūklaku". Man prātā bija palikuši baltie poļi, gaišā dzīve, kas tiek sagrauta. Dēls atteica – nē, nē, nav jau Čaikovskis… Bet laikam pēc tam bija pārdomājis. Nu iznākusi ļoti kontrastaina, skaista izrāde. Un vēl, protams, Jura Karlsona komponētais balets "Antonija# Silmači", kur Aivars dejas valodā īstenojis sava tēva nerealizēto sapni uzņemt filmā Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos".


Baiba Indriksone tuvinieku lokā.

Kā vērtējat mazmeitas Elzas Leimanes laikmetīgās horeogrāfijas?


Pašlaik mākslā vispār ir modernisma laiks! Cilvēki it kā nevar savā dzīvē ieturēt lēnāku tempu un tad arī mākslā meklē asākas šķautnes. Glezniecībā lieliem krāsu triepieniem, fantāzija, atļaušanās, nav nekāda sīka izzīmēšana portretiskā līdzībā. Tāpat mūzikā plūstošas melodijas vietā vairāk negaidītas skaņu disonanses. Elzai ir savs rokraksts, viņa labi izjūt dejotājus. Ar savu draudzeni, vienu no pasaulē vadošajām baleta dejotājām Annu Lauderi, kura dzīvo Hamburgā, piedalījās starptautiskā projektā, kur dažādu valstu horeogrāfi dejā atklāja savu tautu šūpuļdziesmas. Un Elza ar Annu bija izvēlējušās "Miedziņa dziesmu". Anna Hamburgā, Elza Rīgā, taču abām kopā sanāca skaista miniatūra. 


Elzas brālim, jūsu mazdēlam Gustam aug meitiņa Melānija. 


Jā, viņai jau trīs gadiņi un liela dejotāja! Pie izklaidēm pieder tas, ka jāuzliek mājās mūzika un tad nu viņa savā fantāzijā dejo. 


Bet, ja jūsu mazmazmeitai ienāktu prātā sekot vecvecmāmiņas pēdās un pievērsties teātrim? Kādu padomu jūs dotu?


Katram jāizvēlas savs ceļš, bet balets ir daudz, daudz grūtāks nekā teātris! Baletā ir daudzu mākslu sintēze. Un cik milzīgs konkurss Horeogrāfijas skolā bija uz vienu vietu! Man dzīvē sanāca mazliet vienkāršāk. Teātra institūtā nebija nokomplektēts viss Veras Baļunas audzēkņu kurss, triju pietrūka, un mēs – Arnolds Liniņš, Jānis Jurovs un es – tikām uzaicināti. Tā teātrī nonācu ļoti jauna. Man bija tikai divdesmit gadu, kad augstskolu beidzu ar zelta diplomu. Sāku mācīties Teātra institūtā, bet beidzu jau Teātra fakultāti konservatorijā. 


Kuru jūs uzlūkojat kā savu visnozīmīgāko režisoru?


Savu devis katrs. Esmu bijusi klāt Alfrēda Jaunušana, šī brīnišķīgā un azartiskā aktiera, tapšanā par režisoru. Paralēli aktiera darbam Drāmas teātrī viņš iestudēja izrādes 3. vidusskolas dramatiskajā pulciņā. Pa brīviem brīžiem, kad vaļas… Tur vēl kā skolnieces spēlēja Helēna Romānova, Astrīda Gulbe, Māra Zemdega. Un tad Jaunušans atrada poļu lugu "Ģimenes lieta", kuru jau uz profesionālā teātra skatuves iestudēja pat divos sastāvos. Man iedeva galveno lomu pirmajā sastāvā – partnerībā ar Gunāru Cilinski. Izrādei bija lieli panākumi, un nu ceļš uz režiju Jaunušanam bija vaļā. Un vēlāk izcilais režisors man deva lomas vai katrā savā izrādē. Tā tiku spēlējusi gan viņa pirmajā izrādē, gan pēdējā – Vulfa "Sensācijā", kur Jaunušans kā uz atvadām centās sapulcēt visus vecos aktierus…


Pie Antmaņa-Briedīša spēlēju Dinu "Jāzepā un viņa brāļos", bet pēdējos gados man visvairāk patika spēlēt pie Mihaila Kublinska, kurš man uzticējās, vecuma galā ņēma savās izrādēs. Kad man apritēja 75 gadi, repertuārā nebija manai jubilejai īsti piemērotas izrādes. Pēkšņi grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu "Māte un dēls". Ar Mihailu Kublinski izveidojām scenāriju, piedāvājām teātra direkcijai, Jānis Skanis piekrita spēlēt manu dēlu. Viena no pēdējām lugām, kur spēlēju, bija Jāņa Jurkāna "Pulkstenis ar dzeguzi". Tur esmu vecmāmiņa, kurai bija paredzēti tikai pāris vārdi. Kublinskis izdomāja, ka ar to būs par maz. Un man tika vēl dažas, taču lugas kontekstā dziļas jēgas rindiņas – palu upe pārplūdusi, no krastiem izgājusi… Kublinskim kā režisoram bija laba auss, viņš juta patiesību, vēlējās, lai aktieris ir emocionāls un nevis, kā es saku, auksts kā suņa purns. Man vispār ļoti patīk Mazā zāle, jo vienu laiku man tur bija lielas, lielas lomas. 


Un kuru jūs varētu saukt par savu nozīmīgāko partneri?


Nupat pārlūkoju fotogrāfijas. Esmu spēlējusi ar tik daudziem, gan ar vienaudžiem, gan pirms manis teātrī ienākušiem. Katlaps un Osis, Jaunušans un Videnieks, katram sava domāšana un acu skatiens. Pat nevaru pateikt, kurš mani vairāk bagātinājis. Esmu bijusi pirmā partnere Gunāram Cilinskim. Tika iestudēta Arvīda Griguļa luga "Karavīra šinelis". Cilinskis toreiz mācījās 4. kursā, un mūsu tēlotie varoņi tajā lugā iemīlas viens otrā. Un vēl skaista mīlestības saspēle man izveidojās ar Eduardu Pāvulu filmā "Zvejnieka dēls". Mana Marta bija tā, kas savaņģoja Oskaru, kad viņš bija nonācis pie tiem tālajiem ezeriem. Jocīgi, bet Martas lomu vajadzēja spēlēt citai aktrisei, taču Vilis Lācis skatījies proves un viņam tā otra aktrise kaut kā neiepatikās, kaut gan vizuāli bijusi ļoti līdzīga man. Nez kādēļ slavenā romāna autoru un padomju augsto amatpersonu tik daudz neinteresēja tas, kas būs Anita, bet gan – kas spēlēs Martu. Vajagot, lai šajā lomā staro tīrums, gaišums un, kaut Marta pievilina Oskaru, nekādas "pošlostj" – krieviem ir tāds labs vārds –, samaitātības. Man viena no mīļākajām vietām "Zvejnieka dēlā" ir aina, kurā Marta ved ragavās Oskaru, kas dodas prom. Viņš izkāpj, es aizbraucu, un sniegā palikušas tikai manas pēdas. Kad pēc daudziem gadiem apciemoju Pāvulu Vaivaru slimnīcā, viņš sacīja – vai tu, Baiba, atceries, kā es pacēlu un sažņaudzu dūrē sniegu, uz kura tu biji stāvējusi. Šo sava varoņa Oskara žestu Pāvuls toreiz izdomāja pats. Marta bija ļoti romantiska, ļoti aizkustinoša loma. 


Ar Kārli Sebri.

Un pēc gadiem jūs ar Pāvulu atkal satikāties partnerībā "Vella kalpos". Kā filmas režisors Aleksandrs Leimanis jūs salika pārī?


Filmā jau bija trīs pāri un katrs citāds. Varonīgais, kur Olga Dreģe ar Artūru Ēķi, romantiskais, kur Lolita Cauka ar Haraldu Ritenbergu, un tad komiskais. Leimanis saprata, ka Ērmanītis var būt tikai apaļīgs un omulīgs. Un kurš cits, ja ne Pāvuls? Un es tajā laikā arī pietiekami apaļīga, mēs labi saderējām. Uzreiz bijām ārpus konkurences. Bet citus pārus gan Leimanis ilgi meklēja. Foto provēs uzņemtās bildes izlika uz sava lepnā riekstkoka rakstāmgalda, bīdīja šādi un tādi, lika kā pasjansu. 

Pirms dažiem gadiem ar vienu otru toreizējo "vella kalpu" satikāties filmā "Džimlairūdi rallalā"… 


Vairs ne jājot uz zirga, bet skrienot pa mežu armijas formā. Kad mums iedeva paturēt rokā ieročus un režisors Māris Putniņš redzēja, cik smagi es velku šauteni, nosprieda – vai, vai, šito mēs noteikti nofilmēsim! Un lai tev kā pie Maskavas sakautam Napoleona francūzim sejā lasāms, ka galvā tikai viena doma: uz Parīzi, uz Parīzi! Filmā tas ir tikai viens kadrs, mirklis, bet man tas nāca grūti, taču reizē bija arī mīļi. Filmēšanas process mums, vecajiem aktieriem, bija brīnišķīga atkalredzēšanās. Katru dienu satikāmies septiņos no rīta pie Dailes teātra, sakāpām autobusos, braucām uz Ādažiem, kur brokastis, ģērbšanās, filmēšanās, vakarā uz Rīgu, nākamajā dienā viss no gala. Tā bija tāda vienas paaudzes aktieru sadraudzēšanās, jo ar dažu labu nekad mūžā nebija sanācis uz skatuves kopā spēlēt. Bet īsti jau viena paaudze nebijām. Runājot par paaudzēm, savā laikā, vairs neatminu kādā sakarā, bet Velta Līne reiz pieveda mani pie spoguļa un teica: jā, tu esi deviņus gadus jaunāka par mani, bet zini, paies laiks, un mēs būsim viena paaudze. Jo, viņa saka, vai tad kāds tagad zina, kura vecāka: Klintīte, Lilija Ērika vai Šmithena? 


Lasītājs nepiedos, ja nepavaicāšu par jūsu Olitu Sprēsliņu filmā"Limuzīns Jāņu nakts krāsā", lomu, kurā jūs ieraudzīja režisors Jānis Streičs – jūsu vīrs Aleksandrs Leimanis viņam bijis skolotājs kino un dzīvē tikpat kā tēva vietā…


Brīvdabas muzejā notika proves un Jānis (Streičs) sacīja – svarīgi, lai māte un meita būtu līdzīgas, un, ja pāris "neštimmēs", neapvainojies, tad nekā. Zinu, ka uz Olitas lomu pretendēja Antra Liedskalniņa. Man sākumā kā meita bija iecerēta Inese Saulīte no Dailes teātra. Viņa arī tāda pati apaļīga kā es… Tādēļ tā nepiedienīgi Jānim sacīju: paklau, mēs abas taču izskatīsimies kā māsas! Un tad atrada Diānu Zandi, saģērba mūs abas dzeltenajās jakās, uzlika galvā ķiveres. Tiešām bijām līdzīgas kā māte un meita. Streičs teica: jautājums atrisināts. Vienmēr jau katrai lomai šuj jaunus tērpus. Toreiz arī – kleitas, blūzītes, plisēti svārki… Taču mana Olita grib būt kā čakla bitīte, nu kā tādos plisētos svārkos ņemšos pa laukiem? Nomira manas mammas komunālā dzīvokļa kaimiņiene, vientuļš cilvēks, un man bija jāatbrīvo viņas miteklis. Un tajā es atradu vecu, sarkanu katūna kleitu un lakatiņu. Slampīgās Olitas Sprēsliņas raksturs bija rokā! 


Un kā radās tas stieptais, lauzītais izsauciens "mā- ā-miņ!"?


Ka mana Olita šādi ik pa laikam vērsīsies pie Lilitas Bērziņas varones, jau bija ierakstīts scenārijā. Bet tā balss saldi lipīgā intonācija ir no manis. Olitas mērķis taču bija tikt pie mašīnas! Kā citādi, ja ne ar pieglaimību un uzspēlētu čaklumu no bijušās, sen nesatiktās vīramātes to autiņu dabūt? Un varbūt intonāciju bagātības dēļ Streičs izdomāja, ka arī Lāsmiņa runās manā balsī. 


Kā jums šķiet, kur slēpjas šīs filmas fenomens? 


Tajā, kā pa dzīvi iet "Limuzīna" varoņiem, ir kaut kas ļoti raksturīgs un patiess. Romualda Ancāna traktorists ir ar tādām manierēm, ka kaut vai tūlīt var sēsties kombainā. Viņa sieva, ko atveido Līga Liepiņa, tipiska skolotāja, kas visus pamāca. Šķiet, tādi cilvēki kā filmas varoņi ir tepat mums dzīvē blakus, liekas, nekas nav mainījies, kaut filmai jau četrdesmit gadu. Atceros to tik labi tādēļ, ka 1981. gadā, kad uzņēma "Limuzīnu", dzima mans mazdēls Gusts. 


Nesen esat atklājusi līdz šim nezināmu faktu no jūsu dzīves, ka pie savas pirmās automašīnas abi ar Aleksandru Leimani esat tikuši tieši tāpat kā Lilitas Bērziņas varone filmā. 


Jā, moskviču baltā krāsā – "cveta beloj noči", kā Mirttantei filmā, vinnējām loterijā. Mūsu mašīnu saucām par "balto gulbi". 1969. gadā, kad uzņēma "Vella kalpus", Aleksandrs Leimanis pirms Ziemassvētkiem bija aizgājis uz tirgu. Pa kāda autiņa atvērto logu pastiepās sievietes roka ar loterijas biļetēm, un manam gados nemaz ne tik jaunajam vīram tirgotāja sacīja: "molodoj čelovek, kupite mašinu" (jaunais cilvēk, nopērciet mašīnu – krievu val.). Mans vīrs paņēma trīs biļetes, vienu ielocīja, teica – tas dēlam. Martā aizgāju uz krājkasi Blaumaņa un Marijas ielas stūrī. Pirmā biļete tukša, ņemu nākamo, liekas… vinnēts!! Kasiere pirmajā mirklī noraidoši attrauc: vai tad acis pēc vakardienas balles nerāda? (Iepriekšējā dienā bija notikusi Nacionālā teātra jubileja, ko visi varēja redzēt arī televīzijā.) Ieskatās – jā, vinnēta mašīna! No teātra zvanu Kinostudijas sekretārei, lai sameklē Leimani. Saku, Sašiņ, nekas slikts nav noticis, bet esam vinnējuši moskviču. Viņā galā liela pauze un tad atbilde – šitās nelaimes mums tikai trūka! Garāžas nav, nevienam tiesību nav, "Vella kalpi" jāfilmē… Maijā atnāca paziņojums, ka jābrauc uz Maskavu mašīnai pakaļ. Tā nu vairāk nemācījos jāt uz zirga, bet braukt ar mašīnu. Vēlāk dzīvē es biju tā, kas sēdēja pie autiņa stūres. Biju Leimanim gan šofere, gan scenāriju pārrakstītāja un, kā jau Krievijā dzimušam cilvēkam, latviešu valodas gramatikas kļūdu labotāja, arī pavāre un dārzniece… 


Un tajā pašā laikā piedzīvojāt brīnišķīgu aktrises karjeru.


Jā, varu tikai pateikties liktenim, ka tas bijis tik labvēlīgs, ka esmu piepildījusi savu dzīves sapni un nokļuvu uz skatuves Nacionālajā teātrī, brīnišķīgā kolektīvā ar tik daudzām interesantām personībām. Un ar tik daudziem, kā jau teicu, esmu spēlējusi kopā – gan ar Sebri, gan Kubili, par kuru man vislabākās atmiņas. No maniem partneriem mēs ar Kubili šai saulē esam palikuši vienīgie. Pārējie, arī daudz jaunāki, jau miruši. Gan Līkumu Juris, gan Gunārs Cilinskis, gan Kārlis Trencis. Visi, ar ko man savā laikā uz skatuves bijusi jāspēlē mīlestība, ir aizgājuši. Un palikuši tikai fotogrāfijās un manā atmiņā. 


Kas jums joprojām apbrīnojami lieliska.


Varbūt tas no zinātkāres. Mani arvien interesē zināt, kas notiek pasaulē. Mani interesē zināt, kā sokas maniem tuvākajiem, Aivaram, Elzai, cik interesanta veidojas mazmazmeitiņa Melānija un kā Gusta dēliņš, kuram nupat pieci mēneši, top par mazu cilvēciņu. Ričards ir mans otrais mazmazbērns, nākamais Leimanis.


Vizītkarte


Baiba Indriksone


• Latviešu teātra un kino aktrise.


• Dzimusi 1932. gada 22. februārī.


• Kopš Teātra fakultātes absolvēšanas 1952. gadā visu mūžu strādājusi Nacionālajā teātrī.


• Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.


• Saņēmusi A. Antmaņa-Briedīša prēmiju par ieguldīto darbu skatuves mākslā. 


• Kino debitējusi ar Ābelītes lomu filmā "Rainis" (1949. gads).


• Vīrs kinorežisors Aleksandrs Leimanis (1913–1990).


• Dēls Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs.


• Mazbērni: Gusts Leimanis un Elza Leimane, Nacionālā baleta soliste un horeogrāfe.

Materiāla pirmpublikācija 2022. gada 17. februārī žurnālā "Mājas Viesis".

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma