Andrejs Gražulis ir unikāls basketbolists – šajā sportā nokļuva 15 gadu vecumā, 26 gados spēlēja Itālijas pēc spēka otrajā līgā, bet četras vasaras vēlāk Pasaules kausā skoloja itāliešu spīdekļus, teicami cīnoties arī pret citu izlašu titulētajiem spēlētājiem. 

Gražulis bija viens no turnīra lielākajiem pārsteigumiem, atsevišķu speciālistu vērtējumā iekļauts piecu labāko spēlētāju vidū līdzās Nacionālās basketbola asociācijas zvaigznēm.

Andrej, man šķiet, ka Pasaules kausā tu biji superlabā formā.

A. Gražulis: Tā varētu teikt, diezgan labā. Sezona laikus beidzās, paspēju atpūsties un sagatavoties, treniņu programma bija tāda pati kā iepriekšējās vasarās, man jau 30, būtu muļķīgi palaisties un tad mēģināt noķert. Izlasē, par laimi, vairs nav tik smagas nometnes.

Vai tu arī sevi pārsteidzi?

Nē, zināju, ko varu izdarīt, treneris uzticējās. Beidzot sanāca. Komanda bija būvēta tā, ka jebkurš var jebkurā spēlē izšaut. Es zinu, kā spēlēju, viss atkarīgs no tā, vai krīt vai nekrīt, un šoreiz krita iekšā.

Kā var dabūt gatavu to, ka visās statistikas ailēs, izņemot atlēkušās bumbas, tev ir labāki rādītāji nekā kvalifikācijā?

Traumu dēļ nevarēja spēlēt vairāki līderi. Kvalifikācijā darīju savu darbu, šoreiz tāpat, bet sanāca būt uzbrukuma noslēgumā, laukumā pavadīju vairāk minūtes. 

Jā, iepriekš uz "flouteriem" nebija tik liels akcents, bet to noteica spēles situācijas – ko aizsardzība deva, to ņēmām. 

Par atlēkušajām bumbām – galvenais bija atbloķēt, aizgrūst prom kādu lielo, lai citi var paņemt. Neesmu garākais spēlētājs, tāpēc atlika grūstīties.