Sandra Vensko: Aiz valodas atslēgas paslēpjas visa kultūras pasaule

Latviešu valodā tapušie darbi, sākot no baznīcas rakstiem līdz mūsdienu digitālajām lasāmgrāmatām, "ChatGPT" čatbotam, mākslīgi sarakstītiem darbiem… 1525. gadā pirmais latviešu valodā sarakstītais darbs nav saglabājies, bet kalpo kā atskaites punkts latviešu valodas izplatībai drukātā veidā.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Kopš 2021. gada Latvija atzīmē šo nopietno un ievērības cienīgo faktu, tostarp "Latvijas Pasts" sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku izdod pastmarku "Latviešu grāmatai 500", un 3. aprīlī, LNB ātrijā notiks pastmarkas pirmās dienas zīmogošana.

Katra šāda aktivitāte, kas iezīmē latviešu valodas nozīmīgumu, atgādina par valodu kā nācijas kopā esamību un valsts eksistenci. Valodai valsts ir mājas, kur vienmēr atgriezties un kopā svinēt labās un arī sliktās dienas. Ārēji nekas nemainās līdz brīdim, kad ir jāizšķiras, kam man kā valsts iedzīvotājam latviešu valoda vajadzīga. Katram būs sava atbilde, pat vienaldzīga atmešana ar roku, sak, cik var par to runāt, cik var piekasīgi norādīt uz latviešu valodas kā valsts valodas lietojumu Latvijā. Un tomēr šo pamatvērtību, kas jau 500 gadus ir apliecināta ar rakstīto tekstu drukāšanu, vākšanu un krāšanu, nedrīkst novērtēt par zemu.

Aplūkojot pastmarku, pirmajā mirklī tā liekas šķietami vienkārša, taču tik saprotama! Uz dzeltenīga fona – lasītājs ar mugursomu, un priekšā grāmata ar norādi uz burtu "A". Kaut kas no mūžīgā grāmatu krājēja un valodas cienītāja. Viens no mums, katrs no mums, kuram dzimtā valoda ir latviešu. Pastmarkas "Latviešu grāmatai 500" dizaina autore ir Madara Lesīte-Volmane, ilustrācijas autore ir Ella Mežule.

Par godu latviešu grāmatniecības jubilejai izdota pastmarka "Latviešu grāmatai 500".

Foto: Publicitātes

Ne tik ilgs ir latviešu rakstu valodas mūžs, rakstītie teksti ietver notikumus, aiz kuriem paslēpts grāmatniecības kods, vieta grāmatu iespiedējiem, gara mantu krājējiem, vārdu darinātājiem, pētniekiem, tekstu sacerētājiem. Līdztekus visam tam, ka mainījusies rakstība, stils un mode rakstniecībā, latviskumā izauklētā valoda apdraudēta ir joprojām. Laiku pa laikam piesmieta neskaitāmiem vulgārismiem, starp latviskajiem vārdiem salipināti zemjostas lamuvārdi, steigā saīsināti, apvienoti trīs vai pat divi burti. Sapratīs!

Ļaudis nereti melš par laika trūkumu, steigu un gadsimtu, kas paģēr skriet, skriet un vēlreiz skriet. Atrunāšanās ar skriešanas maratonu ir kļuvusi par tādu kā novājinātu redzi, kad realitāti aizstāj mākslīgais intelekts, kam ir gana daudz laika radīt savas grāmatas, atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un pat izteikt kritiskas piezīmes par cilvēka radīto tekstu. Neviens nepazīst īsto un tik jauko sarunu biedru, nezina, kādā krāsā ir šī intelektuāļa apģērbs, kāds ir šis pirmtēvs/pirmmāte, taču čatbota domas ir visur. Cilvēki pierod, un laika mašīna steidzas kā apmāts dzīvnieks, neskatot, kur šķērslis, kur bīstamība, kur reālas valodu mīnas vai īsti droni. MI iet visvarens pa pasauli, un viņa prātā var ielikt domu, ka latviešu valoda tāds oda sīciens vien ir.

Aiz valodas atslēgas paslēpjas visa kultūras pasaule, pamats. Saki, kāpēc visnotaļ sarežģītā laikā ar dāsnu žestu pārkvalificējas valodā pilnīgi viss, drīkstu pajautāt mākslīgajam intelektam. Katram jautājumam seko atbilde, kādu nu šis jaunlaiku rīks pieprot. Nav vajadzības pēc skaidrojošām vārdnīcām, vēstures grāmatām, mācību grāmatām, var aizslaucīt pagātnē visu, kas traucē sazināties ar šo mīlīgo, nevienam nepiederošo, kā no citas pasaules atlidojušo viszini.

Nesen notikusī paskarbā diskusija par nekam nederīgu dzeju beidzās ar to, ka diskusijā iekārtojās MI. Ne gluži iekārtojās, kāds no malas pasauca izskaidrot, uzlabot, norādīt uz rakstītāja spējām, vai teksts uzrakstīts talantīgi. Tad, lūk, gudrais rīks sadzejoja pats savu versiju un pat vairākas, jaundarbos trūka tikai tāda sīkuma – emociju, noskaņas, teksta dzīvīguma, kas piemīt reāli rakstošam cilvēkam.

Tā nu turpinām latviešu valodas svinamdienu, jo koši un vienā no skaistuma kritērijiem ietagosim arī pastmarku ar cilvēku un grāmatu centrā, kur abi – cilvēks un teksts – simbolizē īsta cilvēka vēlmi tiekties un uzzināt, lasīt un cienīt grāmatu radītāju. Laiks no 1525. gada līdz mūsdienām ir iezīmēts kariem, strīdiem, kašķiem, tomēr vērtīgākā manta palikusi rakstītais un drukātais vārds. Cilvēka radīts un cilvēku sarunās lietots bez MI ielaušanās prāta matricē.