"Vai jūsu pozīciju tuvumā daudz krievu guļ?" – "Netrūkst." – "Un vai tie stipri ož?" – "Ož tikai pirmo nedēļu. Pēc tam vairs ne. Jaunajiem karavīriem saku, lai skrienot izvairās tādā nomelnējušā līķī iekāpt. Vienīgā dzīvība kauju rajonā līdzās mums ir žurkas, to gan daudz. Jau sen te nav neviena suņa un kaķa. Tādu šaušanu tie nevar izturēt." – "Vai tad krievi nav piedāvājuši vienoties par uguns pārtraukšanu, lai varētu paņemt savus kritušos?" – "Nē, ne reizi. Viņiem tie nav vajadzīgi." Šāda ir viena no manām sarunām ar Aleksandru (viņa segvārds Bess), kaujās pieredzējušu ukraiņu virsnieku, kuram vēl nav piecdesmit gadu.

"Mēs esam pacietīgie"

Esam atkal satikušies vienā no Slovjanskas pievārtes ciemiem Ukrainā. Uz turieni Bess nesen atgriezies no pozīcijām, kur rotas komandcentrā atradies nepilnus divus mēnešus. Ko tas nozīmē, šķiet, pa īstam var saprast tikai tie, kam nācies atrasties līdzīgos apstākļos. "Mēs esam, grūti atrast īstos vārdus, tie, kam jāiztur un jāpacieš." Vairs neesot parasto ierakumu, tādus neesot jēgas veidot, karavīru pozīcijas atgādina izraktu tranšeju, kuras sānos izveidotas alas. Tādās arī kareivji pavada lielāko laiku. Ja izrausīsies no tās ārā un ilgi tur uzkavēsies, tad gandrīz pilnīgi droši – atlidos drons un tiks uzmesta granāta. "Mēs esam pacietīgie, mūs apšauda, un mums jāiztur. Nav ar ko lāgā šaut pretī," ar skumju smaidu saka Bess. "Kirjuham kāju amputēja. Aizgāja uz mīnmetējniekiem, domāja – tur būs labāk. Ja tagad karo jau sakarnieki, arī štābisti, tad tiešām nav labi. Pirms mēneša piecus mūsējos apraka tiešā trāpījumā. Tā arī neviens nav atrasts un nebūtu arī iespējams viņus izrakt. Nedēļas laikā pie mūsu pozīcijām noguldījām kādus simt piecdesmit krievus."