Lidija Lasmane: Mums ir dota labākā zeme, kur dzīvot!

Pasaule ir brīnumu pilna! Arī tas, ka es joprojām esmu dzīva un varu ar jums runāt, ir brīnums, saka disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane. 28. jūlijā Lidijai Lasmanei apritēs simts gadu!

"Mājas Viesa" žurnāliste Ilze Pētersone devās ciemos pie Lidijas Lasmanes uz sarunu. Publicējam tās fragmentus, visu interviju var lasīt šeit. 

Četrpadsmit jūsu dzimšanas dienas pagājušas lēģerī. Vai tās kaut kā atšķīrās no citām dienām?

L. Lasmane: Mordovijā visas dzimšanas dienas brīnišķīgi svinējām. Mums bija torte no rupjmaizes ķieģelīša, ko brīvībā neviens neēda, eļļas un sataupītā cukura. Taupījām arī melno tēju, lai varam reizi pa reizei to padzert stipru. Uz galda stāvēja burciņa ar smiltīm, kur bija sasprausti visu mūsu brīvības karodziņi, arī Latvijas sarkanbaltsarkanais. Pašas bijām no lupatiņām sašuvušas. Apsargi, kas tur strādāja, uzreiz atšifrēja, tomēr izturējās labi, neatņēma.

Jūsu tēvs par jums ir teicis, ka esat bezbailīga.

Tā gluži nav. Man ir bail, ka iesāpas tur vai tur. No tā nevar aizbēgt.

Tā ir tagad, bet mēs runājam par Lidiju jaunībā.

Kad mani noved līdz saprašanai, saku, kā ir. Izmeklētājs tirdīja par Anšlava Eglīša grāmatu "Piecas dienas", ka tur rakstīts, it kā Latvija būtu iekarota un okupēta, un ar to "it kā" varēja traks palikt. Kāds literatūrzinātnieks bija parakstījies, ka tā ir pretvalstiska grāmata. Klausījos un brīnījos, un beigās manī pamodās Alise (Lidijas Lasmanes otrs vārds), kas tā arī pajautāja izmeklētājam – kurš no mums ir traks? Teicu – abi esam pieredzējuši okupāciju, vai tagad viens otru centīsimies pārliecināt, ka tā ir bijusi it kā? Vai man bija jāpiekrīt, ka tā grāmata ir pretvalstiska un mēs nebijām okupēti? 

Paziņoju, ka vairs neatbildēšu uz viņa jautājumiem, jo man nav saprotams, kāpēc par to jārunā. Tas ir daudz labāk, teica izmeklētājs un smagi nopūtās. 

No Stūra mājas sestā stāva pratināšanas telpas mani noveda pagrabā uz kameru, kur turpmāk mierīgi dzīvojos.

Vai kamerā baiļu nebija?

Tur vairāk nav baiļu. Kādas bailes mani var izglābt?

Bailes no nāves.

Izmeklētājs jau bija nodzēries zils, ko viņš man varēja izdarīt! Bailes pazūd mīlestībā, un es mīlēju savu zemi un visu labo.

Kad dzirdat pārspīlēti kritiskus vārdus par Latviju un dzīvi šeit, kādu šodien nav mazums, vai tas nešķiet aizvainojoši?

Dievs teic, ka cilvēks ir kā zāle laukā, kas šodien zeļ un rīt ir kājām saminams. Tādi mēs bijām viņa priekšā kā zāle laukā un izpirkām savu zemi par savām vainām, tā mēs tur mirām. Mums ir dota labākā zeme, kur dzīvot! Mūsu zemē izaug visa pārtika, kas vajadzīga, mums ir dotas prasmes, mēs visu varam izdarīt, tikai ar Dievpalīgu jāturas pie labā!

Tik daudz tautām nav savas zemes kā mums, piemēram, kurdiem – viņi ir miljonu tauta un vēl tagad meklē un mokās.

Un par visu to, kas mums dots, pat neprotam pateikties, mēs galīgi neprotam pateikties! Izslejam krūtis, ka esam tikai pašu spēkiem izkarojuši sev brīvību. Paldies tev, Dievs, ka mums palīdzēji atgriezt zemi bez kaujas un zaudējumiem! Jo izcīnījām to mirdami, kad iekarotāji mūs dzina un nogalināja.

Kad jautāju savai mammai, kura piecpadsmit gadus bija izsūtīta uz Sibīriju un kurai tāpat kā jums šogad aprit simts gadu, kā varēja izturēt dzīvi nebrīvē un pazemojumā, viņa teica, ka palīdzējušas atmiņas par skaistajiem ģimnāzijas gadiem, brīvo Latviju. Kā tas bija jums?

Man bija tāpat. Esam ar jūsu mammu vienā laivā.

Kad ienāca okupācijas vara, nevarēju saprast, kā var noliegt Dievu, jo mēs ar to bijām piedzimuši. Zināju, ka ir Dievs un viņš atrodas augšā, bet velns – lejā.

Vai kādreiz esat domājusi – kāds būtu jūsu liktenis, ja ne okupācijas, lēģeri un ļaunums, ko atnesa karš un svešā vara?

Pirms dažiem gadiem brīnišķīga fotogrāfe Klaudija Heinermane, kas veidoja grāmatu par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, izjautāja un fotografēja arī mani. Viņa vaicāja, kā es uzņēmu okupāciju. Starpība jau bija – vācieši meklēja tualetes, krieviem tās bija visur.

Atceros, kā vācu laikā viens bija atbraucis uz pagastu pārbaudīt, kā tiek maksātas nodevas. Viens saimnieks tās netika maksājis. Tēvs bija pagasta vecākais un teica, ka tur neko nevar izdarīt, un lūdza, lai pavadu vācu kungu līdz tā saimnieka mājām. Kungs bija inteliģents un simpātisks, pa ceļam runājāmies, pastāstīju, kur mācos. Kad ieradāmies, saimnieks iznāca pretī, izskatījās gan pēc velna, jo ilgi nebija skuvies. Vācietis ar saviem pavadoņiem viņam prasīja, kur ir tualete, bija nākuši lielu gabalu. Un viņš parāda ar plašu žestu – trīsdesmit hektāru visapkārt, lai iet, kur vēlas! Es tulkoju, bet vāciešiem lielie smiekli. Nemūžam to neaizmirsīšu.

Tāpat kā neaizmirsīšu savu draudzenīti Minnīti, ar kuru sēdējām vienā solā. Viņas tēvs bija kurpnieks, kas prata taisīt skaistus apavus un nesen bija man izgatavojis vasaras sandalītes. Bet viņi bija ebreju ģimene, un vienu dienu man bija jāiet uz Pāvilostu atvadīties. Ierados brīdī, kad vācieši gatavojās visus vest projām. Apkampāmies ar Minnīti un raudājām. Viņas brālītis bija mammai ieķēries svārkos, viņa viņu mierināja. Minnītes tētis mierināja mūs, lai nebēdājamies, jo nešķiramies uz mūžu. 

"Būsim Liepājas geto, es tur strādāšu, tu, Lidija, nāksi pie Minnas ciemos, un es tev vēl ne vienu vien kurpju pāri uztaisīšu." Viņus aizveda uz Šķēdi un nošāva.

Jums bija iespēja ar laivu doties uz Zviedrijas krastiem un paglābties no padomju okupācijas, taču palikāt Latvijā.

Aiz mums bija Baigais gads, un mēs zinājām, kas ir krievu vara. Arī vāciešu.

Kara nogalē dzīvojām savā lauku saimniecībā piecus kilometrus no Pāvilostas, jūras malā, kur visi brauca projām uz Zviedriju. Mūsu māja bija pilna ar bēgļiem no Rīgas un citām Latvijas malām. Ne jau visi tika pāri jūrai.

Brālis bija spiests aizbraukt, jo karoja Latviešu leģiona 15. divīzijā, taču saslima ar tuberkulozi, un mēs visi bļāvām, ka viņš nedrīkst palikt karā. Tad viņi, divi puikas leģionāri, no Pāvilostas devās uz Zviedriju un tur palika. Mūsu laiva neatnāca, bet tik un tā nebūtu nekur aizbraukuši, jo mamma sēdēja zem kļavas un teica – es nekur neiešu. Bez mammas mēs nebrauktu.

Palikām Kurzemes ķeselē. Tas bija briesmīgs laiks, bet leģionāri balto karogu nepacēla.

Divas totalitāras varas cīnījās manā zemē. Es nevarēju nostāties ne vienas, ne otras pusē, jo biju brīvā Latvijā audzis bērns.

Ko vēl gribētu piedzīvot simtgades priekšvakarā?

Ka visi latvieši sapulcētos zem viena jumta un pateiktos Dievam par mūsu skaisto un brīnišķīgo zemi. Lai Viņš mūs vienotu zem mīlestības jumta.