Ģimenes ārsts Guntis Balodis: reģionos ārstam ir vairāk iespēju nekā Rīgā

Jēkabpils ģimenes ārsta Gunta Baloža prakse atrodas pašā pilsētas centrā – Vecpilsētas laukumā "Vecpilsētas aptiekai" piederošās telpās – gandrīz septiņdesmit kvadrātmetros ar diviem pieņemšanas kabinetiem, procedūru telpu, reģistratūru, uzgaidāmo telpu, atpūtai iekārtotu vietu un divām tualetēm.

Kā pienākas ārsta praksei, nodrošināta arī pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dakteris Balodis, visticamāk, nebūtu nācis strādāt tik tālu no Rīgas, ja vien būtu sastapis pretimnākšanu savā dzimtajā Ogrē. Taču tur viņš nesaņēma gaidīto atbalstu rezidentūras laikā. Jēkabpilieši ir priecīgi par šo liktenīgo sagadīšanos. Ģimenes ārsta Baloža darba dzīves piemērs rāda, ka reģionam var piesaistīt jaunus ārstus ar sirsnīgu attieksmi. To viņš saņēmis gan no pašvaldības, gan arī pieredzējušās ģimenes ārstes Aijas Graudiņas, kura uzreiz sapratusi, ka tādu izdevību kā jaunais dakteris Balodis nedrīkst laist garām.

Vīrieši ģimenes medicīnā nemaz tik bieži nav sastopami, jo izvēlas tās specialitātes, kur pārsvarā jāstrādā ar ķirurģiskiem instrumentiem. Viena no jaunajām ģimenes ārstēm stāstīja, ka rezidentūru ģimenes medicīnā topošie ārsti bieži izvēloties kā rezerves variantu, kad netiekot kādas citas specialitātes rezidentūrā. Kas bija jūsu dzenulis kļūt par ģimenes ārstu?

G. Balodis: Tas ir manas ģimenes nopelns, jo mana māte arī ir ģimenes ārste. Sākumā, kad redzēju, kā viņa strādā, kāda ir viņas ikdiena, man šķita, ka tas ģimenes ārsts nav nekas īpašs un ka ārsta darba laukā nav ko līst iekšā. Vēlāk – ēnu dienā pie Ogres slimnīcas vadītāja ķirurga un traumatologa Daiņa Širova – tomēr sapratu, ka ārsta profesija man varētu būt saistoša. Viņš mani iepazīstināja ar slimnīcas darbu, īpaši traumatoloģiju, un tas man bija ļoti interesanti.

Kad uzsāku medicīnas studijas, ģimenes medicīna mani interesēja vismazāk, jo vēlējos pievērsties traumatoloģijai. Tad kādās sporta spēlēs Rīgas Stradiņa universitātē guvu galvas traumu un sāku aizdomāties, ka varbūt vajadzētu studēt mikroķirurģiju, bet tikpat ātri nācu pie secinājuma, ka tad būs daudz dežūru slimnīcā, un darbs stacionārā mani nesaistīja. Beidzot ar citām acīm ieraudzīju, kā strādā mana mamma, un sapratu, ka ģimenes medicīnā ir daudz visa kā, un nosliecos par labu tai. Piektajā kursā man jau bija skaidrs, ka būšu ģimenes ārsts.

Rezidentūru pabeidzu 2023. gadā. Rezidentūras praktiskā daļa noritēja pie Jēkabpils ģimenes ārstes Aijas Graudiņas. Man nebija tradicionālā ārsta prakses pārņemšanas procesa, kad viens ārsts to nodod otram ārstam. Pie saviem septiņsimt pacientiem tiku rezidentūras laikā. Vēlāk uzzināju, ka viena daktere bija nomirusi un viņas pacientu klāstu pārņēma cits dakteris, bet no viņa pilsēta atteicās, un tad pašvaldība bija tiesīga vērsties pie manas dakteres, pie kuras biju rezidentūra, ar domu, ka es visus pacientus pārņemšu pie sevis. Tā arī notika. Patlaban manā praksē ir reģistrēti 1810 pacienti.

Kāds finansiālais atbalsts jums bija prakses izveides sākumā?

Kad biju rezidents, saņēmu pašvaldības stipendiju. Pašvaldība palīdzēja arī ar vienreizēju 5000 eiro lielu maksājumu inventāra iegādei, kad strādāju Aijas Graudiņas praksē. Bet vēlāk, kad izveidoju savu praksi, man bija iespēja pieteikties vēlreiz šādam maksājumam.

No Eiropas Savienības fonda saņēmu arī pārcelšanās pabalstu ap 11 tūkstošiem eiro. Lai es varētu atvērt savu praksi, finansiāli palīdzēja arī mana mamma. 

Veiksmīgi izmantoju iespēju pieteikties jauno uzņēmēju projektā un saņēmu ap četriem tūkstošiem eiro. Tas bija projekts, kas paredzēts jebkuram jaunajam uzņēmējam.

Toreiz galvenais jautājums bija, kur atrast telpas, jo tajā brīdī, kad es vēl biju rezidents, man bija piedāvājums, bet tas ilgi bremzējās, līdz es sapratu, ka jāsameklē kas cits. Paldies "Vecpilsētas aptiekai", kas man šajā ziņā palīdzēja. Ja es vēlētos iegādāties savas telpas, tad tas izmaksātu krietni dārgāk. Būtu iespēja pieteikties Eiropas Savienības finansējumam, lai saņemtu atbalstu līdz 30 tūkstošiem eiro, bet ar to nepietiktu.

Vai pabalsts, ko ģimenes ārsti, sākot no marta, tagad ik mēnesi saņem par attālumu līdz Rīgai, jums ir būtisks?

Man šķiet, ka Ministru kabineta noteikumi bija sasteigti, jo tos gribēja pieņemt, kamēr nav kritusi valdība. Es neuzskatu, ka personīgi man šis pabalsts būtu ļoti nozīmīgs. Tas ir svarīgs tiem ģimenes ārstiem, kuri dodas strādāt uz dziļākiem laukiem tālu no Rīgas.

Pieņemu, ka pierobežas dakteri, saņemot šo pabalstu, jūtas vēl komfortablāk un negrib tik ātri nodot to praksi jauniem ģimenes ārstiem, lai dotos pensijā. Šādu viedokli jau sākotnēji ir izteikusi arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācija.

Vai jums valsts piemaksas par darbu reģionā bija svarīgs stimuls, lai izvēlētos strādāt ārpus Rīgas?

Ļoti būtiski bija ne tik daudz nauda, kā tas, ka pašvaldība manai ģimenei piešķīra izremontētu dzīvokli. Sākotnēji tika piedāvātas tikai divas istabas. Atteicām un nolēmām gaidīt. Un tā pamazām, gaidot to īsto brīdi, mums piedāvāja četru istabu dzīvokli. Manā ģimenē aug divi bērni, un drīzumā ģimene kļūs kuplāka ar vēl vienu mazuli, tāpēc esmu gandarīts, ka pašvaldība piešķīra plašāku dzīvokli. Piemēram, Ogrē, kur sākotnēji vēlējos strādāt, tiek uzskatīts, ka ģimenes ārstiem, kuri ir uzņēmēji, pašiem viss ir jāizcīna.

Veselības ministrija, aptaujājot jaunos ārstus, ir secinājusi, ka ģimenes medicīnas studijas neizvēlas tādēļ, ka ģimenes ārstiem esot zems profesijas prestižs un atalgojums, kā arī ierobežota profesionālā izaugsme. Vai jūs piekrītat šim apgalvojumam?

Primārās veselības aprūpes speciālistu prestižs ir ļoti svarīgs, jo tas skar jaunos ģimenes ārstus. Jo labākā gaismā spēsim sevi pasniegt sabiedrībai, jo vairāk jauno ārstu izvēlēsies šo specialitāti. Man šķiet, ka attieksme pret ģimenes ārstiem mainās uz labo pusi.

Atalgojums un ierobežota profesionālā izaugsme ir diskutējams jautājums. Man kā reģiona ārstam ir plašākas iespējas nekā Rīgas ārstiem, jo es savā praksē varu izvēlēties, kādus veselības aprūpes pakalpojumus sniegt. Piemēram, lielākā daļa to ģimenes ārstu, kuri strādā Rīgas poliklīnikās, ir ļoti ierobežoti pakalpojumu sniegšanā savā kabinetā. 

Diemžēl daudziem, sadarbojoties ar poliklīniku, zināmā mērā tiek atņemta iespēja darīt kaut ko vairāk savā kabinetā. 

Izkrīt, piemēram, kardiogrammu veikšana, pārsiešanas, analīžu ņemšana, kā arī vēl citas manipulācijas, kas ir ģimenes ārsta darbu sarakstā un par ko var prasīt papildu finansējumu Nacionālajam veselības dienestam. Mums ir plašas iespējas jau primāri veikt diagnostiku.

Ja mēs runājam par izglītības jautājumu, tad jāteic, ka rezidenti ģimenes medicīnā tiek izglītoti vienā no visīsākajām programmām. Rezidentiem citās specialitātēs ir jāmācās četri, pieci un pat seši gadi, bet ģimenes ārstiem – tikai trīs. Pusotrs gads ir prakse pie ģimenes ārsta, bet vēl pusotrs gads – pie speciālistiem. Faktiski zināšanas ir sasteigtas, kaut gan pastāv iespēja ģimenes ārstus izglītot kvalitatīvāk. Diemžēl šajā jautājumā nav pretimnākšanas, jo neesot naudas rezidentūras prorammas papildināšanai.

Ģimenes ārsti varētu vairāk darīt savās praksēs un tādējādi samazināt rindas pie speciālistiem, ja būtu ieviesta Inovatīvā ultrasonoskopijas metode POCUS (angļu val.: Point-of-Care Ultrasound), kas palīdzētu ģimenes ārstiem ātrāk un ērtāk uzstādīt diagnozi pacientiem. Mērķētās ultrasonoskopijas iekārtas sniegtu iespēju operatīvi novērtēt pacienta veselības stāvokli un veicinātu savlaicīgu ārstēšanas sākšanu. Šo metodi var izmantot, lai izmeklētu daudzas ķermeņa zonas, bet tam ir svarīga izglītība, nepieciešami papildu kursi. Šo metodi vajadzētu apgūt jau studiju laikā.

Kam jūs prasāt padomu, ja rodas kāda neskaidrība pacientu ārstēšanā?

Meklēju padomu internetā, kur ir apkoptas ārstēšanas vadlīnijas. Mums ir savs ģimenes ārstu čatiņš lietotnē "WhatsApp", kurā ātri var noskaidrot, ja kaut kas nav saprotams. Daktere, pie kuras biju rezidentūrā, arī jebkurā brīdī nāk talkā, lai palīdzētu, bet ir tādas situācijas un jautājumi, uz kuriem nekur nav atbildes, nevienā studiju grāmatā un rezidentūras programmā. Realitāte ir tāda – kad ģimenes ārsts sāk strādāt, viņš daudz ko iemācās uz vietas savā praksē.

Ko jūs darāt tad, ja pacients, kuru esat nosūtījis pie speciālista, mēnešiem netiek pie viņa vizītē?

Pacients atnāk par diviem eiro pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu, ka viņam ir jātiek, piemēram, pie kardiologa. Pie šī speciālista par valsts naudu viņš var nokļūt tikai pēc pusgada. Nekas cits neatliek kā, ilgi negaidot, doties vizītē pie privāti praktizējoša ārsta un maksāt 80 eiro. Pēc tam pacients atkal ierodas pie ģimenes ārsta, lai viņš izlasa un izskaidro, ko tas kardiologs ir rekomendējis. Speciālists, visticamāk, līdz galam nav īsti izskaidrojis, un pacients nav uztvēris.

Mēs saskaramies ne tikai ar pacientu veselības problēmām, bet arī cilvēku sociāli ekonomiskajām problēmām. Mums jāspēj orientēties daudzos lauciņos. 

Daudz kas paliek uz mūsu pleciem, un ir labi, ka ir kolēģi, ar kuriem var attālināti runāt un konsultēties, ka ir ārsti, kuriem piezvanīt, lai pavaicātu padomu.

Netālu ir Jēkabpils reģionālā slimnīca, kas pēdējā laikā daudz kritizēta. Nelaiķa aktiera Paula Butkeviča meita Alena pat grasās tiesāties ar šo ārstniecības iestādi, kur viņas tēvs vadīja pēdējās dzīves dienas un neesot saņēmis cilvēka cienīgu aprūpi. Kāds ir jūsu viedoklis par šo reģionālo slimnīcu, ar kuru jums ir profesionāla saskarsme?

Tā ir cik laba, tik slikta, bet biežāk jau tas sliktais parādās. Pirms divarpus gadiem kārtējo reizi slimnīcai nomainījās valde. Pēc kovida daudz kas tika apgriezts finansiāli, no vidējā medicīnas personāla daudzi atlaisti, samazināti štati, un tas ļoti būtiski ietekmē to mehānismu, kā slimnīca strādā.

Pacienti ir ļoti prasīgi un nereti nav apmierināti ar ģimenes ārstu attieksmi, jo uzskata, ka viņi ir tā apauguši ar rutīnu, ka nevēlas iedziļināties viņu veselības problēmās. Kā jūs tiekat galā ar lielo slodzi, kas nereti var novest pie noguruma, vienaldzīgas attieksmes un izdegšanas?

Mēs diemžēl nevaram visiem izpatikt. Pacientiem arī ir ļoti daudz dažādu prasību, ne viens vien uzskata, ka ir pelnījis vairāk, nekā valsts spēj nodrošināt. Ar laiku tas sakrājas un dažkārt pat ārtam rada nevēlēšanos doties uz darbu. Vairāk tas redzams jaunajā ģimenes ārstu paaudzē, jo to kolēģu rūdījums, kas auguši padomju laikā, nav salīdzināms ar to, kāds tas ir jaunajai paaudzei. Tāpēc izdegšana pamanāma vairāk tieši jauno kolēģu, nevis pieredzējušo ārstu vidū. Pieredzējušais ārsts jau ir novilcis savas robežas, kā viņš grib strādāt, lai justos komfortabli.

Vai ģimenes ārsti ir labi atalgoti?

Pats nesūdzos, bet, zinot un salīdzinot, kādas finansiālās iespējas ģimenes ārstiem ir, piemēram, Skandināvijas valstīs vai Centrālajā Eiropā, rodas zināms disbalanss. Raugos un domāju: jā, atšķirība pastāv, bet vienlaikus Latvijā vajadzētu panākt, lai ģimenes ārsts poliklīnikā nebūtu tik finansiāli ierobežots, lai viņš varētu veikt vairāk manipulāciju un spētu padarīt savu dzīvi krāsaināku.

Ko jaunie ģimenes ārsti gaida no valsts?

Lai ģimenes ārstu līgumos ar Nacionālo veselības dienestu tiktu likvidēti verdzības noteikumi. Mums desmit gadus nav iespējams grozīt līguma noteikumus. Arī runājot par soda sankcijām, neesam nonākuši pie kopsaucēja. Ceru, ka šie jautājumi tiks atrisināti ar abu ģimenes ārstu asociāciju un advokātu palīdzību. Līgums ir jāsakārto, medicīnas manipulāciju tarifi ir jāmaina un nauda ir jāatrod. Ģimenes ārstiem ir privilēģija būt pašiem plaša spektra speciālistiem, un valstij ir jāpalīdz to nodrošināt.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Brīvā Daugava", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.