Foniatram, operdziedonim un mucu meistaram Dinam Sumeragam 17. janvārī 55 gadu jubileja. No ārsta darba brīvajā laikā viņš koncertē un raksta grāmatu par balsi, kas būs noderīga visiem dziedātājiem.

Ar Dinu Sumeragu un viņa ģimeni tiekos viņa pašreizējā mājvietā Cēsu novada Raiskuma pagasta “Žagatās 1”, kur simtgadīgas mājas otrajā stāvā viņš moderni iekārtojis virtuvi un pāris istabas, kur atpūsties pēc ārsta darba un muzicēt. Namatēvs ir sameklējis fotoalbumu, sieva Dženifere pagatavojusi tēju, uzkodas, un ceļojums Dina likteņgaitās var sākties.

Tavs uzvārds ir diezgan neparasts, tāpat kā vairākas tavas aizraušanās. Kur rodamas Sumeragu dzimtas saknes un dzīves piepildījums?

Esmu Sumerags sestajā paaudzē, jo kā pirmais Latvijā ieradās mana vectēva vectēva tēvs. Viņš bija ormanis un atbrauca šurp no Zviedrijas. Jau vectēva vectēvs bija mucinieks, un savu pirmo mucu uztaisīja 1869. gadā. Man ir saglabājusies bilde, kur mans vectēvs ar savu vectēvu redzami pie mucu piramīdas Rīgas tirgū. Savukārt mans tētis un mamma bija dakteri, un ārsta profesiju pārņēmu no viņiem. Tētis bija plaušu ārsts, mamma – acu ārste, un es kļuvu par ausu, kakla un deguna ārstu, kas profesionālajā terminoloģijā skan ļoti sarežģīti – speciālists otorinolaringoloģijā. Pašlaik medicīnu studē arī mana vecākā meita Evelīna, bet jaunākā meita Gundega izvēlējusies Kultūras akadēmiju.

Mans tētis bija ne tikai izcils ārsts, bet arī labi dziedāja. Viņš dziedāšanu bija mācījies pie operdziedātāja Edgara Plūksnas, spēlēja arī ģitāru un akordeonu. Tā mēs izveidojām ģimenes ansambli, jo arī brālis dziedāja, un pašlaik šo tradīciju turpinu savā ģimenē. Mana sieva Dženifere ir izcila pianiste, daudzu konkursu laureāte, labi dzied un mūsu divarpus gadus vecais dēliņš Rodrigo arī pamazām sāk mums piebalsot.