Diez vai Latvijā ir kāda ģimene, kurā neviens nekad nebūtu lietojis alkoholu vai bijis no tā atkarīgs. Varam jau izlikties to neredzam, bet no realitātes nekur nedēsies – dzīvojam dzerošā sabiedrībā, un nekādi ierobežojumi, arī tirdzniecības laika, to nemaina. Kas dzer atklāti, kas paslepus, kas katru vakaru, kas tikai nedēļu nogalēs, bet problēma pastāv un ar laiku pavelk līdzi citas likstas: darbā, ģimenē, veselībā.

Pirms sāk cīņu ar dzeršanu, ir jāsaprot divas būtiskas lietas. Pirmā – atkarība no alkohola kā viena no ķīmiskajām atkarībām nav izlaidība vai rakstura vājums, bet slimība. Otrā – brīnumtabletes pret to nav izdomātas, būtībā vienīgā iespēja, kas dota no alkohola atkarīgajam, – iemācīties sadzīvot ar atkarību. Par iespējām, kā to izdarīt, stāsta Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) narkoloģe, psihiatre Inga Landsmane.

Svarīgākais – apzināties savu problēmu

“Atkarība no alkohola ir biopsihosociāla hroniska slimība, tā ietekmē gan cilvēka bioloģiskās, gan psiholoģiskās un sociālās vajadzības. Medicīniski to ārstējot, galvenais uzsvars ir uz pirmajām divām, kas sekojoši ietekmē arī trešo, un ārstēšanas rezultāta noturība atkarīga no cilvēka motivācijas mainīties, spējas ar atkarību sadzīvot visas dzīves garumā. Problēma nereti ir tajā, ka cilvēki šo savu slimību negrib atzīt, kaunas no tās. Bet – jo dziļāk bedrē krīt, jo grūtāk no tās izrāpties. Tāpēc jāvēršas pēc palīdzības pie narkologa, kurš, izvērtējot situāciju, nozīmēs prettieksmes medikamentus, ieteiks apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu,” skaidro speciāliste.