8 °C
Ar Martu Svensoni tiekamies privātmāju rajonā, kur viņa no paziņām īrē māju. Atgriešanās dzimtenē bijusi iespējama mājokļa dēļ, jo zināms taču, ka Valmierā un citās Latvijas pilsētās ar tiem ir grūtības. Par darba vietu jutusies droši, ka atradīs. Viņas dzīvesdraugs Aurius Kundelis tagad strādā celtniecībā, pati – par grāmatveža palīgu uzņēmumā, kas nodrošina darbiniekus kūdras industrijai. Jau Latvijā ģimenē ienāca otrs kopīgs bērns – dēls Kristians, kurš apmeklē bērnudārzu. Kamēr runājamies, no mācībām Valmieras Viestura vidusskolā, kas atrodas tikai 12 minūšu gājiena attālumā, atgriezusies meita Gabriela. Uz jautājumu, kā iedzīvojusies skolā, atbild, ka grūtākais – lasīšanas prasme un sadraudzēšanās – ir pārvarēts un tagad viss iet normālu gaitu.
Uz sarunu pie Lindas Drevinskas un viņas meitas Gitas Zagorskītes (tēva uzvārds) jādodas uz Rīgu, Pļavniekiem, kur abas dzīvo 16 stāvu namā, par aizņēmumu iegādātā trīsistabu dzīvoklī. Linda strādā globālā uzņēmumā par grāmatvedi. Meitai izvēlēta Rīgas Dārzciema vidusskola, kas atrodas ļoti tuvu viņu un arī Lindas mammas mājvietai. Aiz muguras Gitai nepilni trīs grūti skolas gadi. Pēc 9. klases beigšanas meitene turpina mācības Rīgas Valsts tehnikumā, apgūstot grafisko dizainu, un varot atviegloti uzelpot, jo beidzot skolā jūtas pieņemta un viņai pat ir īsta draudzene.
Ielēkt latvietības vilcienā
Uz ārzemēm Linda Drevinska devās 2004. gadā, kad līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pavērās tās vārti. Paņēmusi akadēmisko gadu Latvijas Universitātē, kur gadu pastudēja politologos, un prom uz Angliju ar domu pastrādāt, lai mammai nav jāmaksā par meitas studijām. Izmēģinājusi darbu gan ātro ēdienu fasētavā, gan lietoto apģērbu šķirotavā un veikalā, uzlabojusi angļu valodas prasmes. Tomēr atgriezās Latvijā, strādāja un uzsāka studijas tūrismā, kad pienāca aicinājums no svešumā iepazīta lietuviešu jaunekļa, lai braucot pie viņa uz Skotiju. “Aizbraucu, apprecējāmies, 2009. gadā piedzima Gita. Pabeidzu mācības, sāku strādāt, izšķīrāmies.” Ar meitu pārcēlušās uz Edinburgu, kur Lindu gaidījis skotu draugs, bet arī ar viņu attiecības pārtrūkušas. Doma par atgriešanos kļuvusi par izeju, kad mēneša laikā vajadzēja atrast jaunu dzīves vietu. “Vairs neredzēju jēgu palikšanai, labāk bija pārcelties uz Latviju tuvāk radiem, kur Gita iepazītu gan viņus, gan dzīvi latvietībā un vēl paspētu sagatavoties 9. klases eksāmeniem.” Tā bijusi kā pēdējā iespēja ielēkt Latvijas vilcienā. Abas ieradās tieši uz Ziemassvētkiem un apmetās pie Lindas mammas.
Lielākās bažas bija par Gitas latviešu valodas prasmēm. Skotijā mamma ikdienā, cik vien varēja, centās ar meitu sarunāties latviski, un viņa gluži labi saprata, tikai pati negribēja runāt. Tad nu par galveno valodu kļuva tā, kas vispirms lietota bērnudārzā un pēc tam – skolā, tātad – angļu. Arī ģimenē saziņa ar tēvu lietuvieti un pēc tam – mammas draugu skotu – notika viņiem ērtā valodā, kas nebija latviešu.
Mamma cerēja, ka meitas latviešu valoda uzlabosies Latvijā, kur abas devās katru vasaru. Taču tieši tās dēļ bērni Gitu kādu laiku pat nav gribējuši ņemt savā pulkā, un angliski sazināties viņiem nebija ērti. “Vienu vasaru viņa pat negribēja braukt uz Latviju, tad teicu, ka pašai vairāk jārunā latviski, kas palīdzēja. Valoda nebija tik laba, bet ar bērniem un omi varēja saprasties.”
Skotijā Gita apmeklēja diasporas organizētās latviešu skoliņas Aberdīnā un Edinburgā, taču tur galvenais mērķis reizi nedēļā četrās tikšanās stundās bija latvietības mācīšana. Latviešu valodas aģentūras piedāvātās bezmaksas tālmācības nodarbības tiešsaistē diasporas bērniem un pusaudžiem izmantojusi tikai dažus mēnešus īsi pirms došanās uz Latviju.
Tās bija šausmas
“Tās bija šausmas,” par savām sajūtām, kad īsā laikā dzīve apmetusi tik negaidītu kūleni, saka Lindas meita. No dzimtās Skotijas ar ierastu vidi, skolu, draudzenēm viņai bija jāpārceļas uz valsti, kuru iepazinusi tikai vasaras brīvlaikā. Mamma atzīst, ka divas nedēļas šādam solim ir ļoti īss laiks, tomēr piebilst, ka darītu to arī otrreiz. “Dzīve vienkārši nostādīja mani šāda lēmuma priekšā.”
No svarīgākajiem faktoriem, kas dod pamatu atgriezties, viņām bijuši – darbs Lindai un dzīves vieta pie viņas mammas, kā arī rūpes par meitas izglītību.
No divām uzrunātajām mācību iestādēm vienā izskanējis noraidījums, ka būšot pārāk grūti. Izvēlēta Rīgas Dārzciema vidusskola, kur attieksme pret reemigrantu bērnu bijusi pozitīva – jā, tiksim galā –, kas deva cerības, ka palīdzēs. Realitāte izrādījās cita.
Gita atzīst, ka pats grūtākais jaunajā skolā bija pašas nepietiekamās latviešu valodas prasmes un draugu trūkums. “Skola nodrošināja papildu latviešu valodas stundas, bet to vietā kopā ar skolotāju pildījām mājas darbus, lai neatpaliktu no pārējiem. Prasības taču bija tādas pašas kā pārējiem 7. klases skolēniem, latviešu valodā – gramatika ar saliktiem pakārtotiem teikumiem, divdabja teicieniem un visu ko citu.” Daudz laika paņēmusi uzdotā teksta tulkošana ar “Google” palīdzību. Lai saprastu uzdoto, uzdevums no latviešu valodas vispirms tika pārtulkots uz angļu, pēc tam mājas darbu viņa izpildīja angliski un tad to iztulkoja latviski, vēl palūdzot mammai pārbaudīt, vai pareizi uzrakstīts. 9. klasē Linda noalgojusi privātskolotāju, lai meita labāk apgūtu latviešu valodu un sagatavotos eksāmeniem. Pamatskolu pabeigusi ar rezultātu 33%, ko pati vērtē kā normālu. Daudziem klasesbiedriem tas bijis zemāks.
Smagi viņa pārdzīvoja vienaudžu attieksmi – līdz pamatskolas beigšanai tā arī nav izdevies ar kādu iedraudzēties.
“Draudzība jauniešiem ir tik būtiska, jo ikdienā gribas satikties un runāt, bet man līdz pat pagājušajai vasarai tādas īstas draudzenes nebija.”
Skolotāji vai nu nav vēlējušies, vai nav pratuši palīdzēt. Bieži vien Gita gribējusi atgriezties Skotijā, netrūcis arī asaru.
Ilgas pēc mājām
No Latvijas 2010. gadā Marta Svensone ar savu dzīvesdraugu neaizbrauca tāpēc, ka justos šeit slikti vai būtu apvainojušies uz valsti kā dažs labs tautietis. “Mīlēju Latviju un cienīju, aizbraucot nenodevu, jo tajā dzīves situācijā meklējām risinājumu. Mūsu plāns bija pārciest ekonomisko krīzi Lielbritānijā, pabeigt mājas būvniecību, maksāt kredītu un pēc gada vai diviem braukt atpakaļ un dzīvot laimīgi. Bijām divi jauni, uzņēmīgi un strādīgi cilvēki, kuri pēkšņi bija palikuši bez darba savā dzimtenē.”
Pēc pāris gadiem viņi tiešām bija gatavi atgriezties, taču – ak vai – Amors iejaucās un jaunās mīlestības dēļ Marta palika Skotijā. Draugs Aurius bija šķirtenis ar diviem maziem dēliem pūrā. Drīz piedzima abu meita Gabriela Kundelite, mamma nodevās rūpēm par bērnu, taču nevienu brīdi netika apsvērusi, ka varētu palikt šeit uz pastāvīgu dzīvi. “Man mērķis bija skaidrs, tomēr sapratu, ka atgriezties kādu laiku nebūs iespējams, kamēr nepaaugsies Aurius dēli. Teicu, ka dosimies uz Latviju, kad mūsu meitai būs jāiet 1. klasē. Viņš piekrita.”
Skotijā viņi dzīvoja trešajā lielākajā pilsētā Aberdīnā, kas pēc naftas atradņu atklāšanas Ziemeļjūrā 70. gados tiek saukta arī par Eiropas naftas un enerģijas galvaspilsētu. Rūpniecība gan dod darbu, gan ietekmē vidi. Marta svešumā pelnījusi iztiku ar telpu uzkopšanu, draugs strādājis kādā ofšora kompānijā saimnieciskajā sektorā, kā arī izmantojis katru iespēju brīvdienās piepelnīties. Gabrielas piedzimšana vecākiem sniedza daudz prieka, taču mammu pamazām sāka pārņemt ilgas pēc Latvijas. Grūtsirdīgo noskaņojumu kliedējis brauciens uz dzimteni. “Tas bija tik svētīgi, citādi brauktu projām no Skotijas pavisam,” nosaka Marta. Uz Latviju abas ar meitu devušās regulāri. Meitai paaugoties, vairāk iepazinusies ar citiem latviešiem, tostarp Lindu Drevinsku, kas dzīvojusi kaimiņos. Par draudzeni domājusi, ka nekad neatgriezīsies dzimtenē, taču dzīvē sanācis citādi. Tagad abas ir atpakaļ un draudzība turpinās.
Veido Latviju svešumā
Skotijā valsts nodrošina bērnudārzu mazuļiem no trīs gadu vecuma trīs stundas dienā. “Kāds tur darbs trīs stundas,” nospriedusi Gabrielas mamma un nolēmusi savu laiku veltīt meitai. Pabalstu sistēma ļauj justies droši, ka ģimene ar mazu bērnu nepaliks bez līdzekļiem. Mazāk pelnoši vecāki saņem atbalstu apmēram 600 mārciņas mēnesī, viņa skaidro. Bez tam pašvaldība piešķir sociālo dzīvokli ar samazinātu īres maksu, kas esot ļoti izplatīts atbalsta veids visā Lielbritānijā. Šo iespēju izmantojusi arī Martas draudzene Linda pēc šķiršanās no meitas tēva. “Lūk, arī viens no iemesliem, kāpēc ģimenes baidās braukt atpakaļ, jo šeit nav tāda atbalsta,” spriež Marta.
Kad Gabrielai apritēja četri gadi un bija atlicis gadiņš līdz skolai, jo skotu zemē bērni sāk mācības no pieciem gadiem, Marta ar domubiedriem nodibināja Aberdīnas latviešu diasporas skolu. Pašvaldība atbalstījusi ar telpām, visus nepieciešamos mācību materiālus kastēm saņēmuši no Latviešu valodas aģentūras. Skolotāju darbs bija brīvprātīgs un netika apmaksāts. Marta uzņēmusies rūpes par pašiem mazākajiem bērniem vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Padziļinātām latviešu valodas nodarbībām nesanācis laika, jo skola darbojās divas stundas. “Pats galvenais mērķis bija bērniem mācīt latvietību. Strādājām komandā un tik jaudīgi, ka pašai bija lepnums un prieks. Mans draugs citreiz dusmojās, ka skoliņa paņem daudz laika ģimenei. Teicu, vai nu ved mani uz Latviju, vai Latviju veidoju šeit.”
Aktīvākajā laikā skolu apmeklēja ap 40 bērnu, taču tikai nepilna ceturtā daļa runājuši latviski. “Ļoti daudzi latviešu vecāki man neizprotamu iemeslu dēļ ģimenē sarunājas angliski. Negribot jaukt galvu, bet valodas bērnam nevar būt par daudz. Un kā mātes mīlestību var izteikt citā mēlē? Kā dziedāt šūpuļdziesmas? Kā sazināties ar vecvecākiem?”
Meitu Marta cītīgi audzinājusi par latvieti. No mazotnes sarunājās tikai latviski, lai gan ģimenē skan arī angļu valoda, jo ar dzīvesdraugu pagaidām sazinās angliski, pilsonību izvēlējusies Latvijas. Kad Gabriela paaugusies un skotu bērni jautājuši, kāpēc viņa ar mammu runā tādā dīvainā valodā, meita atbildējusi – tāpēc, ka es esmu latviete! Marta jutusies gandarīta, ka piecgadīgs bērns, kas nekad nav dzīvojis Latvijā, tā pasaka ar lepnumu.
Ļaujiet pajautāt!
Aberdīnas latvieši jau bija apraduši, ka Marta nemitīgi atkārto, ka atgriezīsies Latvijā, un neticēja, ka tas notiks... “Kad paziņoju, ka dodos projām, nosmīkņāja – gaidīsim atpakaļ. – Nesagaidīsit! Visiem tā pārliecība – nu ko tu tur darīsi? Kā tu vari man to jautāt? Ko tu te dari?”
Latvijā viņa ieradās 2022. gada jūnijā ar meitu, drauga jaunāko atvasi Simas un kopīgo dēlu vēl zem sirds. Aurius ar kravas auto atvedis daļu no iedzīves, pārējo bija atdāvinājuši ukraiņu bēgļiem.
Ļoti paveicies, ka abus bērnus uzņēma Valmieras Viestura vidusskola, kuru pati savulaik bija absolvējusi. Gabriela mācības sāka 2. klasē, Simas – 8. klasē. “Meitai bija lieliska sākumskolas skolotāja, nosēdināja viņu pirmajā solā un pievērsa īpašu uzmanību. Puikam gāja grūtāk, jo latviešu valodas prasmes – nulles līmenī. Skola centās atbalstīt, eksaktajos priekšmetos vienu laiku sēdināja blakus skolotāju, kas tulkoja, taču ne viss ir izdarāms. Kad sāka 9. klasi, saprata, ka nenoliks eksāmenus, un tagad viņš ir atgriezies Skotijā un mācās koledžā,” par pieredzi skolā stāsta Marta.
Gludi nav veicies arī Gabrielai, jo, lai gan saņēmusi pedagogu atbalstu, radušās grūtības ar valodas izpratni. Pēc kāda pārbaudes darba, kas novērtēts tikai ar 13%, mamma devusies pie latviešu valodas skolotājas uz pārrunām. Darbā bijis skaidri redzams, ka meitene nav izpratusi lielāko daļu uzdevumu, tāpēc salikusi jautājuma zīmes. “Vienā viņa vienkārši nezināja, ko nozīmē vārds “kurmis”, par kuru bija jautājums. Vajadzēja tikai dot iespēju pavaicāt – kas tas ir?”
Atceroties savas skolas gaitas, kad pati cīnījusies ar disleksiju, par kuru tolaik neviens nerunāja, tikai kaunināja, ka tas ir slinkums, Marta aizveda meitu uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju. Atzinums par nepietiekamu valodas izpratni ar novirzi uz disleksiju nodrošināja individuālo izglītības attīstības plānu. “Tagad skolotājiem ir pienākums pārliecināties, vai Gabriela ir sapratusi uzdoto, viņa var palūgt palīdzību, ja kas nav skaidrs, kā arī stundā uzdoto darbu pabeigt pēc stundām pie speciālā pedagoga. Un izpaliek stress, kad nezina, kas ir kurmis,” stāsta mamma un piebilst, ka šādu palīdzību gadu līdz divus vajadzētu saņemt visiem reemigrantu bērniem.
Kā palīdzēt?
Diasporas bērniem, pirms atgriezties Latvijā, ir iespējas uzlabot latviešu valodas prasmes, atzīst Marta un kā ļoti labus nosauc Latvijas Universitātes rīkotos attālinātos kursus divas reizes nedēļā. “Dzīvē ne vienmēr viss notiek ideāli, jo vecāki aizņemti darbā, bērni – mācībās un ārpusskolas nodarbībās, turklāt ne visiem ir pārliecība, ka brauks atpakaļ. Taču, ja ir vēlme un interese, iespējas pastāv.”
Papētot, kādas ir reemigrantu bērnu iespējas jau Latvijā uzlabot latviešu valodas prasmes, viņa spriež, ka piedāvājums dažādu iemeslu dēļ tomēr ir nepietiekams. Vispirms jau skolās atbalsts, kas mēdz būt atšķirīgs, atkarīgs gan no vadības un skolotāju attieksmes, iespējām un finansējuma. Valodas apmācību reemigrantu ģimenes locekļiem, tai skaitā bērniem, četros mācību centros Latvijā piedāvā Sabiedrības integrācijas fonds, taču finansējums ir tik mazs, ka sanākot četrām pieaugušo grupām un ar bērniem viņi pat neesot ieinteresēti “ņemties”, noskaidrojusi Marta. “Visefektīvāk reemigrantu bērniem būtu piedāvāt kursus latviešu valodā kā svešvalodā.” Skolām vajadzētu izmantot ieteikumus pedagogiem par darbu ar šādiem audzēkņiem. Metodisko materiālu sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru šogad izstrādājusi pati Marta Svensone un Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule. Līdz šim interese par to bijusi pavāja, piemēram, uz semināru Cēsu novada skolotājiem no 60 aicinātajiem ieradušies septiņi. Sākoties semināram, viņi apgalvojuši, ka skolā ar šādiem audzēkņiem viss ir kārtībā, bet tā noslēgumā domas mainījušās, atzīstot, ka nav nemaz aizdomājušies, ka daudzi bērni ir dzimuši un mācījušies citā zemē un valodā ar atšķirīgu mācību sistēmu un metodi nekā šeit, kas viņiem ir pilnīgs jaunums.
Ar Martu Svensoni tiekamies privātmāju rajonā, kur viņa no paziņām īrē māju. Atgriešanās dzimtenē bijusi iespējama mājokļa dēļ, jo zināms taču, ka Valmierā un citās Latvijas pilsētās ar tiem ir grūtības. Par darba vietu jutusies droši, ka atradīs. Viņas dzīvesdraugs Aurius Kundelis tagad strādā celtniecībā, pati – par grāmatveža palīgu uzņēmumā, kas nodrošina darbiniekus kūdras industrijai. Jau Latvijā ģimenē ienāca otrs kopīgs bērns – dēls Kristians, kurš apmeklē bērnudārzu. Kamēr runājamies, no mācībām Valmieras Viestura vidusskolā, kas atrodas tikai 12 minūšu gājiena attālumā, atgriezusies meita Gabriela. Uz jautājumu, kā iedzīvojusies skolā, atbild, ka grūtākais – lasīšanas prasme un sadraudzēšanās – ir pārvarēts un tagad viss iet normālu gaitu.
Uz sarunu pie Lindas Drevinskas un viņas meitas Gitas Zagorskītes (tēva uzvārds) jādodas uz Rīgu, Pļavniekiem, kur abas dzīvo 16 stāvu namā, par aizņēmumu iegādātā trīsistabu dzīvoklī. Linda strādā globālā uzņēmumā par grāmatvedi. Meitai izvēlēta Rīgas Dārzciema vidusskola, kas atrodas ļoti tuvu viņu un arī Lindas mammas mājvietai. Aiz muguras Gitai nepilni trīs grūti skolas gadi. Pēc 9. klases beigšanas meitene turpina mācības Rīgas Valsts tehnikumā, apgūstot grafisko dizainu, un varot atviegloti uzelpot, jo beidzot skolā jūtas pieņemta un viņai pat ir īsta draudzene.
Ielēkt latvietības vilcienā
Uz ārzemēm Linda Drevinska devās 2004. gadā, kad līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pavērās tās vārti. Paņēmusi akadēmisko gadu Latvijas Universitātē, kur gadu pastudēja politologos, un prom uz Angliju ar domu pastrādāt, lai mammai nav jāmaksā par meitas studijām. Izmēģinājusi darbu gan ātro ēdienu fasētavā, gan lietoto apģērbu šķirotavā un veikalā, uzlabojusi angļu valodas prasmes. Tomēr atgriezās Latvijā, strādāja un uzsāka studijas tūrismā, kad pienāca aicinājums no svešumā iepazīta lietuviešu jaunekļa, lai braucot pie viņa uz Skotiju. “Aizbraucu, apprecējāmies, 2009. gadā piedzima Gita. Pabeidzu mācības, sāku strādāt, izšķīrāmies.” Ar meitu pārcēlušās uz Edinburgu, kur Lindu gaidījis skotu draugs, bet arī ar viņu attiecības pārtrūkušas. Doma par atgriešanos kļuvusi par izeju, kad mēneša laikā vajadzēja atrast jaunu dzīves vietu. “Vairs neredzēju jēgu palikšanai, labāk bija pārcelties uz Latviju tuvāk radiem, kur Gita iepazītu gan viņus, gan dzīvi latvietībā un vēl paspētu sagatavoties 9. klases eksāmeniem.” Tā bijusi kā pēdējā iespēja ielēkt Latvijas vilcienā. Abas ieradās tieši uz Ziemassvētkiem un apmetās pie Lindas mammas.
Lielākās bažas bija par Gitas latviešu valodas prasmēm. Skotijā mamma ikdienā, cik vien varēja, centās ar meitu sarunāties latviski, un viņa gluži labi saprata, tikai pati negribēja runāt. Tad nu par galveno valodu kļuva tā, kas vispirms lietota bērnudārzā un pēc tam – skolā, tātad – angļu. Arī ģimenē saziņa ar tēvu lietuvieti un pēc tam – mammas draugu skotu – notika viņiem ērtā valodā, kas nebija latviešu.
Mamma cerēja, ka meitas latviešu valoda uzlabosies Latvijā, kur abas devās katru vasaru. Taču tieši tās dēļ bērni Gitu kādu laiku pat nav gribējuši ņemt savā pulkā, un angliski sazināties viņiem nebija ērti. “Vienu vasaru viņa pat negribēja braukt uz Latviju, tad teicu, ka pašai vairāk jārunā latviski, kas palīdzēja. Valoda nebija tik laba, bet ar bērniem un omi varēja saprasties.”
Skotijā Gita apmeklēja diasporas organizētās latviešu skoliņas Aberdīnā un Edinburgā, taču tur galvenais mērķis reizi nedēļā četrās tikšanās stundās bija latvietības mācīšana. Latviešu valodas aģentūras piedāvātās bezmaksas tālmācības nodarbības tiešsaistē diasporas bērniem un pusaudžiem izmantojusi tikai dažus mēnešus īsi pirms došanās uz Latviju.
Tās bija šausmas
“Tās bija šausmas,” par savām sajūtām, kad īsā laikā dzīve apmetusi tik negaidītu kūleni, saka Lindas meita. No dzimtās Skotijas ar ierastu vidi, skolu, draudzenēm viņai bija jāpārceļas uz valsti, kuru iepazinusi tikai vasaras brīvlaikā. Mamma atzīst, ka divas nedēļas šādam solim ir ļoti īss laiks, tomēr piebilst, ka darītu to arī otrreiz. “Dzīve vienkārši nostādīja mani šāda lēmuma priekšā.”
No svarīgākajiem faktoriem, kas dod pamatu atgriezties, viņām bijuši – darbs Lindai un dzīves vieta pie viņas mammas, kā arī rūpes par meitas izglītību.
No divām uzrunātajām mācību iestādēm vienā izskanējis noraidījums, ka būšot pārāk grūti. Izvēlēta Rīgas Dārzciema vidusskola, kur attieksme pret reemigrantu bērnu bijusi pozitīva – jā, tiksim galā –, kas deva cerības, ka palīdzēs. Realitāte izrādījās cita.
Gita atzīst, ka pats grūtākais jaunajā skolā bija pašas nepietiekamās latviešu valodas prasmes un draugu trūkums. “Skola nodrošināja papildu latviešu valodas stundas, bet to vietā kopā ar skolotāju pildījām mājas darbus, lai neatpaliktu no pārējiem. Prasības taču bija tādas pašas kā pārējiem 7. klases skolēniem, latviešu valodā – gramatika ar saliktiem pakārtotiem teikumiem, divdabja teicieniem un visu ko citu.” Daudz laika paņēmusi uzdotā teksta tulkošana ar “Google” palīdzību. Lai saprastu uzdoto, uzdevums no latviešu valodas vispirms tika pārtulkots uz angļu, pēc tam mājas darbu viņa izpildīja angliski un tad to iztulkoja latviski, vēl palūdzot mammai pārbaudīt, vai pareizi uzrakstīts. 9. klasē Linda noalgojusi privātskolotāju, lai meita labāk apgūtu latviešu valodu un sagatavotos eksāmeniem. Pamatskolu pabeigusi ar rezultātu 33%, ko pati vērtē kā normālu. Daudziem klasesbiedriem tas bijis zemāks.
Smagi viņa pārdzīvoja vienaudžu attieksmi – līdz pamatskolas beigšanai tā arī nav izdevies ar kādu iedraudzēties.
“Draudzība jauniešiem ir tik būtiska, jo ikdienā gribas satikties un runāt, bet man līdz pat pagājušajai vasarai tādas īstas draudzenes nebija.”
Skolotāji vai nu nav vēlējušies, vai nav pratuši palīdzēt. Bieži vien Gita gribējusi atgriezties Skotijā, netrūcis arī asaru.
Ilgas pēc mājām
No Latvijas 2010. gadā Marta Svensone ar savu dzīvesdraugu neaizbrauca tāpēc, ka justos šeit slikti vai būtu apvainojušies uz valsti kā dažs labs tautietis. “Mīlēju Latviju un cienīju, aizbraucot nenodevu, jo tajā dzīves situācijā meklējām risinājumu. Mūsu plāns bija pārciest ekonomisko krīzi Lielbritānijā, pabeigt mājas būvniecību, maksāt kredītu un pēc gada vai diviem braukt atpakaļ un dzīvot laimīgi. Bijām divi jauni, uzņēmīgi un strādīgi cilvēki, kuri pēkšņi bija palikuši bez darba savā dzimtenē.”
Pēc pāris gadiem viņi tiešām bija gatavi atgriezties, taču – ak vai – Amors iejaucās un jaunās mīlestības dēļ Marta palika Skotijā. Draugs Aurius bija šķirtenis ar diviem maziem dēliem pūrā. Drīz piedzima abu meita Gabriela Kundelite, mamma nodevās rūpēm par bērnu, taču nevienu brīdi netika apsvērusi, ka varētu palikt šeit uz pastāvīgu dzīvi. “Man mērķis bija skaidrs, tomēr sapratu, ka atgriezties kādu laiku nebūs iespējams, kamēr nepaaugsies Aurius dēli. Teicu, ka dosimies uz Latviju, kad mūsu meitai būs jāiet 1. klasē. Viņš piekrita.”
Skotijā viņi dzīvoja trešajā lielākajā pilsētā Aberdīnā, kas pēc naftas atradņu atklāšanas Ziemeļjūrā 70. gados tiek saukta arī par Eiropas naftas un enerģijas galvaspilsētu. Rūpniecība gan dod darbu, gan ietekmē vidi. Marta svešumā pelnījusi iztiku ar telpu uzkopšanu, draugs strādājis kādā ofšora kompānijā saimnieciskajā sektorā, kā arī izmantojis katru iespēju brīvdienās piepelnīties. Gabrielas piedzimšana vecākiem sniedza daudz prieka, taču mammu pamazām sāka pārņemt ilgas pēc Latvijas. Grūtsirdīgo noskaņojumu kliedējis brauciens uz dzimteni. “Tas bija tik svētīgi, citādi brauktu projām no Skotijas pavisam,” nosaka Marta. Uz Latviju abas ar meitu devušās regulāri. Meitai paaugoties, vairāk iepazinusies ar citiem latviešiem, tostarp Lindu Drevinsku, kas dzīvojusi kaimiņos. Par draudzeni domājusi, ka nekad neatgriezīsies dzimtenē, taču dzīvē sanācis citādi. Tagad abas ir atpakaļ un draudzība turpinās.
Veido Latviju svešumā
Skotijā valsts nodrošina bērnudārzu mazuļiem no trīs gadu vecuma trīs stundas dienā. “Kāds tur darbs trīs stundas,” nospriedusi Gabrielas mamma un nolēmusi savu laiku veltīt meitai. Pabalstu sistēma ļauj justies droši, ka ģimene ar mazu bērnu nepaliks bez līdzekļiem. Mazāk pelnoši vecāki saņem atbalstu apmēram 600 mārciņas mēnesī, viņa skaidro. Bez tam pašvaldība piešķir sociālo dzīvokli ar samazinātu īres maksu, kas esot ļoti izplatīts atbalsta veids visā Lielbritānijā. Šo iespēju izmantojusi arī Martas draudzene Linda pēc šķiršanās no meitas tēva. “Lūk, arī viens no iemesliem, kāpēc ģimenes baidās braukt atpakaļ, jo šeit nav tāda atbalsta,” spriež Marta.
Kad Gabrielai apritēja četri gadi un bija atlicis gadiņš līdz skolai, jo skotu zemē bērni sāk mācības no pieciem gadiem, Marta ar domubiedriem nodibināja Aberdīnas latviešu diasporas skolu. Pašvaldība atbalstījusi ar telpām, visus nepieciešamos mācību materiālus kastēm saņēmuši no Latviešu valodas aģentūras. Skolotāju darbs bija brīvprātīgs un netika apmaksāts. Marta uzņēmusies rūpes par pašiem mazākajiem bērniem vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Padziļinātām latviešu valodas nodarbībām nesanācis laika, jo skola darbojās divas stundas. “Pats galvenais mērķis bija bērniem mācīt latvietību. Strādājām komandā un tik jaudīgi, ka pašai bija lepnums un prieks. Mans draugs citreiz dusmojās, ka skoliņa paņem daudz laika ģimenei. Teicu, vai nu ved mani uz Latviju, vai Latviju veidoju šeit.”
Aktīvākajā laikā skolu apmeklēja ap 40 bērnu, taču tikai nepilna ceturtā daļa runājuši latviski. “Ļoti daudzi latviešu vecāki man neizprotamu iemeslu dēļ ģimenē sarunājas angliski. Negribot jaukt galvu, bet valodas bērnam nevar būt par daudz. Un kā mātes mīlestību var izteikt citā mēlē? Kā dziedāt šūpuļdziesmas? Kā sazināties ar vecvecākiem?”
Meitu Marta cītīgi audzinājusi par latvieti. No mazotnes sarunājās tikai latviski, lai gan ģimenē skan arī angļu valoda, jo ar dzīvesdraugu pagaidām sazinās angliski, pilsonību izvēlējusies Latvijas. Kad Gabriela paaugusies un skotu bērni jautājuši, kāpēc viņa ar mammu runā tādā dīvainā valodā, meita atbildējusi – tāpēc, ka es esmu latviete! Marta jutusies gandarīta, ka piecgadīgs bērns, kas nekad nav dzīvojis Latvijā, tā pasaka ar lepnumu.
Ļaujiet pajautāt!
Aberdīnas latvieši jau bija apraduši, ka Marta nemitīgi atkārto, ka atgriezīsies Latvijā, un neticēja, ka tas notiks... “Kad paziņoju, ka dodos projām, nosmīkņāja – gaidīsim atpakaļ. – Nesagaidīsit! Visiem tā pārliecība – nu ko tu tur darīsi? Kā tu vari man to jautāt? Ko tu te dari?”
Latvijā viņa ieradās 2022. gada jūnijā ar meitu, drauga jaunāko atvasi Simas un kopīgo dēlu vēl zem sirds. Aurius ar kravas auto atvedis daļu no iedzīves, pārējo bija atdāvinājuši ukraiņu bēgļiem.
Ļoti paveicies, ka abus bērnus uzņēma Valmieras Viestura vidusskola, kuru pati savulaik bija absolvējusi. Gabriela mācības sāka 2. klasē, Simas – 8. klasē. “Meitai bija lieliska sākumskolas skolotāja, nosēdināja viņu pirmajā solā un pievērsa īpašu uzmanību. Puikam gāja grūtāk, jo latviešu valodas prasmes – nulles līmenī. Skola centās atbalstīt, eksaktajos priekšmetos vienu laiku sēdināja blakus skolotāju, kas tulkoja, taču ne viss ir izdarāms. Kad sāka 9. klasi, saprata, ka nenoliks eksāmenus, un tagad viņš ir atgriezies Skotijā un mācās koledžā,” par pieredzi skolā stāsta Marta.
Gludi nav veicies arī Gabrielai, jo, lai gan saņēmusi pedagogu atbalstu, radušās grūtības ar valodas izpratni. Pēc kāda pārbaudes darba, kas novērtēts tikai ar 13%, mamma devusies pie latviešu valodas skolotājas uz pārrunām. Darbā bijis skaidri redzams, ka meitene nav izpratusi lielāko daļu uzdevumu, tāpēc salikusi jautājuma zīmes. “Vienā viņa vienkārši nezināja, ko nozīmē vārds “kurmis”, par kuru bija jautājums. Vajadzēja tikai dot iespēju pavaicāt – kas tas ir?”
Atceroties savas skolas gaitas, kad pati cīnījusies ar disleksiju, par kuru tolaik neviens nerunāja, tikai kaunināja, ka tas ir slinkums, Marta aizveda meitu uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju. Atzinums par nepietiekamu valodas izpratni ar novirzi uz disleksiju nodrošināja individuālo izglītības attīstības plānu. “Tagad skolotājiem ir pienākums pārliecināties, vai Gabriela ir sapratusi uzdoto, viņa var palūgt palīdzību, ja kas nav skaidrs, kā arī stundā uzdoto darbu pabeigt pēc stundām pie speciālā pedagoga. Un izpaliek stress, kad nezina, kas ir kurmis,” stāsta mamma un piebilst, ka šādu palīdzību gadu līdz divus vajadzētu saņemt visiem reemigrantu bērniem.
Kā palīdzēt?
Diasporas bērniem, pirms atgriezties Latvijā, ir iespējas uzlabot latviešu valodas prasmes, atzīst Marta un kā ļoti labus nosauc Latvijas Universitātes rīkotos attālinātos kursus divas reizes nedēļā. “Dzīvē ne vienmēr viss notiek ideāli, jo vecāki aizņemti darbā, bērni – mācībās un ārpusskolas nodarbībās, turklāt ne visiem ir pārliecība, ka brauks atpakaļ. Taču, ja ir vēlme un interese, iespējas pastāv.”
Papētot, kādas ir reemigrantu bērnu iespējas jau Latvijā uzlabot latviešu valodas prasmes, viņa spriež, ka piedāvājums dažādu iemeslu dēļ tomēr ir nepietiekams. Vispirms jau skolās atbalsts, kas mēdz būt atšķirīgs, atkarīgs gan no vadības un skolotāju attieksmes, iespējām un finansējuma. Valodas apmācību reemigrantu ģimenes locekļiem, tai skaitā bērniem, četros mācību centros Latvijā piedāvā Sabiedrības integrācijas fonds, taču finansējums ir tik mazs, ka sanākot četrām pieaugušo grupām un ar bērniem viņi pat neesot ieinteresēti “ņemties”, noskaidrojusi Marta. “Visefektīvāk reemigrantu bērniem būtu piedāvāt kursus latviešu valodā kā svešvalodā.” Skolām vajadzētu izmantot ieteikumus pedagogiem par darbu ar šādiem audzēkņiem. Metodisko materiālu sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru šogad izstrādājusi pati Marta Svensone un Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule. Līdz šim interese par to bijusi pavāja, piemēram, uz semināru Cēsu novada skolotājiem no 60 aicinātajiem ieradušies septiņi. Sākoties semināram, viņi apgalvojuši, ka skolā ar šādiem audzēkņiem viss ir kārtībā, bet tā noslēgumā domas mainījušās, atzīstot, ka nav nemaz aizdomājušies, ka daudzi bērni ir dzimuši un mācījušies citā zemē un valodā ar atšķirīgu mācību sistēmu un metodi nekā šeit, kas viņiem ir pilnīgs jaunums.
