15.1 °C
Vasaras pēdējais mēnesis, augusts, man allaž liek domāt par dažādām lietām un sajust dažādas emocijas. Siltais gadalaiks gandrīz galā… Kur tās dienas tā steidzas?
Augustā daudzi mani ģimenes locekļi un radi, draugi svin savas dzimšanas dienas. Pēc aktīvā vasaras skrējiena, kas sākas ar Jāņiem, dažādiem festivāliem, koncertiem un beidzas ar ceļojumiem tepat Latvijā un arī ārzemēs, ir jauki, ka pat vairākas reizes vienā mēnesī ir iespēja sanākt kopā un baudīt tuvinieku kompāniju. Mūsdienās tas ir diezgan ekskluzīvi, jo visi kaut kur skrienam, kaut ko cenšamies paspēt, pēkšņi attopoties, ka jau vairākas nedēļas neesam runājuši ar mammu, tēti, vecvecākiem, bērniem, mazbērniem, kur nu vēl ar draugiem.
Šajā numurā turpinām rakstu sēriju "Psihoterapeita kabinetā", kur nozares speciālisti komentē izplatītas un aktuālas attiecību problēmas, kas nereti skar ne vien tos divus cilvēkus, kuri veido pāri, bet arī viņu ģimenes. Šoreiz stāsts par darbaholismu. No vienas puses, labi, ka cilvēkam ir darbs, ka viņam tas ir svarīgs – bez lielas piepūles un entuziasma nebūtu lielu sasniegumu, bet, no otras – ja kāds pārlieku pazūd darba dzīvē, viņš zaudē ko citu – laiku, ko pavadīt kopā ar mīļajiem.
Šis temats man lika aizdomāties par to, cik labi vai ne tik labi es pati spēju balansēt darba un ģimenes dzīvi. Cik veiksmīgi tas izdodas vai tomēr neizdodas manam vīram, mūsu vecākiem, vecvecākiem. Jāatzīst, ka katrs no mums reizēm grēko ar strādāšanu ārpus darba laika, arī brīvdienās un pat atvaļinājumos, ja nu darbā gadās kāda krīze. Un jāteic, ka tādēļ mēdz izcelties arī pa kādam kašķim – nu ko tu atkal pie tā datora?! Ir jau astoņi vakarā! Bet, ziniet, man šķiet (un to apstiprina arī psihoterapeite Maija Biseniece), ka viss ir izrunājams un piedodams, ja vien cilvēku starpā valda empātija un spēja godīgi komunicēt.
Darbs pavisam noteikti nav netikums, tā ir vērtība. Bez tā nu neiztikt nevienam, un galvenais ģimenē ir atrast labu līdzsvaru un modeli, kas strādā.
Samērā nesen atgriezos no gleznainās Toskānas Itālijā, bet ne par skaistajiem skatiem būs šis stāsts. Lai arī cik reizes es jau būtu viesojusies šajā valstī, vienmēr ar apbrīnu vēroju to, cik ciešā sazobē darbojas itāļu ģimenes – gan ikdienā, gan arī biznesā. Kādas vīna darītavas saimnieks mums stāstīja, ka nesen pārņēmis biznesa vadību no vecākiem un joprojām ir pateicīgs mīļajai vecmammai, ka viņa šādu nodarbi reiz uzsākusi un atstājusi mantojumā saviem tuvākajiem.
Vienu no vīniem mazdēls veltījis tieši omītei. Pateicoties rubrikai "Dinastiju stāsti", arī Latvijas pilsētās un novados iepazīstu tieši šādas ģimenes, kurās cilvēki darbojas plecu pie pleca līdzās viens otram jau paaudzi paaudzē.
Man reizēm ir sajūta, ka jaunieši nenovērtē tos, kas bijuši un strādājuši pirms viņiem, – sak, ko tad tas vecais saprot! Bet patiesībā lielākie ieguvēji ir tie, kuri apzinās, cik vērtīgi ir strādāt kopā ar pieredzējušākiem kolēģiem, ieklausīties mammā un tētī, uzklausīt savu vecvecāku stāstus, lai tos vēlāk varētu nodot saviem bērniem. Kas tad mēs būtu bez savas vēstures, bez saviem senčiem? Par saliedētību, godīgumu, cieņu kā darbā, tā arī ģimenes dzīvē! Lai mums visiem košs, skaists un silts šis augusts!
Abonē žurnālu šeit.
