Atrod "pazudušo" liecību par hercogistes vēsturi

"Unikāls, jo Latvijā praktiski ir vienīgais oriģināls," tā par Liepājas muzejā šoruden negaidīti no aizmirstības izcelto Kurzemes un Zemgales hercogistes laiku dokumentu – 1677. gadā izgatavoto hercogienes Luīzes Šarlotes bēru procesijas rulli, tas ir, zīmējumu – saka vēsturniece, hercogistes perioda speciāliste Mārīte Jakovļeva.

Sagatavot tā sauktos bēru ruļļus 17. gadsimta Eiropas valdnieku un aristokrātu namos bija tradīcija, ko pazina un piekopa arī senās Livonijas teritorijā. Valdniekam vai viņa tuviniekam aizejot, rīkoja lepnus bēru gājienus, kuros piedalījās daudz dižciltīgu dalībnieku. Mākslinieka uzdevums bija atsevišķu gravīru veidā to visu fiksēt uz papīra vai pergamenta un pēc tam salīmēt rullī gan piemiņas vārdā, gan arī lai uzsvērtu aizgājēja augsto statusu. Pēc novadpētnieka un zīmētāja Johana Kristofa Broces 18. gadsimta beigās gatavotā pārzīmējuma bija zināms, ka šāds bēru rullis ticis veidots arī saistībā ar 1676. gada 29. augustā Jelgavā mirušās Kurzemes un Zemgales hercogienes, hercoga Jēkaba Ketlera (1610–1681) sievas Brandenburgas markgrāfienes Luīzes Šarlotes (1617–1676) bērēm. Tā oriģinālu uzskatīja par zudušu. Taču šoruden atklājās, ka dokuments ir saglabājies, tikai līdz šim bija "pazudis". Kā teikts Liepājas muzeja oktobra nogales paziņojumā: "Šis vērtīgais dokuments, visticamāk, Liepājas muzeja krājumā glabājies jau no muzeja pašiem pirmsākumiem. Pirms neilga laika Liepājas muzeja Krājuma nodaļas darbiniekiem, veicot muzeja priekšmetu esamības pārbaudi, izdevās konstatēt, ka unikālais priekšmets, kas ataino nozīmīgu Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures notikumu, līdz šim nebija inventarizēts kā krājuma priekšmets. Pašlaik, veicot konsultācijas ar Latvijā atzītiem šī perioda pētniekiem un vēsturniekiem, konstatējām, ka priekšmets ir oriģināls un ka šādai 1677. gada liecībai tiešām ir vieta Liepājas muzeja krājumā."

Luīze Šarlote no Brandenburgas bija aristokrātu sabiedrībā labi pazīstama persona, dzimusi Kelnā (pie Šprē upes) kā toreizējā Brandenburgas kūrprinča Georga Vilhelma un Pfalcas princeses Elizabetes Šarlotes vecākā meita. Pirms laulībām dzīvojusi Kēnigsbergā, piederīga protestantiem, guvusi labu izglītību, apveltīta asu prātu, muzikalitāti un dotībām finanšu jomā. Luīzes Šarlotes un hercoga Jēkaba kāzas notika 1645. gadā, un laulībā pārim piedzima deviņi bērni. 

Jāpiebilst, ka pirms hercoga Jēkaba bildinājuma astoņas kandidatūras viņas ģimene bija noraidījusi.

Hercogiene, atbalstot vīru, veiksmīgi pārvaldījusi kā Ketleru, tā visas hercogistes saimnieciskos un finanšu darījumus, uzturējusi kontaktus ar tā laika politiski ietekmīgām personām, piemēram, Zviedrijas karalieni Kristīni. Viņas attieksme pret zemniekiem raksturota kā ļoti labvēlīga. Būdama muzikāla, Luīze Šarlote ietekmējusi arī Kurzemes hercogistes muzikālo gaumi.

16 metru garais un 29 centimetru platais papīra ritulis, kam diemžēl noplēsts sākuma fragments, attēlo 1677. gadā izgatavotu gravīru ar hercogienes bēru procesiju, atšifrējot tā dalībniekus – gan Luīzes Šarlotes vīru, hercogu Jēkabu, viņu dēlus Frīdrihu Kazimiru, Ferdinandu un Aleksandru, kuri iet tūlīt aiz sarkofāga, gan Hamburgas, Hessen-Kaseles landgrāfistes, Brandenburgas, Heidelbergas, Herfordas, Saksijas sūtņus, vairāk nekā simts dižciltīgo kungu un dāmu, vēl pulku galma dāmu, garīdznieku, kanceles darbinieku, hercogistes pilsētu birģermeistaru un tā tālāk. Pavisam bēru procesijā piedalījušās aptuveni 600 personas.

Vēsturniece Mārīte Jakovļeva skaidro, ka, neskaitot J. K. Broces zīmētās kopijas, šis ir praktiski vienīgais oriģinālais bēru ruļļa tradīcijas piemērs Latvijā. Arhīvā gan glabājas fragments no hercoga Frīdriha bēru procesijas, taču saglabājusies pavisam neliela daļa.

Kā zina stāstīt kultūrvēsturnieks Imants Lancmanis, ruļļa oriģināls pirms Otrā pasaules kara glabājies Kurzemes provinces muzejā Jelgavā. Īsi pirms kara muzeja kolekciju sadalīja, taču tas, kā dokuments nonācis Liepājas muzejā, nav skaidrs. "Es tikai brīnos, kā tas visus šos gadus muzejā netika pamanīts. Arī es pagājušā gadsimta 70.–80. gados darbojos muzejā, kad rakstīju savas grāmatas, un arī es to rulli nemanīju. Tas nav liels un acīmredzot bija kaut kur ielikts. Bet tā ir laime, ka tas ir atradies," teic Lancmaņa kungs.

Galvenais bija atstāt iespaidu uz publiku

Kultūrvēsturnieks Imants Lancmanis.

Foto: Paula Čurkste/LETA

Kultūrvēsturnieks Imants Lancmanis: "Bēru ceremoniju ruļļi bija laikmetam raksturīgā tieksme ilustrēt jebkādus nozīmīgus notikumus. Tas attiecās ne tikai uz bēru ceremonijām. Rundāles pils muzejā ir milzīgs rullis, kas attēlo Prūsijas karaļa Frīdriha I kronēšanu 1701. gadā – salīmēts kopā no atsevišķu gravīru lapām, lai varētu parādīt to bezgalīgo procesiju. Īpaši Kurzemes hercogistē bēres bija tā īstā reize, kad izvērst valdnieka spožumu, jo kronēšanas hercogistē jau būtībā vispār nebija – visi Kurzemes hercogi savu investitūru saņēma no Polijas karaļa vienkāršā ceremonijā Viļņā, Varšavā vai Krakovā. Tas nozīmē, ka Kurzemē monarhiskā spožuma pusi varēja parādīt tikai tad, kad cilvēks nomira. Tāpēc grandiozas bija hercoga Frīdriha Ketlera bēres Jelgavā 1643. gadā. Tad bija kronis, karogi, gara apstāvēšanas ceremonija. Latīniski to sauca par "Pompa funebris" jeb "Bēru parādi". Eiropā tādas bija izplatītas jau 16. gadsimtā, bet visvairāk 17. gadsimtā, kad ceremonija izvērtās gigantiskā parādē, kur nav skumju, bet galvenais ir greznība un atstāt iespaidu uz publiku. Ir saglabājušies hercoga Frīdriha bēru gājiena apraksti, kur smalki aprakstīts, kurš iet pa priekšu, kādi ir pavadoņi, cik pavadoņu ar lāpām, ka nāk skolēni ar skolotājiem un visas amatpersonas, muižniecības pārstāvji un tā tālāk.

Hercogienes Luīzes Šarlotes bēru gājiens notika Jelgavas pils (vecās pils, kas pastāvēja pirms 18. gadsimtā celtās) pagalmā. Viņi bija spiesti taisīt bezgalīgus līkločus, lai tur ietilptu un sanāktu kāda ceremonija, jo līdz pils baznīcai ar kapenēm bija kādi 50 metri. Viņi tur riņķoja uz priekšu un atpakaļ. Tas bija pasākums, kura gatavošanā piedalījās vesela mākslinieku brigāde, ļoti daudz cilvēku, un tam visam bija apbrīnojama loģistika. Bija jāierodas ārzemju sūtņiem, jāorganizē ceremonija. Pirms bērēm izsūtīja cirkulārus, kurš kādā rindā iet, kam priekšroka, kam jāiet aiz muguras. Tas būtībā bija kā uzvedums – kā teātris ar dekorācijām.

Vēl viena interesanta lieta – bēru gājiena dalībniekiem bija noteikta uniforma. Nevarēja iet katrs, kā vēlas, kā mūsdienu bērēs. Visiem vajadzēja būt vienādiem. Galvenā doma – nāves priekšā visi ir vienādi. Vīriešiem melnas cepures ar plīvuriem, sievietes ietinušās baltos plīvuros. Bet amizanti ir tas, ka viena daļa šo gravīru lapu tamdēļ ir pilnīgi vienādas. Mainījās tikai uzraksti, kas ir tās personas aiz plīvuriem."