Partly cloudy 15.2 °C
T. 12.06
Ija, Lenora, Nora
Kārlis Vērdiņš un Nora Teikmane.
Kārlis Vērdiņš un Nora Teikmane.
Foto: Ligita Kovtuna / Latvijas Mediji

Maijā Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisinājās kultūras festivāls "Gunars Saliņš un "Elles ķēķis"". Tas sapulcēja Latvijā arī leģendārā Ņujorkas "dzejdaru mīlestības ordeņa" (Linards Tauns) atvases jeb otro paaudzi.

Reklāma

Iemesls tik plašam sarīkojumam ir ne tikai Gunara Saliņa, bet vēl arī citu "Elles ķēķa" dalībnieku simtgade, un apaļajai gadskārtai par godu grāmatas iznākušas arī Voldemāram Avenam – "Pagaidi" (apgāds "Aminori"), Mudītei Austriņai – "Saules spēles" (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Tās abas un Gunara Saliņa "Apmežosim Ņujorku" (apgāds "Neputns") sastādījis Kārlis Vērdiņš.

Festivāla norises aptvēra kā Rīgu, tā Drustus, kur brīvdabas mākslas telpā ar G. Saliņa dzejas lasījumiem un muzicēšanu tika atklāta "Savvaļas" piektā sezona. ("Savvaļa" ir brīvdabas mākslas telpa, kuru veido mākslas izstādes meža takās, mūzikas un dzejas pasākumi dabai pietuvinātās situācijās, kā arī daudzveidīgas radošu cilvēku rezidences. Tā atrodas starp Drustiem un Jaunpiebalgu, tuvumā Gatartai. – Red.)

Kā tapa "Elles ķēķis"

Aizvadītā gadsimta 50. gados Ņujorkas rajonā, kas atradās vienlīdz tuvu ostai un metropoles centram, starp 41. un 42. ielu, 10. un 11. avēniju, un bija bēdīgi slavens kā savulaik dažādu pagrīdes bandu cīņu vieta, veca īres nama piektajā, pēdējā, stāvā mazu dzīvoklīti bija noīrējis Linards Tauns. Gadu gaitā tas kļuva par latviešu dzejnieku un mākslinieku brālības tikšanās vietu, kur bieži viesi bija Gunars Saliņš, vēsturnieks un dzejnieks Roberts Mūks, dzejnieces Rita Gāle, Baiba Bičole, Aina Kraujiete un rakstniece, galeriste, iedvesmotāja un mūza – krāšņā Mudīte Austriņa un citi. 

Šī nama Ņujorkā vairs nav, tā vietā esot autostāvvieta, bet pats "Hell’s Kitchen" ("Elles ķēķis") pārtapis par gana cienījamu rajonu. 

Bet kā savā "Nekrologā dzejnieka istabai" savulaik rakstīja elegantā prozas meistare un kultūržurnāliste Rita Liepa, "tā ir oāze tiem, kas allaž ceļā uz Mēnesi; Noasa šķirsts peldētnemācētājiem pasaules tikumu plūdos. Te savas ekstāzes izkliedz dzejnieki (..), kas raksta it kā ar eņģeļa spārnu, un tādi, kas ik vārdu paceļ un noliek kā svaru bumbu." Viņi atstāja savas neizdzēšamas zīmes latviešu kopīgajā kultūrtelpā un deva pamatu cienīgam turpinājumam. Arī radīja un izaudzināja nākamo paaudzi, kas šajās dienās sapulcējās Latvijā un piedalījās "Elles ķēķa" piemiņas svētkos. Tostarp konferencē ""Elles ķēķa" otrā paaudze", kurā piedalījās arī šo rindu autore.

Cik daudz Latvijā pazīstams "Elles ķēķis" un tā iemītnieki? Tēvzemē izdotas gandrīz visu viņu grāmatas. 1997. gadā skaņu ierakstos (kasetē) iznāca "Plīvošana ar pilsētu", ko komponējis Aivars Hermanis un izdzied Ieva Akuratere. 2001. gadā – Ināras Kolmanes dokumentālā filma ar Noras Ikstenas scenāriju "Pasaules nepasaule". 2004. gadā apgāds "Zvaigzne" sērijā "Vajadzīga grāmata" izdod Maijas Kalniņas izlasi "Elles ķēķis".

Latviskuma receptes

Un nu par to, kādas sarunas risināja pieminētā otrā paaudze. Konferences toni uzdeva Kārlis Vērdiņš ar jautājumu – "Vai jums ir sava latviskuma recepte, un kā par to vajadzētu rūpēties?" Ko atbildēja Mākslas akadēmijas Jaunā korpusa zālē puslokā sasēdušās ķēķinieku atvases Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere? Viņa "vissenākā" rīdziniece – jau trīsdesmit trīs gadus. Zuze Krēsliņa – sešus. Indra Avena 90. gados Latvijā nodzīvojusi trīs gadus. 

Visus kā asinssaite kopā tur izaugšana "Elles ķēķī" Ņujorkā, atmiņas par pirmo Latvijas apciemojumu un katram savs "izšķūrēts iebraucamais ceļš" (G. Saliņš).

Jānis Krēsliņš, literatūrzinātnieks, dzīvo Zviedrijā: "Pats būtiskākais – mūs audzināja paaudze, kas zināja, ka paši nesasniegs savu mērķi – atgriešanos brīvā Latvijā. Bet viņi strādāja – audzināja mūs ar mērķi 50 gadus uz priekšu. Acīmredzot ar apziņu – kas to zin, varbūt jums būs lemts... Savā prātā to salīdzinu ar Bībeles stāstu, kur Mozus aizved cilvēkus līdz robežai, bet neieved Apsolītajā zemē."

Reklāma
Reklāma

Laila Saliņa: ""Elles ķēķis" nebija tikai latviskuma saglabāšana – tas mūs iepazīstināja ar visu plašās pasaules kultūru. Mūsu mājas grāmatplauktos bija visdažādāko pasaules tautu literatūra, mēs gājām uz avangarda teātriem, uz izstādēm, un mūsos veidojās plašais pasaules skatījums. Tas savukārt papildināja un bagātināja mūsu latviskumu."

Indra Avena: "Aizvadītā gadsimta 60. un 70. gados kļuva vairāk zināms par disidentu kustību Krievijā, par Solžeņicinu. Šīs ziņas sasniedza mūs pa neoficiāliem ceļiem, un maniem vecākiem vienmēr bija ausis vaļā. Mājās mēs to pārrunājām pie vakariņu galda, un mums, bērniem, kļuva skaidrs, ka ir šī cita pasaule, kas tiešām ir slikta, ļauna.

Indra Avena lasa sava tēva dzeju.

Manai mammai Rīgā dzīvoja viņas māte un brālis. Pirmo reizi viņa uz okupēto Latviju atbrauca 1964. gadā. Nākamo reizi – 1970. gadā – viņa paņēma līdzi arī mani. Tolaik 12 gadus vecu. Mazliet par jaunu, lai es aptvertu, bet redzētais mani iespaidoja ļoti... Par sevi – esmu strādājusi par franču literatūras un kultūras pasniedzēju Ņujorkas pilsētas Universitātē. Gleznoju, ir bijušas personālizstādes Ņujorkā un Rīgā, galerijā "Bastejs"."

Nora Teikmane, Lara Saliņa dzīvesbiedre, ilgus gadus bijusi pasniedzēja Salīdzinošās literatūras fakultātē Ņujorkas pilsētas Universitātē: 

"Mans tētis, mācītājs, bija nolēmis, ka mājas valoda mums būs angļu. Mamma piekrita. Bet, kad vecākiem no mums, bērniem, bija kaut kas slēpjams, sarunājās latviski. 

Un man jau agrā bērnībā radās liela vēlēšanās iemācīties šo "noslēpumaino valodu". Tēvs bija daudz stāstījis par savu bērnību, par Latvijas vēsturi, angliski stāstīja. Mamma savukārt par sev tuvo latviešu literatūru. Man bija apmēram 22 gadi, kad pieteicos Rietummičiganas Universitātes vasaras kursos, lai mācītos latviešu valodu. Un tad satiku Lari. Gribējām bērnus audzināt par latviešiem, pati braukt uz Latviju, lasīt latviski. Pirmo reizi atbraucu 1990. gadā. Mani vecāki bija laimīgi."

Laila Saliņa: "Pirmo reizi Latvijā ierados 1989. gadā ar Baņutas Rubesas un Daces Aperānes lielisko izrādi "Tango Lugano" Dailes teātrī. Man bija 34 gadi. Tad arī satiku savu māsīcu, tēvabrāļa Aleksandra meitu Annu… Satikāmies, un es skaidri jutu – man blakus sēž māsa, tuva radiniece, kas īstenībā blakus bijusi visu manu mūžu. Mēs jutām kopā, elpojām kopā, dziedājām vienas un tās pašas dziesmas. Tas bija un turpina būt kaut kas burvīgs!"

Ilze Auzere: "Tā ir mīlestība, es skaidri zinu – mīlestība! Kad ierados Rīgā, es, iedama pa ielu, skaidri jutu, ka mīlu visus latviešus, latviešu valodu, sajūsminājos par katru uzrakstu latviešu valodā… 

Reklāma
Reklāma

Uz Latviju gan pirmoreiz atbraucu vēlāk nekā vairums tautiešu – tikai 1986. gadā, jo ātrāk nevarēju tā iemesla pēc, ka mans tēvs bija dienējis Latvijas izlūkdienestā. 

Man savukārt bija tā laime, ka mammas brālis, mans tēvocis, bija režisors Pēteris Pētersons. Līdz ar viņu iekļuvu tajā kultūrslānī, kur bija Imants Ziedonis, Ilmārs Blumbergs u. c. Lai gan jau 1979. gadā, kad pie Amerikas latviešiem ieradās pirmā Latvijas aktieru grupa, pie manis dzīvoja Astrīda Kairiša un Alfrēds Jaunušans – tā bija pirmā latviskās "indes deva", un kad pēc pieciem gadiem pārcēlos uz Latviju pavisam, biju jau pilnībā "saindēta"."

Lalita Saliņa: "Mūsu vecāki mēģināja saglābt to tīro latvisko kultūru, kas Latvijā tika iznīcināta līdz ar okupāciju. Kad mums piedzima bērni, mamma Jautrīte sagādāja viņiem auklītes no Latvijas, un, pateicoties šīm latviešu sievietēm, mūsu bērni iemācījās runāt labā latviešu valodā.

Šobrīd dzīvoju Otavā, izstudēju klasisko mūziku, esmu flautiste, piedalos latviešu folkloras ansambļos, mācu bērniem nometnēs koklēšanu. Izstudēju arī ģimenes, laulību un pāru terapiju. Tur atklājās mana tēva Gunara abas puses – viņš bija ne vien dzejnieks, bet arī psiholoģijas un socioloģijas profesors."

Lalita Saliņa (no kreisās) un Laila Saliņa izpilda dziesmu ar Gunara Saliņa vārdiem.

Laris Saliņš: "Pirmo reizi Rīgā ierados 1982. gadā ar Ziemeļamerikas teologu grupu. 

Atminos, viens amerikāņu kolēģis palūdza mani aiziet viņam līdzi uz pastu un palīdzēt nosūtīt paku. Pasta nodaļā nebija neviena (!) darbinieka, kurš runātu latviski… 

Bet es jau biju iepazinies ar Juri Rubeni, ar Modri Plāti u. c. un skaidri jutu, ka šai vidē jau ir pārkāpts pāri kādam svarīgam slieksnim, kad cilvēks var rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu…"

Saglabāt savu humāno seju

Atbildot uz Kārļa Vērdiņa jautājuma otru daļu – kā rūpēties par latviskumu, Indras Avenas viedoklis bija: "Pirmais, par ko šajos tehnoloģiju, karu un okupāciju laikos vajadzētu rūpēties, ir saglabāt savu humāno seju. Es mīlu Latviju, mīlu latviešus. Amerikā dzīvojot, mani labākie draugi ir tieši latviešu draugi. Un te, Latvijā, man viss ir mīļš. 

Tomēr mēs nevaram atļauties nīst otru cilvēku viņa tautības, reliģijas, valodas dēļ. 

Laikā, kad mūs pārņēmušas tehnoloģijas, mums jāsargā, jāsaglabā spēja sarunāties citam ar citu, seja pret seju – ne tikai caur ekrānu."

Ilzes Auzeres atbilde: "Bet ja, nedod Dievs, krievi iebruktu Latvijā, es savu "humāno seju" nerādītu vis! Ir tomēr jāapzinās, ka mēs šeit, Latvijā, dzīvojam milzīgā apdraudējumā. Ja Ukraina kristu – un šo domu man grūti, neiespējami pieņemt! –, mēs būtu nākamie. Tad būt humāniem ir utopija. Mums jādara viss, lai tas nenotiek. Ir jāgatavojas karam, lai būtu miers!"

Vēl Ilze Auzere piebilst: "Šajās festivāla dienās esmu atdzimusi, ieradusies atpakaļ "Elles ķēķī" un gribētu piedzīvot to Latvijas latviešu paaudzi, kas iepazinusi, pieņēmusi un iemīlējusi to garu, kas valdīja "Elles ķēķī". Man ir svarīgi, ka cilvēki Latvijā arvien dziļāk iepazīst tās vērtības, kas noturējušas latviskumu un latviešu kultūru."

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma