Maijā Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisinājās kultūras festivāls "Gunars Saliņš un "Elles ķēķis"". Tas sapulcēja Latvijā arī leģendārā Ņujorkas "dzejdaru mīlestības ordeņa" (Linards Tauns) atvases jeb otro paaudzi.
Iemesls tik plašam sarīkojumam ir ne tikai Gunara Saliņa, bet vēl arī citu "Elles ķēķa" dalībnieku simtgade, un apaļajai gadskārtai par godu grāmatas iznākušas arī Voldemāram Avenam – "Pagaidi" (apgāds "Aminori"), Mudītei Austriņai – "Saules spēles" (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Tās abas un Gunara Saliņa "Apmežosim Ņujorku" (apgāds "Neputns") sastādījis Kārlis Vērdiņš.
Festivāla norises aptvēra kā Rīgu, tā Drustus, kur brīvdabas mākslas telpā ar G. Saliņa dzejas lasījumiem un muzicēšanu tika atklāta "Savvaļas" piektā sezona. ("Savvaļa" ir brīvdabas mākslas telpa, kuru veido mākslas izstādes meža takās, mūzikas un dzejas pasākumi dabai pietuvinātās situācijās, kā arī daudzveidīgas radošu cilvēku rezidences. Tā atrodas starp Drustiem un Jaunpiebalgu, tuvumā Gatartai. – Red.)
Kā tapa "Elles ķēķis"
Aizvadītā gadsimta 50. gados Ņujorkas rajonā, kas atradās vienlīdz tuvu ostai un metropoles centram, starp 41. un 42. ielu, 10. un 11. avēniju, un bija bēdīgi slavens kā savulaik dažādu pagrīdes bandu cīņu vieta, veca īres nama piektajā, pēdējā, stāvā mazu dzīvoklīti bija noīrējis Linards Tauns. Gadu gaitā tas kļuva par latviešu dzejnieku un mākslinieku brālības tikšanās vietu, kur bieži viesi bija Gunars Saliņš, vēsturnieks un dzejnieks Roberts Mūks, dzejnieces Rita Gāle, Baiba Bičole, Aina Kraujiete un rakstniece, galeriste, iedvesmotāja un mūza – krāšņā Mudīte Austriņa un citi.
Šī nama Ņujorkā vairs nav, tā vietā esot autostāvvieta, bet pats "Hell’s Kitchen" ("Elles ķēķis") pārtapis par gana cienījamu rajonu.
Bet kā savā "Nekrologā dzejnieka istabai" savulaik rakstīja elegantā prozas meistare un kultūržurnāliste Rita Liepa, "tā ir oāze tiem, kas allaž ceļā uz Mēnesi; Noasa šķirsts peldētnemācētājiem pasaules tikumu plūdos. Te savas ekstāzes izkliedz dzejnieki (..), kas raksta it kā ar eņģeļa spārnu, un tādi, kas ik vārdu paceļ un noliek kā svaru bumbu." Viņi atstāja savas neizdzēšamas zīmes latviešu kopīgajā kultūrtelpā un deva pamatu cienīgam turpinājumam. Arī radīja un izaudzināja nākamo paaudzi, kas šajās dienās sapulcējās Latvijā un piedalījās "Elles ķēķa" piemiņas svētkos. Tostarp konferencē ""Elles ķēķa" otrā paaudze", kurā piedalījās arī šo rindu autore.
Cik daudz Latvijā pazīstams "Elles ķēķis" un tā iemītnieki? Tēvzemē izdotas gandrīz visu viņu grāmatas. 1997. gadā skaņu ierakstos (kasetē) iznāca "Plīvošana ar pilsētu", ko komponējis Aivars Hermanis un izdzied Ieva Akuratere. 2001. gadā – Ināras Kolmanes dokumentālā filma ar Noras Ikstenas scenāriju "Pasaules nepasaule". 2004. gadā apgāds "Zvaigzne" sērijā "Vajadzīga grāmata" izdod Maijas Kalniņas izlasi "Elles ķēķis".
Latviskuma receptes
Un nu par to, kādas sarunas risināja pieminētā otrā paaudze. Konferences toni uzdeva Kārlis Vērdiņš ar jautājumu – "Vai jums ir sava latviskuma recepte, un kā par to vajadzētu rūpēties?" Ko atbildēja Mākslas akadēmijas Jaunā korpusa zālē puslokā sasēdušās ķēķinieku atvases Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere? Viņa "vissenākā" rīdziniece – jau trīsdesmit trīs gadus. Zuze Krēsliņa – sešus. Indra Avena 90. gados Latvijā nodzīvojusi trīs gadus.
Visus kā asinssaite kopā tur izaugšana "Elles ķēķī" Ņujorkā, atmiņas par pirmo Latvijas apciemojumu un katram savs "izšķūrēts iebraucamais ceļš" (G. Saliņš).
Jānis Krēsliņš, literatūrzinātnieks, dzīvo Zviedrijā: "Pats būtiskākais – mūs audzināja paaudze, kas zināja, ka paši nesasniegs savu mērķi – atgriešanos brīvā Latvijā. Bet viņi strādāja – audzināja mūs ar mērķi 50 gadus uz priekšu. Acīmredzot ar apziņu – kas to zin, varbūt jums būs lemts... Savā prātā to salīdzinu ar Bībeles stāstu, kur Mozus aizved cilvēkus līdz robežai, bet neieved Apsolītajā zemē."