11 °C
Valoda ir faktiski vienīgais veids, kā paust domas, jūtas, pārliecību. Tādēļ uzkrītoši, ka jau ilgāku laiku amatpersonas par pašu cilvēkiem runā bezpersoniski vai trešajā personā – tie, kuri, viņi, skolotāji, mediķi.
Gandrīz jāsaka, ka tiek runāts tā, it kā ilgāku laiku valdījusī neuzticība starp tautu un varu būtu mazpamazām pāraugusi nepatikā. Katrā ziņā kaut kādās tādās jūtās, kas vairs neļauj praktiski nevienam politiķim, tostarp ministram, premjeram un pat prezidentam, sarunāties ar sabiedrību tieši; uzrunāt kaut nedaudz sirsnīgi. Vai vismaz tā, lai būtu iespējams ieklausīties un ticēt teiktajam.
"Tie cilvēki, kuri..."
Ikdienas dzīvē gana bieži notiek tā, ka ļaudīm, kas izjūt nepatiku vai jau paguvuši piedzīvot konfliktu, tomēr nākas kaut kā sadzīvot. Dažreiz, klusu ciešot, citreiz ar sakostiem zobiem un nelaipnu "brīt!" vai "sveiki!". Tie var būt kaimiņi, kurus šķir sēta vai apvieno viena kāpņu telpa; tas var būt kolēģis darbavietā, pat biznesa partneris u. tml. Dažkārt, lai kaut kā tā sadzīvošana vispār būtu iespējama, cenšas būt pastiprināti korekti. Citkārt mācās salti smaidīt. Katrā ziņā sirsnīgums tur nav iespējams un pie pirmās iespējas puses paceļ cepuri un dodas katra uz savu pusi.
Tieši šādas – vēsas, neuzticības, dažkārt labāk vai sliktāk slēptas nepatikas pilnas – attiecības jau ilgāku laiku vērojamas starp sabiedrību un politiķiem. It sevišķi, kā šķiet, tieši no valsts augstāko amatpersonu puses.
Arī necik sen gājušais parlamenta vēlēšanu vilciens vienu otru figūru nomainījis, bet netīkamo noskaņojumu nav kliedējis.
Atcerieties to kļūmīgo prezidenta Levita izteicienu kovida laikā? Tam tolaik pievērsa uzmanību kļūmīgās dzīvības, nāves un Ziemassvētku temata sasaistes dēļ: "Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no koronavīrusa, tiem, protams, šie Ziemassvētki nebūs." Acīmredzami komisko paziņojumu var tiražēt, par to var pasmieties un galu galā aizmirst, kad būs apnicis. Taču teiktajā bija kas daudz būtiskāks. Kārtējo reizi parādījās nespēja runāt tieši ar cilvēkiem kā saviem tautiešiem, saviem līdzpilsoņiem, mīļiem un tuviem kaut vai tādēļ, ka mums kopīgs viens uzdevums – Latvija, kurā pašiem dzīvot un ko atstāt nākamajām paaudzēm. Tā vietā prezidents izvēlējās apzīmējumu, kas viesa distanci tiklab no tiem, kas nomirs, kā tiem, kas ies cauri kovida ērai – "tie cilvēki, kuri".
Bezpersoniskais "mēs"
Premjers Jaungada uzrunas ievada kā oficiālas vēstules "godājamie Latvijas iedzīvotāji", tad piemetina "draugi" un vēlāk plaši lieto bezpersonisko "mēs". Vai zināt, kas ir bezpersoniskais "mēs"? Tas ir viens no paņēmieniem, kā raksta zinātniskos darbus: "Ilgākas izpētes gaitā mēs nonācām pie šādiem secinājumiem." Tā ir tik tehniska un bezpersoniska forma, ka cilvēku tajā nav.
Tieši tāpat īstu cilvēku nav, kad Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" studijā skolēnus izcilniekus nosauc par "mums ir indivīdi (kas ir izcilnieki)", paziņo, ka "mums (mums – valdībai? Mums – Krišjānim Kariņam?) šeit jāievieš pārmaiņas", un tad seko "visi, kas ir aktīvi iesaistīti (lasi – izglītības sistēmā strādājošie), pretojas ar rokām un kājām". Vai, turpat tālāk, "ja viņi vēlas vairāk naudas, lai piedāvā (kur to atrast)". Un tā vēl un vēl, un vēl – viņi, kāds, tie vienā pusē un bezpersoniskie, toties visu labāk redzošie "mēs" – otrā.
Bet nu iedomājieties, ka pie jums vērsies kāds ietekmīgs darbonis, kas nespēj ne acīs raudzīties, ne pie jums tieši vērsties, taču prasa naudu. Un par to, ko esat iepriekš viņam iemaksājis, saka, ka ar to tāpat nekam nepietika, bet viss ir godprātīgi iztērēts tā, kā viņš to uzskatījis par vajadzīgu. Šaubīgi? Visnotaļ! Tādam cilvēkam jūs naudu nedosiet un brīnīsieties, kā gan varēja būt, ka viņš pie jūsu naudas ticis agrāk. Šis piemērs ir par valsti un mums visiem.
Nespēja cieņpilni un tieši sarunāties raksturo mūsu attiecības jau diezgan daudzus gadus. Un kļūst tikai sliktāk.
Ja valstsvīri un politiķi ir tik nesirsnīgi (par to kopumā neslikto naudu, ko saņem, turklāt neatkarīgi no stāvokļa ekonomikā), kā gan lai notic viņu teikto vārdu patiesumam? Vai, ar acīmredzamu nepatiku runājot par skolotāju arodbiedrībām, premjers kaut nedaudz atceras par skolotājiem? Un taču visi apzinās, ka tāpat kā skolotājus varēja kritizēt viņus. Tieši to pašu varēja teikt par iekšlietu sistēmu, kultūras nozari, veselības aprūpi un pat valsts pārvaldi utt.
Vai valdībai rūp, cik liela būs mana pensija?
Nu labi – nerunāsim par skolotājiem. Ja viņi labi darīs savu darbu, būs vēl vairāk kritisku vēlētāju. Bet parunāsim, piemēram, par pensijām. Tās taču attiecas uz visiem, protams, ja paveiksies. Vai ir iespējams noticēt, ka valdības pārstāvjiem, kas nespēj pat cilvēciski sarunāties, rūp, cik liela būs mana pensija un vai vispār tāda būs? Vai arī atkal uz trases izmetīs banku analītiķus, investīciju baņķierus, Latvijas Bankas runasvīrus un visādus citādus lietprašus, kas nopietniem vaigiem teiks, ka pensija nav valsts pienākums. Tā teikt, pašiem vajadzēja prasties un, ja nepratāt, tad nav ko citus vainot. Nupat valdības sēdē pensiju jautājumam pieskārās. Mediji Kariņa teikto atreferēja šādi:
"Šis jautājums būs jāatrisina, jo neviena valsts nevarot atļauties 40–50 gadus maksāt cilvēkam par to, ka viņš nestrādā."
Lasot, kā par to runā, seno laiku risinājums ziemā ragutiņās aizvest uz mežu nosalšanai jau sāk rādīties gluži žēlsirdīgs solis.
Politiķu valodai un domāšanai jāmainās
Skaidrs – ja jau Igaunijā nākas nodoties gauži nepateicīgam nodokļu paaugstināšanas procesam, tas neies secen arī mazāk attīstītajai Latvijai. Jārēķinās, ka neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī ir valsts tautsaimniecība, turpmāk, Eiropas Savienībai paplašinoties, mēs saņemsim arvien mazāk un ar laiku būs jādod arvien vairāk citu, vēl mazāk attīstītu valstu kohēzijai. Būs daudz neērtu tematu, būs daudz sliktu ziņu. Taču tiklab skolotājam, kā ierēdnim, jauniesaucamajam valsts dienestā un profesionālajam karavīram, medmāsai, policistam, ārstam, augstskolas lektoram, šprotu vērējam un atkritumu izvedējam – visiem zem šīs saules jādzīvo. Un jau šodien, kaut nepamanīti vai varbūt pat abstraktiem vārdiem kritizēti vai augstprātīgi pieminēti, viņi maksā savu artavu, lai mūsu valsts būtu, lai tā būtu drošāka un gudrāk pārvaldīta. Politiķiem jāmainās, viņu valodai un domāšanai jāmainās. Citādi, premjera paša vārdiem runājot, "draugi, nav labi".
