17 °C
Pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča iniciētās diskusijas par sabiedrisko mediju attīstību Latvijā atkal uzkarsēts jautājums būt vai nebūt šiem medijiem krievu valodā arī pēc 2026. gada, kaut Nacionālās drošības koncepcijā, ko Saeima apstiprināja pagājšruden, skaidri teikts – jāslēdz.
Nu "filmu" tin atpakaļ, šāda nostādne koncepcijā esot teju vai iešmugulēta, apejot Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (SEPLP), daļa mediju pārstāvju, īpaši no sabiedriskajiem medijiem, ir sašutuši, kur tad Latvijas sabiedriskās televīzijas un radio raidījumu krievu valodā līdzšinējā auditorija varēs smelties drošticamu informāciju, īpaši tagad, pasaules saspringtajos ģeopolitiskajos apstākļos.
Vai tiešām ir pamats tik izmisīgai roku lauzīšanai? Nu, paraugieties taču apkārt: Latvijā beidzot (!) uzņemts konsekvents kurss uz latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu visās dzīves jomās, kas ir un paliek vienīgais ceļš uz vienotu sabiedrību. Vispārizglītojošās skolas ne gluži bez grūtībām, tomēr pāriet uz mācībām latviešu valodā – teju būs aizvadīts šīs ārkārtīgi svarīgās reformas pirmais gads; tikko paziņots, ka vēl paplašinās to Krievijas pilsoņu loku, kam būs jāapliecina latviešu valodas zināšanas, lai turpinātu uzturēties Latvijā, – runa ir par aptuveni 5000 cilvēkiem, kuri uzturēšanās atļaujas saņēmuši tālajā 1992. gadā un lielākoties ir bijušās padomju armijas pārstāvji un viņu ģimenes locekļi.
Arī ielu nosaukumu maiņa, aizmēžot asociācijas ar agresorvalstīm un padomju okupācijas laiku, ir šā procesa loģisks atzars.
Taču, lai latviešu valodu nostiprinātu visās dzīves jomās, būtu jādara vēl daudz vairāk, jo krievu valodas spiediens gan darba tirgū, gan publiskajā saziņā joprojām ir neatslābstošs un ik uz soļa atgādina, ka ar šīm okupācijas sekām ne tuvu neesam tikuši galā.
Nesen lielā medicīnas iestādē satiku paziņu, kura strādā izmeklējumu nodaļā. Pirms izmeklējumiem pacientiem jāaizpilda anketa, kura, kā tam jābūt, ir tikai valsts valodā. Tās aizpildīšana kā lakmusa papīrs sašķirojot krievus vai citu tautu pārkrievotos attieksmē pret latviešu valodu.
Visvairāk esot to, kas cenšas aizpildīt paši un pieklājīgi lūdz palīdzību, ja kādu vārdu nesaprot. Vēl nākamie nav agresīvi, bet tā arī nevienu vārdu latviski, desmitiem gadu dzīvojot Latvijā, nav iemācījušies, un viss joprojām viņiem tiek tulkots.
Un vēl trešā grupa – lielākoties pajauni agresīvi noskaņoti cilvēki, kuri, skaidri redzams, latviski saprot, anketu, zobus sakoduši, aizpilda, jo izmeklējumu taču vajag, bet ar personālu konsekventi turpina runāt krieviski...
Latviskot Latvijas publisko vidi – tās nav nekādas tūdaliņu iedomas, bet viens no būtiskiem mūsu valsts drošības instrumentiem, kurš noteikti jāizmanto un jāstiprina tieši kara situācijā.
Jācer, ka arī sabiedriskie mediji, tāpat kā tas notiek citās valsts dzīves jomās, to līdz 2026. gadam būs sapratuši un atrisinājuši. Laika tam ir pietiekami.
Abonē žurnālu šeit.
