12 °C
20. gadsimta 90. gadi Dienvidslāvijā, piejūras ciematā. Kādā vienkāršā ģimenē notiek nelaime – pēc ballītes mājās neatgriežas 17 gadus vecā Silva. Tuvinieki un ciemata policija uzsāk meklējumus, taču neveiksmīgi. Vai viņa ir aizceļojusi prom? Bijusi iesaistīta narkotiku tirdzniecībā? Kļuvusi par sava pielūdzēja upuri? Mainās valdības un cilvēki, izirst ģimenes un ģeogrāfiskās robežas, dzimst neatkarīgā Horvātijas valsts. Tikmēr Silvas brālis ir vienīgais, kas vēl turpina meklēt. Tas, ko laika gaitā viņam izdodas atrast un pazaudēt, liks sažņaugties jebkurai sirdij. Tāds ir horvātu rakstnieka un publicista Juricas Pavičiča romāns "Sarkanais ūdens" (Crvena voda, 2017). Ar romāna tulkotāju, poliglotu un ārkārtīgi pārliecinātu balkānu literatūras piekritēju Denu Dimiņu sarunājas izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktores Līva Kukle un Jūlija Dibovska.
Plašāku sarunu par šo romānu varēs dzirdēt podkāstā "Pārāk daudz grāmatu" Spotify aplikācijā. Grāmatas izdošanu atbalstīja programma "Radošā Eiropa", LR Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Kā no visām tev jau zināmajam pasaules valodām tu nonāci vēl arī pie horvātu valodas?
Esmu sāku pašmācības ceļā. Pirms tam ļoti daudz mācījos bulgāru valodu, no kuras tulkoju, un man likās, ka tas būs tikai viens solis – pārkāpt uz serbu valodu. Tad attiecīgi varētu pieķert klāt arī horvātu, melnkalniešu, bosniešu. Tās ir četras valodas, kas atrodas vienā valodas telpā, to runātāji savstarpēji saprotas. Es gan aptvēru, ka nav arī tik vienkārši un horvātu valoda atšķiras no visām četrām visvairāk, tā iet prom vāciskā, itāliskā virzienā, prom no slāviem, izgudro ko savu. Tā ir jāstudē nopietni, ja gribas izvērsties un strādāt pienācīgā līmenī.
Vai ir brīvi jārunā valodā, no kuras tu tulko?
Literatūras tulkotājam ir labi jāsaprot valoda, ar kuru strādā, protams, labi jāraksta un jāorientējas dzimtajā valodā. Tulkotāji bieži vien atzīst, ka tulkojamajā valodā viņi nemaz nerunā, bet var būt tā, ka daudz no tās tulko. Tā vienkārši ir labi jājūt. Bet, jo vairāk lasīsi un jo vairāk būs saskarsme ar runātājiem, jo labāk. Universālas receptes nav. Runāšana palīdz izjust valodas skaņu, valodas mūziku. Vajag lasīt un daudz lietot vārdnīcas. Man aiz muguras, piemēram, šobrīd plauktā stāv vairākas horvātu valodas vārdnīcas.
Interesanti, vai tie, kas 20. gadsimta sākumā uz latviešu, piemēram, tulkoja no norvēģu valodas, to otro arī pa īstam prata?
Jā, es arī prātoju, vai tiešām Linards Laicens runāja somu valodā? Viņš taču tulkoja nacionālo somu eposu “Kalevalu”, kas ir viens no grūtākajiem tekstiem, kas vien iedomājams. Pat pasaules līmenī. Viņš gan ir dzīvojis Somijā kādu laiku.
Vispār horvātu teksti pie mums latviski nonāca ļoti vēlu. Ir tulkojumi no serbu valodas, ko tolaik sauca par serbhorvātu valodu. 2023. gadā nāca klajā grāmata bērniem – Ivas Bezinovičas-Haidanovas “Mana vecmāmiņa mani nepazīst” (“Aminori”, tulkojusi Santa Domijana-Zviedre). 2007. gadā iznāca romāns “Ragana izdēja olu” (“Jānis Roze”, tulkojusi Anete Simanovska). Šis pēdējais visdrīzāk ir pirmais lielāka apjoma teksts, kas tulkots no horvātu valodas latviski. Sanāk, ka Pavičiča “Sarkanais ūdens” ir otrs liela apjoma darbs no horvātiem, ko varam lasīt. Vienvārdsakot, cik izpētīju, horvātu literatūra mūsu pusē ir retums.
Bieži vien gadās, ka tulkotājs ir pēc profesijas gids, kas vienkārši iemācījies valodu.
Jātulko vēl!
Horvātu pasaule mums vēl jāatklāj, ceru, ka šis nebūs mūsu pēdējais kopīgais tulkojums no horvātu valodas.
Neatklāsim visus plānus, bet skatus šobrīd metam viena nosacīti klasiska horvātu teksta virzienā.
Kā ar horvātu kultūru? Vai tu esi paspējis iepazīt arī to? Mums laikam zināmi tikai skaistie Horvātijas kūrorti, ko autors romānā min ar ironiju: visi brauc atpūsties, bet vietējiem dzīve rit uz priekšu, kā ritējusi.
Jā, cilvēki turpina dzīvot arī kūrortos. Horvātu kultūra noteikti ir liela un plaša, slāviskās folkloras tradīcijas savijas ar katoļu baznīcas kultūru, var priecēt acis ar Venēcijas tipa arhitektūru, glezniecībā un tēlniecībā just itāļu ietekmi. Tas ir biezs audums, un es godīgi nevaru teikt, ka to labi pārzinu. Bet, lasot romānu, šos slāņus noteikti varēs just – tie klājas pāri, ietekmē arī valodu.
Romānā var sastapt gan itālisko, gan reliģisko leksiku. Tūristiem, kas aizbrauc uz Horvātiju, tas viss var paslīdēt garām. Tūristiem jau tiek piedāvāts koncentrāts, sagatave, piemēram, noteikti ēdieni. Savukārt sakrālo kultūru nāksies meklēt dziļāk.
“Sarkanais ūdens’’ pieder detektīvžanram. Bet tas ir tāds gudrs romāns, jo sarakstīts oriģināli, ne viegli, bet arī ne smagnēji. Tu teici, ka tevi piesaistīja valodas plūdums šajā darbā. Kādas bija vēl sajūtas, kad tas nonāca tavās darba rokās?
Sākumā bija pārdomas, vai es vispār varēšu tikt galā. Vairāk par savu horvātu valodas varēšanu, nekā par tekstu pašu. Es pat pagājušā gada augustā biju Dubrovnīkā, lai divas nedēļas piedalītos horvātu valodas kursos. Izrādījās gan, ka kursi ir specifiski – domāti slāvistiem, mācījāmies sintaksi un gramatiku, korpuslingvistiku. Tas nebija gluži tas, kas man bija vajadzīgs, gribējās sarunvalodu un vairāk praktiskas gramatikas. Bet es iegādājos arī gramatikas grāmatas un tiku skaidrībā.
Kas tev ir teksta plūdums?
Tas ir tad, kad lasi un saproti: jā, tas ir detektīvs, krimiķis, bet vienlaikus ir arī psiholoģisks romāns, ļoti daudz tiek runāts par cilvēku attiecībām. Tas jautā: kas mēs esam, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam? Kāpēc es un jūs sēžam birojā? Kāpēc mēs nebraucam uz Argentīnu un, piemēram, nedejojam tango? Un tā meitene, kas savos 17 gados pazūd, pēkšņi izdomājusi aizlaisties, nojaukt visas pēdas. Mēs īsti nezinām, kāpēc. Autors tur ierauga narkodīleres karjeru. Bet varbūt viņai vienkārši viss bija apnicis un viņa gribēja tikt prom no savas pašreizējās lomas, lai atrastu jaunu lomu, jaunu identitāti. Tad tas jau uzlūkojams kā tapšanas romāns.
Neatklāsim sižetu, bet ir svarīga nianse. “Sarkanais ūdens” ir labs izklaidei – gluži kā horvātu detektīvfilmas, ko tagad rāda televīzijā. Sižets ir konstruēts tā, ka atklājums beigās pat vairs nav tas svarīgākais. Nav jau nozīmes, kas notika. Svarīgi – KĀ notika un KAS tam sekoja, jo atsedzas ļoti daudzi slāņi. Mums izdevniecībā šis romāns iekrita acīs tāpēc, ka tajā ir interesantas paralēles ar 90. gadiem Latvijā. Dienvidslāvija izjūk, notiek neatgriezeniski procesi, bet rezultāts – kas līdzīgs tam, kā bija pie mums, kad aizgāja padomju laiki. Juku laiki 90. gados. Armija dodas prom, uzrodas dīvaini investori. Kā tev likās – vai paralēles bija jūtamas?
Neapšaubāmi. Es to sajutu ļoti stipri, jo mana bērnība un pusaudža gadi aizritēja 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Es varēju ļoti precīzi izjust šo paralēli. Es pat secināju, ka mēs ar romāna varoņiem esam gandrīz vai vienaudži.
90. gadi Latvijā bija tikpat traumatiski un haotiski, tikpat nežēlīgi kā Pavičiča romānā tēlotais laiks.
Horvātija atšķēlās no Dienvidslāvijas, kas izjuka. Pasaule atvērās, drošība it kā izplēnēja un nebija vairs paredzamības, mainījās paradigma. Mūsu gadījumā tas nāca par labu, laimīga sakritība, ka Latvija atguva neatkarību. Bet Horvātijas gadījumā – var just, ka ir zināma nostalģija pēc pagātnes. Varbūt ir arī jūtams jautājums – vai toreiz nebija pareizāk un taisnīgāk? Iedomājieties – skolotājas tēls, izmeklētāja tēls – viņi pēc neatkarības iestāšanās jūt pārmaiņas viskrasāk. Skolotājai šķiet, ka bērni ir kļuvuši ļauni. Izmeklētājs maina darbu un kļūst par mākleri, viņš savā ziņā nodod visus ideālus, visu, kā vārdā ir studējis tiesības. Viņš arī redz, ka nav taisnības, ir tikai bizness un tā intereses. Bijušajam izmeklētājam pēkšņi jāpierunā cilvēki pārdot dzimtas īpašumus, lai piekrastē kāds svešais varētu uzbūvēt ienesīgu viesnīcu kompleksu. Neparedzamība, neziņa, neaizsargātie cilvēki – tas viss ir bijis arī mums. Sadzīviskas traģēdijas atstāj atbalsis un ir skarbi jūtamas joprojām.
Toreiz nebija brīvības, bet bija jaunība. To var labi redzēt arī romāna varoņos – viņiem bija saticīga ģimene, kamēr nepazuda meitene, kas it kā ar savu pazušanu iezīmēja zināma posma beigas. It kā režīms pat nav tik ļoti vainīgs. Drīzāk mainās cilvēku attiecības. Kad izlasīju, es sapratu, ka meitene ar savu pazušanu pilnībā pazudina visu dzimtu.
Bet vai meitene reāli nodarīja visiem pāri? Vai tomēr mēs cits citam nodarām pāri?
Par to, kas notika ar meiteni, principā ir savā ziņā skaidrs. Kā metaforu to var sajust, jo viņa pazūd sabiedrībai. Vai nav tā, ka mēs ko līdzīgu jūtam pret tiem cilvēkiem, kas pazūd tepat Latvijā? Tas ir ļoti spēcīgs, mistisks efekts. Labi, ka ir literatūra, kurā trenēt šo sajūtu, un dzīvē ne katra diena ir krimiķis no 90. gadiem.
