Jānim Baltvilkam — 80. Dzejnieks kolēģu atmiņās: baigais vecis vai sīks putniņš

Dienā, kad jau 20. reizi tiks pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā, aicinām ielūkoties viņa kolēģu atmiņu atspulgos dabas dzejnieka 80. jubilejā

Jānis Baltvilks (1944 – 2003) savā pēdējā dzīves gadā rakstīja trioletas. Viena no uzrakstītajām skan šādi: "Tas esot bijis baigais vecis, / Vairs tagad tādu veču nav. / Kā cēlies, tūdaļ zirgā lecis, / Tas esot bijis baigais vecis, / No abiem galiem dedzis sveci / Un saucis: kociņš viņu rau! / Tas esot bijis baigais vecis... / Par mani teikas stāsta jau?"

Bez šaubām – personīgi un ironiski. Uldis Bērziņš vēlāk atmiņās rakstīs: "Ja viņš (Jānis Baltvilks. – M. R.) kādreiz padižojās, tā bija tad pašironijas izpausme: redz, kā nu Džonītis laiž!"

Vēl kādus desmit gadus iepriekš, reiz sarunā ar mākslinieci Anitu Paegli, abiem kopīgi veidojot kārtējo dzejoļu krājumu bērniem, uz jautājumu, ar kādu dzīvnieku dzejnieks pats sevi raksturotu, viņš teicis, ka esot sīks putniņš…

Baigais vecis vai sīks putniņš? Šogad, 21 gadu pēc Baltvilka nāves un pieminot viņu 80. dzimšanas dienā, šis melnbalti kategoriskais jautājums joprojām ir aktuāls. Pieņemu, ka uz to varētu atbildēt laikabiedru atmiņu lauskas. Reizē arī izpaliktu vaicājums: kāpēc tieši Jāņa Baltvilka vārdā nosaukta Latvijas prestižākā balva bērnu literatūrā, kas kopš 2005. gada tiek piešķirta dzejnieka dzimšanas dienā – 24. jūlijā.

Godbijība

IMANTS ZIEDONIS (1933 – 2013), dzejnieks: "(..) Jānītis bijāja un kopa mazus krūmus, pasargāja mazus putnus. Viņš gandrīz nemaz nekašķējās, neplēsās ar cilvēkiem. Tikai pateica: man ir cits viedoklis. Viņš ļoti cienīja bērnu gaumi un nekad neuztiepās bērniem ar savu dzejas vārdu, vienkārši rādīja, re, kā tur ir tas un tur ir tā. Viņš bija ļoti godbijīgs ar sievietēm. Atceros vienu mazu ainiņu mūsu dižkoku atbrīvotāju grupas autobusā. Jānis bija iereibis un atļāvās aplikt vienai skaistai mūsu meitenei roku ap pleciem. Neko, neko vairāk. Paskatījās uz viņas mazatpogātās blūzītes podziņām, zem kurām cēlās un dzīvojās sievišķīga elpa, un teica: "Kādi tev skaisti balodīši." Nekas, nekas jau vairāk. Tikai tāds nevainīgs ornitoloģisks vērojums. Arī šeit viņš bija un palika ornitologs.

Vairāku gadu desmitu laikā, cik kopā nācās būt kā kolēģim, neesmu dzirdējis kādus viņa sacītus neglītus vārdus par sievieti. Un vispār – viņš nelietoja nekrietnus, nelabus vārdus. Tā bija viņa godbijība pret vārdu. Jānim vārdi klausīja. Iedvesmojies viņš mūsu vakarēšanas reizēs dižkoku atbrīvotāju grupā varēja deklamēt improvizētas poēmas un uzreiz sacerētu eposu veselas nodaļas. Aizrāvušies mēs klausījāmies viņa asprātībās un aktieriskajās pasāžās un nekā no tā neierakstījām. Žēl. Akins... Minnezengers... Dziedošs dervišs uz ēzeļa. Vārdi viņu klausīja. Un es uzdrošinos teikt: viņš klausīja vārdus. Un te jau uzpeld vēl viens dziļāks vārds– "dievbijība". Jānis bija dievapziņas cilvēks. Viņš nekaunējās to atzīt. Kaut arī nekad sevi tā nedeklarēja un neizrādījās, nesludinājās, bet viņš klusībā nesa sevī evaņģēlisku ticības, cerības un mīlestības imperatīvu.

Manā biogrāfijā Jānis bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, pie kuriem es esmu piemērījies, respektējis, un bija reizes, kad viņa priekšā es esmu apkaunējies." (2003)

Pilnīgi nepārspējams Jānis Baltvilks bija savos bērnu dzejoļos un ciešajā kontaktā ar mazo auditoriju.

Foto: Andris Eglītis / Latvijas Mediji

Aizgāja kājām

ULDIS BĒRZIŅŠ (1944 – 2021), dzejnieks: "Kādas pāris reizes esmu dzirdējis, kad Jānim Baltvilkam prasa: kā jūs kļuvāt par dzejnieku? Baltvilks atbild apmēram uz to pusi, ka tas licies vienīgais reālais, kā cīnīties par nacionālām lietām; savukārt individuālistisku romantismu, jūtošanos un pašuztiepšanos viņš patiesībā atstāšot "dāmu literatūrai". Man likās, ka teikta taisnība, kaut varbūt "vēlīna", racionalizēta. Nu jā, 60. un 70. gados trijās dievzemītēs daudz bija jaunu siržu, kas lasīja, klusēja, meklēja, kā vēstures spļāvienu noslaucīt. (..)

Kalpotalka jau bija Baltvilkam rakstīta uz pieres.

Otrs pieres kods, ko viņa draugi visi atkoda, bija omulīga, prātnieciska, pašpārliecināta pašironija. Baltvilks "savu cenu" zināja, ar "mindriķi" neslimoja, zobgalību nebijās. Ne par vienu viņam pašam zoboties nebij lustes, bet par Džonīti, savu primus ego, jā, par šo gan! (..)

Valodās iejutīgie kolēģi, par piemēru Knuts Skujenieks, bieži jūsmojuši par Baltvilka fonētiskajiem un semantiskajiem talantiem: viņš prata, un viņam patika atveidot i putnu, i tautu balsis. Baltvilks bija saklausījies čigānu valodu Slokā – varējis i izrunāt tā, ka notur par savu puiku. (..)

Pērnvasar sēdējām manā pirtiņā Maskavas ielā. (..) Ausmā Baltvilks aizgāja, taksi nesaucis – pašierobežošanās. "Slepkav’ stund’ cauries kājem!" – Vēlāk teica, esot iekāpis uz tilta pirmajā trolejbusā. (2003)

Kad kustoņi slīkst

JĀNIS BAUMANIS (1940 – 2006), ornitologs: "Gribu pieminēt epizodi, kas liecina, ka Džonītis (..) atsevišķos brīžos bija pirmais, kas tiecas palīdzēt citiem. Tas notika 1967. gada rudenī, kad Latvijas rietumu piekrasti piemeklēja postoša vētra. Papes ornitologu stacijā pēdējo vakaru bijām pārbaudījuši putnu ķeramos tīklus, pēdējos putnus apgredzenojuši un, neko ļauna nenojauzdami, devušies pie miera.

Ap pusnakti izdzirdām pie loga klauvējam attālu kaimiņu, kurš satrauktā balsī atkārtoja: "Zēni, lūdzu, lūdzu, palīgā, man mājkustoņi slīkst!" Mēs ar kolēģi Piču samiegojušies pat ar piepūli izrausāmies no migām. Toties Džonītis jau bija kaujas gatavībā. Izejot pagalmā tiešām atmodāmies no tā, ka vēja brāzmas vai gāza no kājām nost, un viss gaiss piesātināts ar sāļu mitrumu no jūras. Labi vēl, ka aiz trakā ātrumā pāri traucošajām mākoņu strēmelēm bija redzams blāvs mēness. Kaut kā atradām vajadzīgās mājas, kas jau bija apskalotas ar jūras ūdeni līdz ceļgaliem. (..) Saimnieks bļāva, lai ejam uz kūti. Patiešām skats dramatisks – divi suķi mīcījās aizgaldā, bet visu laiku rīstījās no ūdenī atšķaidītās vircas, kas tiem smēlās mutē. Džonītim sākumā radās aša ideja – veprus dabūt uz kūtsaugšas, tomēr, novērtējot mūsu spējas, to gan atsaucām. Galu galā nelaimīgos rukšus ar lielām mokām izbīdījām no aizgalda un novietojām tieši blakus govij, zem kuras bija izveidojies cerīgs paaugstinājums. (..) Tikai tad steidzāmies atpakaļ uz savu mitekli. Mūsu mājas saimnieki tālredzīgi bija atvilkuši laivu no Papes ezera, jo vienā brīdī tas savienojās ar jūru, bet paši uzrāpušies uz tuvējās, nepabeigtās celtnes augšējā stāva, līdzi paņemot maizi, speķi un saimnieces no skapja izvilktās daudzās drēbju kārtas. (..)

Tālāk devāmies pa pagastu – varbūt vēl kāds alka pēc neatliekamas palīdzības? Pārvietoties varējām tikai pa kāpas muguru, jo visapkārt pletās ūdens. Postaža bija redzama vai ik uz soļa – sakaru vadi pārrauti, tajos rēgojās labības kūlīšu vīkšķi, daža mazmājiņa kopā ar dārzos augošiem ķirbjiem aizripināta netipiskās vietās, tāpat kā zvejnieku laivas, kas rēgojas rudzu laukā. (..) Vēl bija jāglābj kāpu nogāzēs palikušie putnu ķeramie tīkli, kur virs ūdens slējās tikai to saturošās maikstis. Atkal Džonītis nebija speciāli mudināms – metās līdz kaklam saltajā ūdenī, lai savāktu mūsu applūdušo inventāru." (2004)

Viens jautājums

No sarunas ar draugiem un domubiedriem

Kā tu vērtē Jāņa Baltvilka radošo darbu?

EGILS ZIRNIS (1956), dzejnieks, biologs: "Bērnu dzejā Jānis ir sava laika (sākot ar 80. gadiem) līderis, vispārliecinošāk atvēris valodas lietošanas burvību bērniem (dudi dafta, nafta nafta…). Viņa dabas aprakstus novērtēs tad, kad Latvijas daba būs tiktāl sačakarēta, kad Jāņa aprakstītās vietas un parādības būs palikušas tikai viņa grāmatās. (..) Jāņa dabas izjūtas latviešu literatūrā noteikti pietrūks."

MĀRIS RUNGULIS (1950), dzejnieks: "Daudzi dzejoļi pieaugušajiem ir īsti Jāņa garā: īsi, koncentrēti, ļoti konkrētu domu nesoši. Precīzi dabas tēli veicina atpazīstamību. Līdz pat nelaimīgajam 2003. gada 22. septembrim Jānis rakstīja trioletas. Pēc vairāku mēneša saspringta darba viņš dažkārt sūdzējās, ka sāk pietrūkt atskaņojamo vārdu. Tad arī citi "iedvesmas avoti" maz ko līdzēja. "Zini," viņš smaidīdams reiz stāstīja, "pirmajā sarkanvīna pudelē iekšā ir apmēram divas trioletas, bet otrajā… vairs nav nevienas…"

Bet pilnīgi nepārspējams Baltvilks bija savos bērnu dzejoļos. No latviešu, lietuviešu un vācu folkloras aizgūtās fonētiskās spēles, visdažādāko skaņu atdarinājumi (vilciens, ripzāģis, āmurs u. c.). Mūsu "Zīlītes" redakcijas ballītēs visiem bija liels gandarījums, kad kārtējo reizi izdevās pierunāt Jāni, lai noskaita "Ripzāģa dziesmu". Tā lasot ir jauka, bet autora izpildījumā un žestikulācijā… Nekā tamlīdzīga man no latviešu dzejniekiem nav laimējies dzirdēt."

INESE ZANDERE (1958), dzejniece: "(..) … Jānis Baltvilks, kura zemes dzīve beidzās tik traģiski, ir nevis kāds nelaimes putns, kāds vājš cilvēks, kura liktenis kļūst par vainas, līdzjūtības vai aprunāšanas ieganstu, bet stiprs mūsdienu latviešu literatūras stūrakmens. Latviešu literatūra jau ir laba tāpēc vien, ka savu daļu tajā ir radījis Jānis Baltvilks. Baltvilka vārds latviešu literatūrā ir sinonīms sirdsapziņai, nesaduļķotam un vienkāršam godīgumam." ("Jaunā Gaita", Nr. 236, 2004. gada marts.)