Anda Buševica: Kara laika teātris

"Lai dzīvo karš!" Nacionālā teātra šīs sezonas pēdējā iestudējumā "Karalis Ibī un citi monstri" aizrautīgi dzied Ibī māte Marija Bērziņa un Ibī tēvs Mārcis Maņjakovs. Izrādes režisora, teātra "Dakh" radītāja, ukraiņa Vladislava Troicka zemē notiek karš, tas ir tik šausmīgi, ka negribas pat piesaukt, bet tagad jau kuro rītu mostos un trallinu lipīgo meldiņu ar aizliegto vārdu.

Tāda ir režisora izvēle, ko pirms gada redzējām izrādē "Stulbā dzīve", ko redzam Dakha Brakha koncertos – runāt par šausmīgo uz teātra skatuves, sagrozot, karnevalizējot, ironizējot par mūsu ikdienību, cerībā atmaskot un atvairīt domāšanas kļūdas, kas var pārtapt kara detonatoros.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Sastingums, kas bija pirmā reakcija pēc ziņas par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, tagad ir pārgājis, Latvijas teātros ir gan ukraiņu veidotas dokumentālas izrādes, gan vērienīgi un šausminoši klasikas pārlikumi. Es tā arī neesmu saņēmusies noskatīties Viestura Kairiša "Sapni vasaras naktī" Dailes teātrī. Taču atceros savas sajūtas, skatoties Kairiša režisēto "Karali Līru" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kas arī atklāja mērķtiecīgu naidu pret Krievijas iedibināto sabiedrības kārtību. Tas ir mokošs teātris, un izvēli ko tādu radīt vai iet skatīties var izskaidrot tikai ar vainas un līdzjūtības dziņu, itin kā skatītājs, nenovēršoties no šausmām uz skatuves, kādā mistiskā veidā solidarizētos ar Ukrainas ciešanām. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī šogad tapis gan Kairiša "Ķiršu dārzs", gan režisores Lauras Grozas "Lēdija Makbeta" ar līdz neprātam skaistu "Mareunrol’s" veidoto izrādes vizuālo tēlu. Dramaturgs Artūrs Dīcis izrādē, prasmīgi turpinot Šekspīra tēmas un valodas skanējumu, izkustinājis no vietām lugas sižeta stūrakmeņus. Jaunajā iestudējumā lēdija Makbeta iziet tādu kā psihoanalīzes seansu, viņa atrodas sapņa varā, jo ir sajukusi prātā pēc nodarītajām ļaunestībām. Veronikas Plotņikovas lēdija Makbeta kaislīgi aizstāv savas slepkavnieciskās izvēles, ko izdarījusi mīlestības vārdā.

"Lēdija Makbeta" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī risina tēmu par interneta ietekmi un ekrāniem, kam mūsdienu informācijas karā ir izšķiroša loma. Šī tēma jo lieliskāk risināta "Nacionālajā kanālā" Nacionālajā teātrī. Režisors Matīss Kaža rāda, kā mediji izvēlas un pārdod zināšanas, taču atklāj vēl ko baisāku – masas apzināti izvēlas tikt manipulētas. Pūļa reakcijā svarīgāka par vēlmi zināt patiesību ir emocionāla vēlme būt pieņemtam, būt daļai no vairākuma viedokļa.

Šai kara laika teātra sezonā ir vēl kāds virziens, kam arī ir sakars ar sapņiem. Jaunais Rīgas teātris šosezon izvēlējies pievērsties ārkārtīgi tradicionālam, uz tekstu balstītam kostīmteātrim. Tas ir patiesi pārsteidzoši, ka teātris, kurš slavu iekaroja ar uzdrošināšanos un jaunu teātra formu meklējumiem, kara apstākļos izvēlējies vēstījumu, ka pasaulē nav nekā jauna. Tradīciju iestudēt biezus literārus tekstus turpina arī Valmieras teātris, izvēloties repertuārā iekļaut biezo Tomasa Manna romānu "Burvju kalns" Toma Treiņa režijā. Izrāde pārņem savā varā uz vairākām stundām, taču kara tēma tajā netiek paslaucīta zem paklāja, bet nemanāmi pārņem skatuvi: romāna un lugas darbība notiek kalnu kūrortā kara priekšvakarā, līdz slimnieku nāves un vēlme izdzīvot kalna galā saplūst ar lejā notiekošā kara šausmām.

Apjukums un sastingums kopš kara sākuma Ukrainā patiesi ir mitējies. Ziņas ik vakaru piegādā aizvien jaunas šausmas – par Gazas joslu, Sīriju, Irānu, bojāgājušiem civiliedzīvotājiem. Rakstniekiem, intelektuāļiem, teātra radītājiem ir pa spēkam reizēm uztaustīt notiekošā domāšanas kļūdas, taču risinājums neseko. Arī Vladislava Troicka izrādei "Karalis Ibī un citi monstri" pēc garā problēmas izklāsta izrādes iepriekšējās četrās daļās atrisinājuma tā īsti nav, lai gan ļoti vajag. Režisors to rod, pēdējā izrādes daļā pārceļoties mītiskajā laikā, kur tiek izspēlēta latviešu folklorā balstīta kāzu aina. Sievas turpina dzemdēt, tik nezini vairs – priecāties vai raudāt par piedzimušajiem puisēniem, kas reiz taps par karavīriem.